Nakti biju pavadījusi internetā, gaidot un komentējot balsošanas rezultātus
Vēlēšanas mani iedvesmo vienmēr, taču šī bija starp tām ne tik biežajām reizēm, kad ne vien process aizrauj, bet arī iznākums patīkami pārsteidz. Redzēt, ka Saeimā ir reāls vairākums Saskaņas un oligarhu koalīcijai, tomēr tā vismaz šobrīd nevar īstenoties, ir tiešām atvieglojoši. Un tātad, pēc internetā pavadītas nakts nolēmu svētdien izvēdināt galvu.
Uz zoodārzu! Pārkarsušais prāts joprojām pārņemts ar politiku, protams. Tāpēc acs uzreiz aizķeras pie roņu mītnes plakāta, kas vēsta, ka par gludajiem treknuļiem gādā Ventspils. Paldies, Aivar! Pie tīģeru mājas gozējas nosūbējušas plāksnītes ar politiķu vārdiem, kas devuši artavu tās tapšanā. Paldies arī jums! Lāču māja gan aizlaista – pastaigu laukuma betonā milzīga bedre, lielais lempis gandrīz ieveļas tajā. Kāpēc Šlesers ir palaidis garām iespēju to aizbuldozerēt?
Zvēri pēc vēlēšanām piesaista. Izdzīvošanas instinkts komplektā ar sprosta apnicīgumu – to varētu teikt ne vien par zoodārza, bet arī parlamenta iemītniekiem vai kampaņas uzvilktiem vēlētājiem. Tomēr mūsu sugu atšķir spēja izvēlēties. Piemēram, starp karu un sarunu. To šīs nedēļas kultūras intervijā atgādina dokumentālists Kaspars Goba, stāstot par savu filmu Homo@lv. «Mēs esam viena suga. Kaut kā nesaprotam, ka jārīkojas solidārāk – pret citiem, pret planētu.» Bet patiesībā mūsu spējās ir ne vien sarunāties, bet arī glābt citam citu. Brīdī, kad saproti, ka tavas asinis der sugas brālim vai māsai (vienalga, vai tas būtu krievs, latvietis, musulmanis, baltais vai homoseksuālis), tu saproti, ka šie dalījumi ir bez nozīmes, jo visi esam cilvēki.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.