Nav ko sapriecāties

Anastasija Sevastova (20) paveikusi to, kas pēdējoreiz Latvijas tenisā izdevās pirms 17 gadiem. Žurnālam Ir bija reta izdevība tikties ar sportisti Vīnē, jo ar žurnālistiem viņa runāt izvairās un arī tuvinieki iesaka pārāk daudz nespīguļoties

Kāda ir kārtība, lai pieteiktos uz interviju ar Anastasiju? – vaicāju viņas mammai Diānai Golovanovai, ar to domājot – vai vispirms būs jākontaktējas ar kādu pārstāvi sportistes mītnes vietā Vīnē. Mamma atbild: «Kārtība ir tāda, ka Anastasija intervijas nesniedz.» Viss ir daudz vienkāršāk – par sportistes publicitāti atbild pati mamma. Precīzāk, viņa labprātāk par to neatbildētu, taču kādam tas ir jādara.

Intervijas Anastasija nesniedzot tāpēc, ka jautājumi ir identiski. Dažs žurnālists aizsūtot tos e-pastā un gaidot rakstiskas atbildes. Skaidroju, ka es būtu ar mieru aizbraukt uz Vīni un intervēt klātienē un nejautātu – kā izlēma sākt spēlēt tenisu un kā tas ir – uzvarēt. Vēlos iepazīstināt ar personu, kura parādījusi ievērības cienīgu sniegumu tenisā: Latvijas tenisistes Sieviešu tenisa asociācijas WTA turnīros nebija uzvarējušas kopš 1993.gada, kad ASV tas izdevās Larisai Savčenko-Neilandei. Pasaules rangā Sevastova patlaban ieņem 58.vietu. Par to ir jāraksta! Turklāt viņas portretējuma Latvijas presē tikpat kā nav bijis, lai arī mammai šķiet citādi.

Mūsu domas sakrīt viedoklī, ka līdz šim par Anastasiju rakstīts ar patriotisku patosu – par liepājnieci, kura pasaulē nes Latvijas vārdu. Protams, ir lepnums par sasniegumiem, taču par tiem var rakstīt dažādi. Mans piedāvājums – nejaukt sportu ar sportista pārstāvēto zemi, bet meklēt personības iezīmes, kas novedušas pie šiem sasniegumiem. Labi! Anastasijas mamma iedod e-pastu, tās pašas dienas laikā no tenisistes saņemu ziņu, ka jau aiznākamajā dienā varētu tikties Vīnē. Mani māc bažas, tāpēc prasu tieši – vai nebūs tā, ka aizbraucu un, kā to mēdz darīt pasaules mēroga sporta zvaigznes, neceļ telefonu. «Un es būtu tā zvaigzne?» Anastasija atraksta.