Alvja Hermaņa izrāde Jaunajā Rīgas teātrī nepataisa dzejnieku par ākstu, bet piedāvā aizraujošu ceļojumu pa iedomātu Ziedoņa visumu
Lielu daļu latviešu mākslas sabojā noņemšanās ap nacionālo jautājumu – vai katrā filmā, izrādē, grāmatā agri vai vēlu tiek pausts «mēs esam latvieši, ko nu lai dara?!». Alvja Hermaņa izrādēs nacionālais jautājums tiek aplūkots bez lieka patosa, atsevišķu cilvēku dzīvju pētījumos nonākot līdz nozīmīgiem vispārinājumiem.
Raksturīga Hermaņa Latviešu stāstu sērijas izrāžu īpašība ir iedziļināšanās materiālā un vielas pārzināšana. Arī tik gaisīgā, brīžiem pat sirreālā izrādē kāZiedonis un Visums ir ārkārtīgi precīzi vērojumi par dzejnieka dabu, darbu un attiecībām ar citiem cilvēkiem. Kaspars Znotiņš titullomā atstāj šokējoši autentiska Imanta Ziedoņa iespaidu, tomēr viņa un pārējās trupas spēles brehtiskie knifi regulāri atgādina – tā ir tikai ilūzija, konstrukcija, ne īstenība. Gluži tāpat kā dzeja.
Var smiet un raudāt ainā, kur Ziedonis savu dzejolīti lasa latviski un kādas Vidusāzijas republikas atdzejotājs to robusti nokliedz savā valodā. Pat ja neņemam vērā PSRS laiku atdzejas praksi, kad dažādu «mazo» republiku dzejnieku darbi pārsvarā tika tulkoti caur krievu valodu un rezultāts bija visai slikts, arī ārpus šī konteksta lost in translation sajūta ir klātesoša vai katrā gadījumā, kad kādu dzejolīti pārtulko citā valodā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.