Kāpēc jaunākās Krēslas sērijas Aptumsums vakara seanss sagādā vilšanos ārstam?
Uzreiz jāteic, ka nav prāta darbs uzticēt ārstam rakstīt recenziju, sevišķi tādam, kas īpaši neskatās ķinīti, kur nu vēl filmas par vampīriem vai vilkačiem. Līdz šim vienu biju redzējis, tā man bija likusies gauži laba, kaut sen jau īsti neatceros detaļas – runa ir par 1983.gadā Gunāra Cilinska uzņemto Vilkati Tomu pēc Jāņa Mauliņa romāna Pēdas motīviem. Gunārs Cilinskis bija varens un cēls vilkatis, kas braši pieveica ļaunos (baronu Felsbergu un viņa draugus).
Es jau otro reizi mūžā apmeklēju Forum Cinemas, apzināti izvēlējos pēdējo seansu, lai baudītu vampīrus visā to diženumā. Pirms izrādes paņēmu popkornu un kokakolu, kuru kā ārsts nebiju baudījis vismaz divdesmit gadu. Kokakolu man ielēja glāzē ar galvenā sieviešu tēla Bellas Mērijas Svonas lomas izpildītājas Kristenas Stjuartes attēlu. Aizvainojoši – bez manis zālē bija tikai 18 skatītāju, kaut man bija solīts, ka zāle būs stāvgrūdām pilna jaukām blondīnēm, kuras kāri raudzīsies filmas galvenajos varoņos.
Visu filmas laiku domāju, kāpēc man kā ārstam jāraksta recenzija par redzēto? Uz pirmo jautājumu, kas man likās aktuāls, – vai filmas scenāristu nomoka šizofrēniski murgi, uzreiz varu atbildēt ar kategorisku «nē». Grāmatas autore Stefānija Meijere un scenārija līdzautore Melisa Rozenberga izcili manipulē ar cilvēka smadzenēm. Kas tik viss nav salikts sižetā – vampīri, vilkači un kaut kādi ļaunie voltūri, indiāņi, galvenās varones tēvs šerifs, karatē un kungfu elementi, skaisti dabasskati un vētra, balle un laba mūzika, nopietnas eksistenciālas (bet pilnīgi tukšas) sarunas par dzīvības, nāves un mīlas tēmām, bet pats galvenais – bija vismaz trīsdesmit līķu. Katrā ziņā sliktie tika nogalēti tikpat veikli kā savulaik fašisti jebkurā padomju grāvējā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.