Maksims Skopinovs, Mārupītes glābējs • IR.lv

Maksims Skopinovs, Mārupītes glābējs

7
Tehniskā ūdenslīdēja Maksima ikdiena ir gāzes cauruļvadu apsekošana zem ūdens, bet brīvajā laikā viņam patīk atpūsties pirtī. Foto no personīgā arhīva
Ieva Alberte

Kā viņš tajā caurulē neiesprūda? Teju divus metrus garš un Ščerbatiha miesas būves. «Neesmu liels. Esmu spēcīgs,» smej Maksims, kurš ienira 35 metru garajā Mārupītes caurtekā un atklāja, kāpēc applūda Arkādijas parks

Maksims ir firmas Eprons tehniskais ūdenslīdējs. «Ūdens man paticis vienmēr – peldēt, nirt ar acīm vaļā,» priecīgi stāsta 23 gadus vecais puisis. Par ūdenslīdēju viņš kļuva pirms trim gadiem. Iepriekš strādāja celtniecībā, taču, samazinoties darba apjomam, atsaucās uz paziņu ieteikumu pamēģināt ūdenslīdēja darbu. Pirmās mācības notika Jūrniecības tehniskā centra baseinā. «Tas bija briesmīgi. Tumšs, auksts. Neierasti smagi elpot. Ierobežotas kustības,» atceras Maksims. Pēc trešās iegremdēšanās ar apstākļiem apradis gan psiholoģiski, gan fiziski. Parādījies azarts – tumšajā baseinā vajadzēja atrast vairākas detaļas un salikt tā, lai izceltu ārā kā veselumu. Ieguvis sertifikātu, Maksims bija pilntiesīgs strādāt. Nirt līdz pat 50 metru dziļumam. Eprona klienti ir Latvijas gāze, Latvijas tilti, vairākas ostas. Nesen niris Rīgas HES, lai atbrīvotu no iesprūdušajiem kokiem.

Slīkstošos Eprona vīri neglābj, jo nav glābēji. «Strādājam visā Baltijā. Nesen Igaunijā palīdzējām būvēt jaunu piestātni – jūrā bija laba redzamība, gluži kā akvārijā, tāpēc redzēju zivis. Skaisti. Patīkami.» Lielākoties gan darbs notiekot tumsā un ir gana ekstrēms.

Mārupītes atbrīvošana Maksimam bija negaidīts piedāvājums. Tuvējā stadiona saimnieks piezvanījis draugam, Eprona vadītājam, un vaicājis, vai var apskatīties, kas notiek. Ap četriem pēcpusdienā ūdenslīdēji sākuši darbu. Nocīnījušies diennakti. «Redzamība bija slikta, aptuveni desmit centimetru. Lai arī mums pie galvas ir lampas, visu darījām pēc taustes.» Maksima kolēģis Aleksandrs jau bija konstatējis, ka applūšanu izraisa aizdambējums. Darbu turpināja Maksims – viņš caurulē bija visilgāk un tika vistālāk. «Tur bija sašaurinājums ar sasprūdušiem kokiem, pudelēm, zābakiem. Pat zāle jau bija sākusi augt. Situācija bija riskanta. Ja būtu izkustinājis koku, uz kura turējās aizsprostojums, mani ierautu caurulē. Apgriezties taču tur nevarēja. Tīrīju, kamēr ūdens sāka sūkties cauri un redzamība uzlabojās.»

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu