Nieka kastītes dēļ viņi līdīs uz vēdera, kāps kokā vai taustīsies zem palodzes gan Bārtā, gan Bolīvijā. Viņi ir slēpņotāji
Mana cienītā vēl arvien mani sauc par stulbo burciņu meklētāju, – slēpņotāju interneta forumā raksta kāds kungs. Jā, slēpņotājus var nesaprast, jo, raugoties no malas vien, viņu nodarbe šķiet dīvaina – pieiet cilvēks pie autobusa pieturas un sāk līkņāt. Taustīties zem sola, censties aizsniegt pieturas nojumes jumtu. Pēkšņi nez no kurienes viņš izvelk mazu «burciņu» un, uzmetis skatu apkārtnei, drīz tikpat veikli novieto atpakaļ.
Koordinātas, kur «burciņa» jāmeklē, viņš ielādējis mobilajā tālrunī no vietnes geocaching.com. Savukārt tur slēpņa koordinātas ievietojis tas cilvēks, kurš burciņu pieturā noslēpa. Viens noslēpj dārgumu, dod norādes, un cits atrod – tā vienkāršoti varētu raksturot slēpņošanu jeb ģeokešingu*.
Kas tas ir?
Ja lapsām būtu runas spējas, tās izriestu krūti un teiktu, ka netiek no-vērtētas, jo slēpņošanu izdomāja lapsas, nevis, kā rakstos minēts, amerikānis Deivs Almers. Meža zvēri barību ziemai glabā krātuvēs/slēptuvēs (angļu val. – cache, geo–cache-ing) un pēc sev vien zināmām norādēm arī atrod.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.