Viņa pamodās un saprata, ka pretosies. Šoreiz rokas nebija sasietas, un durvis viegli vērās vaļā. Vienalga, ko tas maksās, Lizbete neļaus sevi un citus pazemot. Es viņiem rādīšu
Viņa bija aiztvītojusi visiem saviem draugiem, ierakstījusies katrā portālā, zīmējusi smiltīs un uz sienām. Jo citas izvēles vairs nebija. Televīzijas īpašnieki paši kandidēja un neļāva notikt brīvām diskusijām. Premjerministru nelaida pie mikrofona. Par valdošo partiju neko nevarēja uzzināt – visur rādījās tikai buldozeri, kuri pauda, ka dzejniekiem vajag turēt muti.
Demokrātijas balsts ir vārda un preses brīvība. Tā teica viņas draugs, zviedru žurnālists Blomkvists, par kuru domājot viņai vienmēr iesākas kņudēšana krūškurvī. Viņa ienīda šo kņudienu. Beidz kņudēt! Taču, ja demokrātija balstās uz vārda brīvību, tad tie, kas ierobežo vārda brīvību, ir antidemokrāti.
Pareizi, teica iedomātais Blomkvists, un pret antidemokrātiem ir jācīnās visām varēm, pat ja tas nozīmē rakstīt trīs sējumu bestsellerus un ar to finansēt nevalstiskās organizācijas.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.