Vara vienmēr īstenojas caur indivīdiem, nevis tiek pret viņiem pielietota
Kā akmens ieplunkšķot ūdenī uzsit šļakatas, tā šo Mišela Fuko citātu atmiņā uzjundīja ziņa, ka 66 procenti aptaujāto uzskata par ticamu iespēju, ka šoruden Latvijā varētu notikt mēģinājumi viltot vēlēšanu rezultātus. Par iepriekšējām vēlēšanām gan lielākajai daļai ir ticība, ka rezultāti bijuši godīgi. Tātad pa šo laiku paļaušanās uz citu šaizemiešu godprātīgumu ir stipri padilusi. Taču, ja šo ziņu pārtulkojam pēc Fuko padoma, tad neuzticēšanās kādiem ļaunprāšiem nozīmē galvenokārt jau nepaļaušanos uz saviem spēkiem tikt ar viņiem galā. Savi spēki dilst?
Māksliniecei Džemmai Skulmei, mūsu šīsnedēļas kultūras intervijas viešņai, sagaidot 85.gadskārtu, ir atziņas par spēku izsīkšanu. «Ķermenis vairs netur,» viņa saka par fiziski grūto gleznošanas procesu. Pārcilājusi Renuāra (sēja otu pie spēku zaudējušajām rokām) vai Matisa (kļuvis akls, izgrieza no papīra ornamentus) risinājumus, viņa nonākusi pie sava: «Pēc iespējas neko lieku nedarīt. Trāpīt.» Izdomāt, tikai tad darīt. Un neaizmirst paskatīties uz darbu «no pakalna» – nomainīt ierasto skatpunktu, kaut vai noliekties un ačgārni caur kājstarpi paskatīties uz rezultātu, lai tiešām to saredzētu.
Cits satricinošs spēka un vājuma krustpunkts ir ķīmiķis Jānis Polis – izcilais remantadīna izgudrotājs, kurš pašlaik cīnās ar slimību. Piedzīvojot sāpes un līdzcilvēku novēršanos («Mani trīsreiz vienā dienā izsēdināja no tramvaja. Smirdēju. Man kājās bija tārpi»), viņš tomēr nav zaudējis dzīvīgumu. Es nebūšu dārzenis, viņš saka, pieķēdēts pie sistēmas caurulītēm. Uz atvadām noskaita Elzas Ķezberes patriotisko Lūgšanu, kas sacerēta viņa dzimšanas gadā, neilgi pirms valsts neatkarības zaudēšanas: «Latvija! Svētīts lai mūžam tavs vārds…»
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.