Stundas intervija pie kafijas krūzes – tas nav manā gaumē.
Allaž cenšos intervējamo satikt vairākkārt, jo tas attaisnojas. Ar Mārtiņu Sirmo tikos reizes trīs un līdz ar to uzzināju tik daudz mazu stāstu, ka visiem tekstā nepietika vietas. Tā ierasts, ka dažas detaļas nodzīvo īsu mūžu – savācu un nolieku malā. Toties tās palīdz atsijāt būtisko no nebūtiskā.
Šis nelielais ievads reinkarnē trīs no raksta izmestas idejas. Pirmā. Aizrunājāmies ar Sirmo par vistas gaļu, un uzzināju, ka galerijas Istaba bufete titiņas importē no Francijas. Latvijas piedāvājums neapmierinot. Otrā detaļa. Tā īsti neticēju, ka Sirmais tiešām pēc garas darbdienas brauc no Rīgas uz savām mājām Dikļos. Piezvanīju ap pusnakti – brauca gan. Trešā. Sirmais daudzās intervijās regulāri ar ironiju piemin Lauri Reiniku. Arī mūsu sarunā, turklāt vairākkārt. Ilgi svārstījos, vai rakstīt par to, vai tomēr nepieminēt. Mārtiņa teiktais bija klasiska stereotipu kultivēšana par mūziķa profesiju un naudas pelnīšanu. Es taču varu kaut ko vēlēties? Es vēlos, lai Mārtiņš beidzot iepazīstas ar Lauri!l
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.