Atmosties no sapņa par «vēstures beigām» ir spiesti visi
Prātā pārcilājot ģeogrāfiskās Eiropas un politiskās Eiropas pēdējā laika notikumus, atmiņā nāk savulaik spēcīgi skanošais, bet nu jau bēdīgi slavenais politikas zinātnieka Frēnsisa Fukujamas sauklis par vēstures beigām. Tas bija pagājušā gadsimta 80.-90.gadu mijā, kad beidzās aukstais karš un saspringta lielvalstu pretimstāvēšana un kad liberālais kapitālisms svinēja uzvaru pār komunisma neveiksmīgajiem eksperimentiem pusgadsimta garumā. «Sliktā» vēsture bija beigusies, un nākotne solījās būt gaiša.
Latvijas sabiedrība un valsts, lielo 20.gadsimta dzirnakmeņu sāpīgi malta un berzta, ir apzināti un neapzināti vienmēr ilgojusies pēc sava veida «vēstures beigām» – kad beigsies viena okupācija, kad beigsies otrā un trešā, kad atgūsim valsti un brīvību. Kad ar dalību Eiropas Savienībā un NATO nodrošināsimies pret iespējamiem satricinājumiem. Kad beidzot sāksim dzīvot tā, kā «viņi» tur – bagātajos Rietumos. Tad punkts būs pielikts, svītra pavilkta un nākotne būs gaiša un nemainīga.
Man īsti neceļas roka un mēle kādam kaut ko pārmest, jo pēc tik graujoša gadsimta ir ļoti dabiska vēlme vienreiz pielikt punktu visam sliktajam, kas bijis vēsturē, un tiekties pēc noturīgas labklājības un stabilitātes. Tomēr, pat sasniedzot zināmas «vēstures beigas» savā zaļā zemē pie baltas jūras, mums nemitīgi tiek atgādināts par to, ka katram vēstures nogrieznim seko nākamais un katras beigas ir kaut kā jauna sākums.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.