Bērnībā patika aizklīst uz veikaliņu manas mazpilsētas nomalē pēc «puķuzirņiem» – ja atmiņa neviļ, laikam tā sauca sīkās apaļās cukura končas caurspīdīgā turziņā. Tās bija priecīgās krāsās un nosvīdušajā roķelē atstāja zilzaļdzeltenas pēdas. Garšoja gan visas vienādi – ņem, kuru gribi, cukurs kā jau cukurs
Pirmsvēlēšanu krāsu parāde šoruden ņirb līdzīgi kā bērnības «puķuzirņi» – dzelteni, zaļi, sarkani… Tikai tagad nepavisam nevar pārmest, ka garša būtu vienāda. Tad jau drīzāk kā Harija Potera pasakā, uzkožot varētu sagaidīt visvisādus piedzīvojumus – vienā asaru, citā sviedru, vēl citā šņabja vai ūdens garšai var uztrāpīt.
To, cik atšķirīgi patiesībā ir partiju piedāvātie ceļi Latvijas turpmākajai attīstībai, ļoti uzskatāmi parāda mūsu kopsavilkums par politisko izvēli stratēģiski svarīgos jautājumos. Arī koalīciju varianti galīgi nelīdzinās pasteļtoņu pārejai rudenīgā akvarelī. Tik pretrunīgas izvēles nav bijis sen.
Tādēļ, ja pazīstat kaut vienu cilvēku, kurš atmetis ar roku, ka viņa balsij nav svara, visas partijas šķiet vienādas un viņš negrasās sestdien doties uz vēlēšanu iecirkni, pastāstiet, ka tā nav taisnība. Nule aizvadītās Zviedrijas vēlēšanas arī ir labs piemērs, jo tur niecīgs balsu skaits izlēma vairākuma koalīcijas likteni, vienā no apgabaliem pat tikai septiņas vēlētāju balsis izšķīra, kura partija saņems konkrēto deputāta mandātu un kura paliks bešā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.