Mīti un patiesība par pārtikas iepakojumiem • IR.lv

Mīti un patiesība par pārtikas iepakojumiem

35
Foto: Evija Trifanova, LETA

Latvijas Lauksaimniecības universitātes asociētā profesore Sandra Muižniece-Brasava šķetina mītus par pārtikas iepakojumiem.

Pārtikas produktu iepakojums nenoliedzami ir būtisks pārtikas ķēdes elements – tas var ietekmēt produktu kvalitāti, līdz ar to derīguma termiņu visā produktu aprites ciklā, sākot no iepakošanas brīža līdz brīdim, kamēr produkts nonāk uz patērētāja galda. Ņemot vērā plašo pieredzi darbā ar pārtikas iepakojumiem, vēlos kliedēt vairākus mītus, kas pēdējā laikā uzvirmojuši sabiedrībā, piemēram, par plastmasas pudeļu kaitīgo ietekmi u.c. 

Garš derīguma termiņš nenozīmē, ka produktā noteikti ir ķīmiskas vielas
Kā mēs iegādājamies dažādus produktus? Piemēram, maizi, kuru pērkam ik dienas, tā lielveikalos stāv atvērtos plauktos. Iedomājaties, ja maizei apkārt nebūtu plēves iepakojums, cik cilvēki dienas laikā to būtu aptaustījuši? Tātad, pirmkārt, iepakojums kalpo kā barjera no higiēnas viedokļa. Otrkārt, pareizi izvēlēts iepakojums var palīdzēt nodrošināt ilgāku produkta derīguma termiņu. Tas ir izplatīts mīts uzskatīt, ka, ja produktam ir garš derīguma termiņš, tur noteikti salikts iekšā sazin’ kas. Bieži vien garais termiņš tiek panākts ar pareizi izvēlētu iepakojuma materiālu un iepakošanas tehnoloģiju. 

LLU Pārtikas tehnoloģijas fakultātes laboratorijās tiek izstrādāti dažādi produkti, piemēram, Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, kur nepieciešami ilgāki uzglabāšanas termiņi. Veikalos var iegādāties kartupeļus, bietes, pupiņas u.c. produktus, kuri ir pagatavoti iepakojumā, respektīvi hermētiski iepakoti svaigi, un tad kopā ar iepakojumu termiski apstrādāti, tādejādi radot iepakojuma iekšienē sterilu vidi, kas izstrādātos produktus ļauj istabas temperatūrā uzglabāt pat divus gadus pie nosacījuma, ka iepakojums netiek atvērts.

 Turklāt vēlos atzīmēt, ka tas nav tikai vakuuma iepakojums, ko bieži izmanto – tā ir tehnoloģija, kurā apvieno iepakošanu vakuumā un termiskās apstrādes režīmu, izmantojot speciālu iekārtu – autoklāvu. Ja izvēlas atbilstošu iepakojuma materiālu, no tā nemigrē nekādas kaitīgās vielas, turklāt saglabājas arī visas vērtīgās vielas, kas ir pašā produktā, un varētu aiziet bojā, ja produktu vārītu katliņā, un pēc tam ūdeni nolietu. Un tajā nav nedz e-vielu, nedz konservantu. 

Visi plastmasas iepakojumi nav vienādi
Tāds pats mīts ir arī plastmasas pudeļu kaitīgums. Šāda materiāla iepakojumi tiek izmantoti jau vairāk nekā 60 gadus. Noteikti gribētos uzsvērt, ka visi plastmasas iepakojumi nav vienādi, proti, nevar vispārināt plastmasu kā tādu. Jau sen vairs nav tie laiki, kad bija pieejamas tikai viena izmēra stikla burciņas un viena materiāla plastmasas pudeles. No plastmasas materiāliem (polimēriem) tiek izgatavoti aptuveni 600 dažādi iepakojumu veidi, un katram materiālam ir savas funkcijas, piemēram, ir tādi, kuros produktus drīkst saldēt, tādi, kuros var veikt termisko apstrādi virs 100 grādiem pēc Celsija u.c. 

Piemēram, mēs ļoti bieži plastmasas kafijas krūzītēs lejam vārošu ūdeni, lai gan tās paredzētas karstam ūdenim aptuveni līdz 60 – 70 grādu Celsija temperatūrā. Ja iepakojums sāk deformēties, kā tas šādos gadījumos arī notiek ar kafijas krūzītēm, tas ir signāls, ka lietojam trauku nepareizi. Kamēr nav notikusi trauka deformācija, varam uzskatīt, ka iepakojums nevar kaitēt veselībai. 

Tie iepakojumi, kas tiek piedāvāti Latvijā un Eiropas Savienībā, kopumā ir droši, jo, lai tos drīkstētu izmantot pārtikas ražotāji, tiem jāatbilst  Eiropas Savienībā noteiktajai likumdošanai. 

Ja runājam par plastmasas traukiem, kuri tiek izmantoti atkārtoti, tad pārtikas uzņēmumos pirms atkārtotas pildīšanas tiek veikta iepakojuma pārbaude. Jāatzīmē, ka plastmasas trauki jālieto atbilstoši tam, kam trauki ir paredzēti. Ir virkne organizāciju, kas to uzrauga, piemēram, Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (ESFA), Pārtikas un veterinārais dienests u.c. 

Bisfenola A kaitīgums ir pārspīlēts
Šobrīd plaši tiek apspriests jautājums par iespējamo bisfenola kaitīgumu, taču gribētos minēt, ka šī viela nav radusies vienā dienā, proti, tas ir izmantots ilgstoši, turklāt ne jau tikai ūdens pudeļu ražošanā un ne visu – te runa ir tikai par lielā tilpuma pudelēm, kuru tilpumi ir vairāk kā 10 litri. Bisfenols A ir viela, kas tiek izmantota jau cietās plastmasas veidošanas procesā, attiecīgi, tiek paredzēti noteikti lietošanas apstākļi un kritēriji. 

Ja mēs runājam par ūdens pudelēm, tad jāsaka, ka bisfenola kaitīgums ir pārspīlēts, jo mēs ikdienā lielā tilpuma plastmasas pudeles nesildam, savukārt uzņēmumos, kuros notiek šo pudeļu atkārtota uzpilde, tās tiek rūpīgi pārbaudītas zem liela spiediena. 

Starptautiskās organizācijas, kas uzrauga pārtikas kvalitāti, ir izpētījušas, ka, lai cilvēks uzņemtu minimālo pieļaujamo bisfenola A devu, cilvēkam dienā būtu jāizdzer 60 l ūdens no šāda veida iepakojuma. 

Runājot par bisfenolu A, mēs patiesībā runājam par iespējamo vielu migrāciju, un šeit gribētos atzīmēt, ka regulāri tiek veikti vielu migrācijas testi, kas ir noteikti arī LR Ministru kabineta noteikumos. Runājot par bisfenola kaitīgumu, bieži mēdz atsaukties uz bisfenola A aizliegumu zīdaiņu pudelēs, taču jāņem vērā, ka šajās pudelēs nereti tiek pildīts piena maisījums un pēc tam tās tiek sildīts kopā ar pudelīti, kur ir paaugstināts migrācijas risks, bet tas nav viennozīmīgs, jo zinātnieku viedokļi dalās. 

Maz izpētītais tritāns
 Ir ražotāji, kuri plastmasā izmanto citu vielu – tritānu. Šajā kontekstā gan gribētos piekrist tiem, kuri saka, ka šī viela nav pietiekoši izpētīta. Polikarbonāta materiāli, proti, tie, kuru sastāvā ir arī bisfenols A, ir pētīti ļoti daudz, tāpēc ir apzināta gan atbilstošākā lietošanas temperatūra, gan citi aspekti. Runājot par tritānu, jāsaka, ka ļoti bieži gadās, ka ražošanā tiek palaists kāds materiāls, un tikai pēc kāda laika perioda, kad tiek veikti pētījumi, parādās arī vairāk informācijas par materiāla kaitīgumu utt. 

Par tritānu ir diezgan nesens zinātnieku S.Janga un K.Ji pētījums, kas publicēts 2015. gada novembrī prestižajā zinātniskajā žurnālā “Ecotoxicology”, un vēsta, ka tritānam piemīt hormonālo sistēmu graujošas īpašības. 

Mīts par metālu bundžu kaitīgumu
Polimēra kārtiņa, kas var saturēt bisfenolu A, ir arī metālisko bundžu iekšpusē, un arī šeit visi pārklājumi nav vienādi, proti, ir tādas bundžas, kurās var saldēt, var likt augstās temperatūrās jau pieminētajā autoklāva iekārtā, un ir tādas, kas paredzētas tikai produktu transportēšanai. 

Pārtikas ražotāji, kas metāla bundžās pako savus produktus pirms bundžu materiālu un pārklājumu izvēles, rūpīgi izvērtē iespējamo produkta un iepakojuma mijiedarbību, ņemot vērā produktu skābumu vai bāziskumu, kā arī paredzamo produktu termisko vai kādu citu apstrādi. Arī tas, ka visi produkti, kas pildīti metāla bundžās, satur kaitīgas vielas ir mīts, kas pirms kāda laika pāršalca sabiedrību. 

Dr.sc.ing. Sandra Muižniece-Brasava ir Latvijas Lauksaimniecības universitātes Pārtikas tehnoloģijas fakultātes asociētā profesore  

 

Komentāri (35)

Absints 24.04.2017. 12.44

Mums nez kāpēc liekas, ja e-viela, tad slikti.

Tomēr starp e-vielām ir ar “labās”, par kuru e-klasifikāciju daudzi nemaz nenojauš. Daži piemēri:

E901 – bišu vasks

E948 – skābeklis

E800 – dzeramā soda

E414 – akāciju sveķi

E941 – slāpeklis

E300 – askorbīnskābe

E260 – etiķis

E160 – paprikas ekstrakts

E150 – karamele

Interesanti, ka šinī klasifikācijā nav vārāmā sāls un cukurs – vielas, par kuru “kaitīgumu” visi runā..

+3
-1
Atbildēt

3

    Absints > 24.04.2017. 17.26

    Jā, drošs paliek nedrošs, labāk neēst neko. Un- “iztiksim bez ķīmijas, tīrīsim visu ar sodu un etiķi…”

    Vispār jau šķiet tādi izstrādājumi nupat rodas – bija tak reklāma par cīsiņiem, kuriem nav pievienoti produkti…, toties muzikai pievieno dzelzi, lai izskatītos uz visiem 100 gadiem.

    (Es laikam būšu saelpojies E-vielas: 78% E941 un 21% E948)

    +2
    -2
    Atbildēt

    0

    Ēriks > 24.04.2017. 20.31

    Man ir aizdomas,ka drīzāk esi viens no košenila bruņutu fermas īpašniekiem un lobē šīs krāsvielas izmantošanu pārtikā.https://en.wikipedia.org/wiki/Cochineal

    0
    0
    Atbildēt

    0

    Ēriks > 24.04.2017. 14.18

    Kuri interesējas par to,ko ēd,ir informēti,ka arī parastajām,derīgajām vielām ir E nummuri,bet,lai visus nummurus atcerētos,jābūt enciklopēdijai galvā,jo evielu saraksts ir ellīgi garš un,piemēram,tikai vienpadsmit no 44 sarakstā esošajām krāsvielām ir drošas lietošanai,tāpēc vienkāršāk izvēlēties pārtiku,kurai sastāvā mazāk evielu,lai nav pa veikalu jāstaigā kā pa ķīmisko ieroču noliktavu ar evielu tabulām rokās. http://lasipirmsed.lv/e-vielas-un-markejums

    +1
    0
    Atbildēt

    0

west 21.04.2017. 20.05

Protams. Tikai mūs interesē ne tik daudz pārtikas iepakojums, cik tā saturs.

Ražotāju ķīmijas uzvaras gājiens pār pircēju veselību un dzīvību turpinās. Peļņa pāri visam.

Ir izaugisi vesela bērnu paaudze, kura ed pūpēžus un nezina kā garšo tikko ceptas, veikalā pirkatās, siltas baltmaizes kraukšķīgais galiņš. Kā garšo īsta, svaiga, silta klonaa rupjmaize ar sviestu.

Ar čipseiem barotajiem neko tādu vairs nevajag ? Galvenais, lai pārtikas ķīmijas ražotājiem ir labi. Jo nabadzīgāka valsts, jo lielāka peļņa no tādas. No tā arī ķīmijā mercētie “kūpinājumi” un desas bez gaļas pazīmēm. Arī baltmaize ar 17(!)E vielām sastāvā. Baltmaize ! Pats tādu redzēju vienā ļoti liela pašmāju ražotāja produkcijā.

Kur vēl tālāk ? Kad un kas beidzot tiesās šos sajēgu zaudējušios cilvēku indētājus ? Laikam jau neviens, jo nauda nesmird.

+2
-4
Atbildēt

3

    Fridolins > west 22.04.2017. 16.43

    Ja paužat savu viedokli tad lūdzu pievienojat faktus.

    To tur brīnummaizi ar 17 E vielām. Nosaukumu, ražotāju.

    Par to pieminēto ķīmiju – kapitālismā cilvēkam ir izvēles iespēja. Taisat paši kādu vien vēlaties.

    Par klona rupjmaizi – silta būs tika sviesta kušanas temperatūra ir ap 30 grādiem.

    Vai maz esat redzējis kā top rupjmaize lauku mājās.

    Manuprāt west cieš no negatīvisma.

    +2
    -3
    Atbildēt

    0

    west > west 22.04.2017. 17.13

    beerzeens

    Baltmaizi nopirku veikalā, nepaskatījies sastāvu. Pēc izskata – vienkārša baltmaize. Mājās bija šoks. Izmetu miskastē. Ražotājs bija no Daugavpils. Nosaukumu teikt negribu, bet lielveikalos loti pazīstams. Kopš tā laika nekādu viņu produkciju vairs nepērku.

    Es runāju nevis par rupjmaizi no lauku mājam, bet par veikalos nopērkamajiem pūpēžiem.

    Labāk ir ciest no negatīvisma, nekā no pārtikas(?) ķīmijas izraisītajām sekām.

    +2
    -2
    Atbildēt

    0

    Ēriks > west 23.04.2017. 13.03

    Pārtikas un veterinārā dienesta Pārtikas uzraudzības departamenta Augu izcelsmes produktu, dzērienu un bioloģiskās lauksaimniecības uzraudzības daļas vadītājs Māris Eiklons skaidro, ka ES likumdošanā par pārtikas piedevām precīzi noteikts, kuras izejvielas atļauts izmantot pārtikas piedevu ražošanā. – Par pārtikas piedevu E 920 jeb L-cisteīnu teikts, ka izejvielai nevar izmantot cilvēka matus, savukārt dzīvnieku izcelsmes izejvielas ir katra indivīda brīvas izvēles jautājums.

    L-cisteīns ir miltu apstrādes līdzeklis, to pievieno smalkmaizītēm, maizei, cepumiem un lielveikalos nopērkamajām mīklām, lai tās būtu mīkstākas, gaisīgākas, tīkamākas acij un taustei.

    L-cisteīns ir savāda pārtikas piedeva. Lai gan aprakstā minēts, ka tā ir organismam labvēlīga aminoskābe, jāņem vērā, ka šīs E vielas atslēgvārds var būt – spalvas un sari! Kā informē Māris Eiklons, ir daudz variantu, kā iegūst pārtikas piedevu E 920.

    Ķīnā to ražo no cilvēku (sieviešu) matiem un izmanto šampūnu, vistu gaļai paredzēto garšvielu un maizes maisījumu ražošanā. Šī viela stabilizē arī raudzētas maizes struktūru, tāpēc to pievieno mīklai. Arī Indijā izejviela ir sieviešu mati, viens no bagātākajiem šīs aminoskābes avotiem (matu sastāvā tās ir līdz pat 20%).

    Ir atļauts (un Eiropā to arī dara) L-cisteīnu iegūt no proteīniem, kuros ir bagātīgs cisteīna daudzums, proti, no vistu un pīļu spalvām, kā arī cūku sariem. Proteīna komponenti tiek sadalīti atsevišķās aminoskābēs, uzkarsējot tās ar sālsskābi. Iegūtais cistīns elektroķīmiskā procesā tiek reducēts līdz cisteīnam. Jāpiebilst, ka šīs E vielas ražošanas procesā tiek patērēts daudz enerģijas, rodas daudz kairinošu gāzu, ir skābju atkritumu apstrādes problēmas un līdz ar to nopietns vides piesārņojuma risks.

    http://veselam.la.lv/2016/08/24/maize-ar-spalvam/

    +2
    0
    Atbildēt

    0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu