Krievu teātris kļuvis mājīgāks – skatītāju zāle sarukusi gandrīz par 200 vietām
Arhitektūras pieminekli – Rīgas Krievu teātra kompleksu – veido drīzāk dažādu vēsturisku priekšstatu kopums, nevis objektīva autentiskā substance. Tādēļ arī pēc rekonstrukcijas varam būt lepni par dzīvo vecākā Rīgas teātra ideju, tomēr atstājot vietu diskusijai par telpas kvalitātēm, kas šo ideju iemieso.
Ikvienu rekonstrukciju jēgpilnu dara tās risinājumu atbilstība laikmeta funkcionālajām un konstruktīvajām, kā arī komforta, drošības un modes prasībām. Galvenās ēkas fizisko vēsturi reprezentē vairs gan tikai divas eklektiski piesātinātas fasādes pret Kaļķu un Vāgnera ielu, kādreizējās biedrības Uļej slāviski savdabīgās svētku zāles interjers un galvenā režisora kabinets ar grezno bibliotēku.
Kalēju ielas telpa, ko tagad ierāmē veco fasāžu kopijas un nelielā stiklotā pāreja starp teātra ēkām, pēc rekonstrukcijas noteikti ir patīkamāka nekā tumšā caurbrauktuve zem nojauktā 60.gadu modernisma skatuves bloka. Pārvietojot lakonisko šņorbēniņu izbūvi vēsturiskā apjoma robežās, koriģējot jumta formu un ietērpjot to atturīgā skārda apdarē (jumta izmaiņu skices autori ir biroja Arteks arhitekti, virsprojektētāja Graf-X rīkotā konkursa uzvarētāji), ir izpildītas gan pieminekļu inspekcijas prasības par vēsturiskā fasādiskuma dominanti, gan apmierināta teātra saimes vēlme pēc lielāka mājīguma – skatītāju zāle sarukusi no 700 uz 530 skatītāju vietām, ciešāka kļuvusi arī aizskatuves sadzīve. Pilnīgu priekšstatu vēl nevar gūt, iekams nebūs pabeigta iepirkuma strīdos aizkavētā sēdvietu uzstādīšana, bet teātra cilvēku aizgrābtība, stāstot par jaunās skatuves tehnikas iespējām, ļauj ticēt, ka tās ir vienas no mūsdienīgākajām Austrumeiropā. Klāt nākusi arī jauna mazā zāle ar 80-100 vietām.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.