Es sen kā neskatos kino, jo mani nekas vairs nespēj pārsteigt
Saviesīgā sarunā tā nesen sacīja kāds sirms kungs ļoti cienījamos gados un provokatīvi pajautāja, vai varu pierādīt pretējo un ieteikt noskatīties kaut ko tiešām pārsteidzošu. Neko neieteicu. Pārsteigums man nešķiet svarīgākais kritērijs kino izvēlē. Tāpat kā dažādās citās izvēlēs, starp citu, arī politiskajā.
Piemēram, šīs nedēļas lielais «pārsteigums» ar baismu faktu izvilkšanu gaismā no Aināra Šlesera ģimenes drāmas puskrēslas nekādi nevairo kampaņas saturīgumu. Protams, Šlesera sauklis «Cieti!» nupat kļūst par spilgtu ilustrāciju teksta un konteksta mijiedarbībai, bet kāds no tā «sausais atlikums» politikas saturā?
Žurnālists Lato Lapsa, kas šo un citus slēpjamus faktus Šlesera biogrāfijā izracis un apkopojis savā jaunākajā grāmatā Šofera dēls minhauzens, šonedēļ mūsu pusdienu sarunā nemaz nav pārsteigts, ka tautieši turpina balsot par viņa bestselleros atmaskotajiem varoņiem. Pašapmāns esot cilvēku dabā, mēs neko daudz neatšķiramies no Meistarā un Margaritā aprakstītajiem maskaviešiem, visumā lāga ļaudīm, kurus tikai samaitājis dzīvokļa jautājums.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.