Vairāki tūkstoši Latvijas iedzīvotāju vidēji divas reizes nedēļā vakarā pēc darba dodas uz kultūras namu vai citu skatuvi un kļūst par aktieriem
Sešos vakarā Ilze novelk balto ārsta halātu un domās vēl pakavējas pie pēdējās pacientes, kura pagaidām var iztikt bez elkoņa operācijas. Viena no sešiem speciālistiem Latvijā neiroloģijas funkcionālajā diagnostikā Ilze Kļaviņa (54) visu darba dienu pavadījusi, strādājot ar slimniekiem, kuriem ir nervu un muskuļu slimības un muguras smadzeņu saslimšanas. Taču vakarā viņa nedomā par pacientiem, elektromiogrāfiju un Gaiļezeru, bet ir Tomuļmāte, kura noriebs Bebenes dūrēju vaigā Ogres kultūras namā.
Karjeras konsultants Kaspars Kotāns (33) darba dienu pavada, runājoties ar klientiem par bezdarbnieku iespējām, darba meklēšanu un CV izveidošanu. Pēdējā laikā viņš mēdz aizdomāties par to, ko un kā viņš redz, kā fokusē skatienu, kādus žestus izmanto. Šāda sevis un citu novērošana ir svarīga, jo pa vakariem izrādē Liesmojošā tumsā Kaspars tēlo neredzīgu pansionāta iemītnieku. Šis LU Studentu teātra iestudējums Visvalža Klintsona režijā aprīlī tika atzīts par Latvijas amatierteātru Gada izrādi 2009.
Vienīgi Ādolfa Alunāna Jelgavas teātra aktieris Uģis Glāzītis (36) Maksima Gorkija lugas Dibenā pirmizrādē intervijas dienā nepiedalās. Viņa ģimenē nesen nācis pasaulē trešais bērns, turklāt, krītot no moča, lauzta roka. Taču līdz tam veiksmīgi bija iespējams savienot uzņēmējdarbību Rīgā (Uģis ir Vakcinācijas dienesta vadītājs) ar ģimenes dzīvi, motoklubu Brīvie vanagi, psiholoģijas studijām un teātra spēlēšanu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.