Kā jūs domājat – vai smadzeņu nāvei un politikai ir pārāk daudz vai pārāk maz kā kopīga?
Pirmajā brīdī šķiet, ka stulbums un citas politiķu kaites kā reiz skaidrojams ar prāta aptumsumu vai ko tamlīdzīgu. Bet «nacionālā jautājuma» drillēšana valdības veidošanas diskusijās atgādināja kādu ļoti interesantu video, kas uz smadzeņu bojājumiem man lika palūkoties gluži citādi. Šis video stāstīja par pieredzi, kuru gan negribas nevienam novēlēt, tomēr tās rezultāts ir tik iedvesmojošs, ka atļaušos ķecerīgi secināt – nāktu par labu ikvienam, ne tikai politiķiem.
Tas ir smadzeņu pētnieces Džilas Boltas Teilores (Jill Bolte Taylor) stāsts par pašas piedzīvoto teju nāvējošo smadzeņu bojājumu, pēc kura viņa atgriezās pilnvērtīgā dzīvē pēc daudzu gadu pūlēm. Pazīstamajā TED konferencē Džila atsauca atmiņā rītu, kad asinsvada plīsums kreisajā puslodē četru stundu laikā atslēdza smadzeņu funkcijas. Pētniece spilgti aprakstīja, kā šajā procesā brīžiem te zaudējusi, te atguvusi spēju identificēt sevi kā atsevišķu «es». Brīžos, kad kreisā jeb «racionālā» puslode atslēgusies, viņa apzinājusies sevi nevis kā patstāvīgu indivīdu, bet gan kā daļu no pasaules enerģijas plūsmas un, raugoties it kā no malas uz savu ķermeni, vairs nespējusi saprast, kā lai visu esības varenumu iežņaudz atpakaļ sīkajā miesas sprostā.
Viņa gandrīz aizgāja bojā, taču no šī «ceļojuma» atgriezās ar atziņu, ka mums ik brīdi ir izvēles iespējas. Proti, mūsu smadzenēs ir šīs divu skatījumu iespējas uz sevi vai nu kā neatraujamu daļu no kopējā dzīvības spēka, vai kā izolētu vienību ārpus tā, un jo biežāk mēs izmantotu šo spēju pārslēgt skatījumus, jo mierpilnāka kļūtu pasaule. Par Latvijas politiku viņa, protams, neteica neko, bet šī savdabīgā smadzeņu nāves pieredze attiecas uz visiem ļaudīm, kam smadzenes vispār ir.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.