Pirms gadiem septiņiem britu laikrakstā The Guardian publicētā esejā Cik gan vēl pazudušo ir ieslodzīti kādos pazemes cietumos? austriešu rakstnieks Tomass Glaviničs (1972) dalījās pārdomās par salīdzinoši īsā laikā Austrijas sabiedrību satraukušiem cilvēku nolaupīšanas un pretlikumīgas ieslodzīšanas gadījumiem, kā arī citiem specifiskiem noziegumiem. Kāda 18 gadus veca meitene tikusi turēta pagrabā astoņus gadus, kāds neonacists mājas pagrabā bija būvējis spridzekļus un uzspridzinājis vairākus romu tautības cilvēkus utt. Lai gan pirmajā mirklī šķita, ka noziegumiem nav daudz kopīga, Glaviničs uzskatīja, ka šie gadījumi pārējai pasaulei pavēsta Austrijas sabiedrībai kaut ko kopīgu un iezīmīgu. Noziegumus bija pastrādājuši lauku apkaimēs dzīvojoši vientuļi vīrieši. «Laukos neieredz it visu, kas neatrodas tiešā tuvumā: valdību, Eiropas Savienību, amerikāņus, ebrejus. Tur valda pazīšanos tīkls un laikabiedru spiediens,» rakstīja Glaviničs un citēja austriešu dramaturgu Edenu fon Horvātu, kurš bija teicis: «Buržuāzijai allaž ir skaidrs, kas ir ļauns un kas labs — tai nav nepieciešamības par to domāt.»
Šis apraksts precīzi raksturo arī Glaviniča nupat latviski iznākušajā romānā Lielākais brīnums (tulkojusi Silvija Brice) sastopamo galvenā varoņa Jonasa bērnības drauga Vernera vectēvu Piko. Par viņa nodarbošanos un ievērojamās bagātības izcelsmi mēs tā arī neko neuzzinām, arī pašam Jonasam tik ļoti nekārojas to izdibināt, lai gan tieši Jonass pēc tam, kad Piko gan viņu, gan dzemdību traumas rezultātā cietušo brāli adoptē, kļūst par noslēpumainā vīra mantinieku. «Atbilžu nozīme ir pārvērtēta,» prātvēders Jonass reiz saka Piko, un Piko vēlāk viņam to atgādina. Uz iespējamajām atbildēm gan var atrast ne vienu vien satraucošu norādi — pēc tam, kad nemākulīgs zobārsts puikam bez narkozes izrauj zobu, pāridarījums tiek atriebts, zobārstu mežonīgi piekaujot, izraujot viņam visus zobus u. tml.
Lielākais brīnums ir divās paralēlās notikumu līnijās vēstīts Bildungsroman jeb vēstījums par protagonista augšanu, pieaugšanu, izglītošanos un tikšanu gan pie saprašanas, gan lielās mūža mīlestības. Vienas līnijas notikumi risinās tagadnē jeb «jau pēc tam» — Jonasam dodoties ekspedīcijā uz Everesta virsotni. Otra vēsta par viņa bērnību un jaunību, vārdu sakot, par visu to, kas Jonasu pagātnē aizvadījis tur, kur nu tagad viņš nonācis.
Himalaju ainas jau no pirmajām rindkopām, šķiet, būs ieturētas skarbi ciniska reālisma garā («Garām viņa teltij aiznesa pirmo līķi, trūcīgi apsegtu ar vējā plandošu brezentu»), un tikai nelieli mājieni liek minēt, ka ne viss ir tā, kā izskatās (teiksim, kāpēc Jonass it kā pašsaprotami saprot visu, kas tiek runāts nepāliešu valodā), taču līdztekus stāstītajā pagātnes līnijā itin drīz tiek iezīmēta nosacīta, ar maģiskā reālisma elementiem rotātai fabulai vai pat pasaku pasaulei līdzīga aina.
Sākumā kādu mirkli var mēģināt sev iestāstīt, ka arī tā ir tikai austriešu nacionālajās un vīniešu impēriskajos untumos un smalkajās kaitēs balstīta realitāte (mēs taču atceramies, piemēram, pašnāvību procentu Ludviga Vitgenšteina ģimenē vai Austroungārijas strādnieku apdrošināšanas kantora birokrāta Kafkas savdabību, bet to, ka austrieši ir arī Freids un Hitlers, droši vien nav vērts pat atgādināt). Taču brīdī, kad sāk parādīties pavisam tiešas atsauces uz pasaku par Zilbārdi un citi brīnumi, ir skaidrs, ka Glaviničs spēlējas pēc citiem noteikumiem.
Kā noprotams, šādas rotaļas viņam iet pie sirds, piemēram, 2009. gadā iznākušais romāns Vēlmju dzīve sākas ar to, ka noslēpumains svešinieks 35 gadus vecam reklāmas tekstu autoram piedāvā izpildīt trīs vēlēšanās. Tas gan nenozīmē, ka Glaviniča rakstītais būtu «atrauts no realitātes» — iespējams, autobiogrāfisku detaļu viņa darbos ir pat vairāk, nekā var iztēloties. Kā nekā, ikvienā viņa biogrāfijā ir pieminēts, ka pirms pievēršanās rakstniecībai arī viņš strādājis ne tikai par reklāmas tekstu autoru, bet kādubrīd arī par taksometra šoferi, bet savā pirmajā romānā Karla Hafnera mīla uz neizšķirtu aprakstīto šaha pasauli ir iepazinis, tā teikt, no iekšpuses, jo šahu ir spēlējis kopš piecu gadu vecuma, bet 1987. gadā savā vecuma grupā bijis otrais labākais spēlētājs Austrijā.
Bet, ja nu jūs te vēlētos izlasīt atbildi uz jautājumu, vai jūs varētu gribēt Glaviniča romānu izlasīt, tā varētu būt šāda — ja jums iet pie sirds tādi autori kā Kristians Krahts vai Mišels Velbeks, uz priekšu! Lai gan atbildes, kā jau minēju, vismaz pēc romāna galvenā personāža domām, ir pārvērtētas.
Tomass Glaviničs. Lielākais brīnums. Izdevniecība Zvaigzne ABC. Apgāda cena 14,98 €.
Pagaidām nav neviena komentāra