Prezidentūras termiņa vidū iemeslu neapmierinātībai ar Baraka Obamas sniegumu it kā ir gana – sauklim «Jā, mēs varam!» pielipis palīgteikums «bet ne vienmēr». Ir caurkritusi apņemšanās panākt abu lielo partiju sadarbību, neveikli novadīta BP naftas noplūdes krīze Meksikas līcī, un aizvien ir augsts bezdarba līmenis. Ko Obama varēja darīt citādi?
Baraka Obamas pamatīgajā biogrāfijā The Bridge tās autors Pulicera prēmijas laureāts Deivids Remniks izteiksmīgi apraksta kādu relatīvi nesenu epizodi: 2004.gadā ASV Kongresa locekle no Ilinoisas štata Jana Šakovska ieradusies uz pasākumu Baltajā namā ar nozīmīti pie žaketes atloka. Uz nozīmītes bija rakstīts «Obama», un tā norādīja uz valkātājas atbalstu Obamas kandidatūrai ASV Senāta vēlēšanās. Prezidents Džordžs Bušs paskatījies uz nozīmīti un samiedzis acis – Obama? Pirmajā acu uzmetienā viņam bija šķitis, ka «b» vietā ir burts «s».
«Es viņu nepazīstu,» teica prezidents.
«Gan iepazīsit,» atbildējusi kongresmene.
Iepazīšanas brīdis nebija ilgi jāgaida – tajā pašā gadā Obama pieteica sevi ar žilbinošu uzrunu Demokrātu partijas kongresā.
«Kārns čalis ar smieklīgu vārdu,» – tā sevi raksturoja Baraks Huseins Obama. The New Yorker komentētājs Henriks Hercbergs gan tobrīd sprieda, ka tas ir «nevis vārds, bet katastrofa». Izredzes, ka cilvēks, kura otrais vārds sakrīt ar pravieša Muhameda mazdēla vārdu un bijušā Irākas diktatora uzvārdu, varētu kļūt par ASV prezidentu pēc 11.septembra traģēdijas, daudzuprāt, bija tuvu nullei. Nerunājot nemaz par politiķa ādas krāsu un mulsinoši raibo biogrāfiju.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.