“Konsenss kļūs par plānu”

Intervijā, ko “Ir” gaidīja astoņus mēnešus, Latvijas Radio valdes priekšsēdētājs Aldis Pauliņš stāsta par sabiedriskā medija vīziju, politiskajām simpātijām un darbību biznesā 

Kāpēc jūs pieteicāties konkursam uz Latvijas radio valdi?

Ne visiem un ne vienmēr ir svarīgi personiskos momentus publiski apspriest, bet šajā gadījumā tā bija zināma pieredze, četrus gadus darbojoties NEPLP konsultatīvajā padomē. Nevarētu teikt, ka es šajā jomā būtu ienācējs pilnīgi no malas. Man bija apmēram zināma problemātika, kas saistīta ar sabiedriskajiem medijiem un Latvijas radio (LR) tajā skaitā. Un zināma pieredze dažādu organizāciju, uzņēmumu vadībā. Un jā, varbūt arī subjektīvais moments – kādā dzīves posmā pamēģināt kaut ko citu, dot savu ieguldījumu vairāk nekā tas darīts līdz šim.

Tomēr pieredze mediju darbā jums nav.

Protams, bet cik daudziem vadītājiem ir tāda pieredze?

Kas ir tās kvalifikācijas, kuru dēļ jūs nonācāt radio vadībā?

Man laikam nebūtu korekti vērtēt savas kvalifikācijas, tās vērtē konkursa komisija. Ja reiz es startēju šajā konkursā, tad uzskatīju, ka esmu spējīgs šādu pienākumu veikt.

Kā vērtējat LR darbu šobrīd?

Pārāk vispārīgs jautājums, jo LR nenoliedzami ir viens no Latvijas informatīvās telpas pīlāriem vai balstiem, mēs zināmā mērā nosakām nozares darbību kopumā. Radio ir sava diezgan ilga vēsture. Šogad svinam deviņdesmit gadus un šo stabilo vietu mediju vidē LR patiesībā ir veidojis ilgstoši. Šobrīd šo vietu radio arī cienījami tur, bet nenoliedzami ir tas, ka mediju patēriņā un arī nozarē notiek izmaiņas. Pirmkārt, saistītas ar tehnoloģijām, kuras cilvēki izmanto, lai klausītos radio. Attiecīgi [interneta iespaidā] mainās patēriņa ieradumi, auditorijas vairāk fragmentējas. Tās ir tās lietas, kas LR ir attīstāmas aktīvāk. 

Es šobrīd neizteiktu vērtējumus, vai LR darbojas labi vai slikti – es domāju, ka darbojas atbilstoši tam statusam, kāds mums ir. Ir lietas, protams, kas vienmēr ir papildināmas, uzlabojamas, sekojot laika garam, izmaiņām gan nozarē, gan mediju patēriņā.

Sākot darbu radio vadībā, jūs sacījāt, ka strādājat pie koncepcijas par radio turpmāko attīstību. Ko īsti tā paredz?

Tas nav īsti precīzi formulēts jautājums. Runa ir par to, ka šā gada sākumā stājās spēkā jauns likums par valsts kapitālsabiedrībām un tajā ietverta prasība, ka jābūt izstrādātai vidējā termiņa darbības attīstības stratēģijai. Valde pie tā strādā. Likumā noteiktais termiņš ir līdz šā gada beigām. Droši vien šā dokumenta projekts tiks apspriests jau savlaicīgi, iespējams, mūsu pārraugošajā institūcijā NEPLP un pie tās esošajā sabiedriski konsultatīvajā padomē.

Tomēr gribētu saprast, kāds ir jūsu redzējums par LR lomu, turpmāko attīstību?

Apmēram jau to redzējumu es jums iezīmēju. Tas sakrīt lielā mērā ar izpratni, kas ir radio iekšienē – ka mums ir vairāk jāvirzās jauno tehnoloģiju, audiovizuālā satura patēriņa modeļa virzienā. Jāattīsta multimedialitāte un tajā virzienā jau ir veiktas iestrādes. Diezgan lielu soli ir spēris Radio 5. Mēs jau šodien runājam faktiski par videoradio satura veidošanu internetā un tajās platformās, ko vairāk izmanto jaunākās paaudzes auditorija, bet kas diezgan strauji jau pārņem arī citus auditorijas segmentus. Šis vektors pusgada laikā, kopš strādā pašreizējā valde, ir būtiski pavirzījies. Ir konkrēti uzsākti darbi jaunas multimediālas studijas izveidei šeit pat Doma laukumā. 

Esam pielikuši punktu garajam stāstam ar iespējamo studiju Zaķusalā, redakcijas izvietošanu tur. Vairāku gadu garumā šis jautājums bija iestrēdzis, nu tas ir beidzot atrisināts un mēs ķeramies pie šīs studijas izbūves. Optimistiskā plāna īstenošanās gadījumā studijai jābūt gatavai līdz gada beigām, nākamajā gadā mēs varam sākt veidot pilnvērtīgu multimediālu saturu. Tas nenozīmē, ka pārējās studijas atstāsim tādā statusā kā šobrīd. Arī tās tiks modernizētas. Bet, ja jūs runājat par vīziju, protams, mums ir diezgan precīzi jādefinē – kas ir šī atšķirība LR kā audiāla satura veidotājam.

Kāds ir jūsu viedoklis?

Tā atšķirība jau paliek neatkarīgi no tā, ka varbūt pietiekami daudz dzirdēts – radio ir mazliet tā kā vakardiena, tīri audio saturu izmanto arvien mazāk cilvēku. Bet tā nav tiesa, auditorija ir vēl pietiekami plaša. Mainās lietošanas formāti, bet princips paliks joprojām – mēs pamatā ražojam saturu, kurš ir klausām, ko var uztvert, arī neredzot. Tādā ziņā nevar teikt, ka mēs varētu sākt konkurēt ar televīziju.

Vienlaikus mums jābūt gataviem iespējamai pārejai, tas var atnākt arī diezgan drīz, uz DAB [Digital audio broadcasting – digitāla radio apraide] tehnoloģijām. Arvien vairāk parādās šo ierīču mājsaimniecībās, jaunās automašīnas jau tiek aprīkotas ar šiem digitālajiem uztvērējiem. Norvēģija plāno pilnībā no 2017.gada pāriet uz šo tehnoloģiju, arī Latvijā mēs nevaram gaidīt un negatavoties tam – vēl jo vairāk kā sabiedriskais medijs zinot, ka atsevišķu komercmediju pārstāvji jau par šo jautājumu ir interesējušies padomē. Tad tā būs jau pilnīgi cita mediju vide, digitālās stacijas, digitālā signāla kodēšana līdzīgi kā šobrīd pārejot uz ciparu formātu televīzijā, vienā frekvencē var būt ļoti liels staciju vai programmu skaits. Arī mums jābūt gataviem, ka varam, arvien vairāk sadrumstalojoties auditorijas grupām, katrai piedāvāt kaut ko interesantu, tai nepieciešamu.

Kāda ir jūsu vīzija par kanālu darbību, saturu?

Redziet, tas, ko mēs līdz šim runājām, raksturo stratēģisko virzienu. Tad ir taktika vai ikdienas plānošana, šo virzienu īstenojot, bet vienlaikus nodrošinot arī to, ka mēs turpinām ražot saturu, saglabājot mūsu lomu un tirgus daļu. Tā kā varbūt šobrīd priekšlaicīgi runāt par ļoti konkrētiem plāniem, jo tā ir operatīvā darbība. Mēs vienlaikus risinām tos jautājumus, kas ir aktuāli šodien, bet paralēli domājam par tiem jautājumiem, kas būs aktuāli rīt.

Tas ir skaidrs, bet es mēģinu saprast, kāds ir jūsu kā LR vadītāja redzējums. Kā attīstās kanāli, cik paliek, vai apmierina tas, kā šobrīd tie strādā, vai ir kādas citas prioritātes?

Redziet, ja mums būtu kaut kādas indikācjas, ka krasi krītas sasniegtā auditorijas daļa vai mūsu radioklausīšanas laika daļa, tad tas varētu būt signāls, ka kaut kas nav kārtībā. Tā kā tādu pazīmju nav, šie rādītāji ir svārstīgi – kādu procentu reizēm nokrītas, pēc tam atgriežas šajā līmenī, tad kopumā LR labi pilda savu uzdevumu. Man nav pamata teikt, ka kāda no programmām būtu vāja vai nepilnīga. Izņemot varbūt jautājumu par Pieci.lv, kas ir atsevišķa tēma.

Tomēr ir jādomā arī uz priekšu. Bet, ja jūs jautājat par plāniem, nav jau tā situācija tāda, ka jābūt tādam skaidram plānam uz, nezinu, trīs gadiem. Stratēģija ir vidējā termiņā – trīs, pieciem gadiem. Pārējais ir atkarīgs no daudziem citiem apstākļiem, tajā skaitā no, piemēram, patlaban ļoti neskaidrās situācijas par turpmāko LR finansējumu. Mēs varam veidot plānus, bet ja nezinām, kāds būs finansējums, mums tie plāni var palikt tikai uz papīra. Viena situācija būs, ja nākamajam gadam tiek apstiprināts pilns budžets. Tad mēs varam īstenot daudzas lietas. Pavisam cita situācija, ja mums ir tikai bāzes finansējums un nav turpinājuma mainīgajai [budžeta] daļai vai arī ir kādi ierobežojumi darbībai reklāmas tirgū. Tad pret šā gada budžetu var gadīties, ka mūsu finanšu resursi ir par 30% mazāki. Tad var gadīties arī pilnīgi pretēja situācija, ka neatkarīgi no tā, kādus plānus mēs zīmējam, mums kādu brīdi varbūt pat ir kritiska situācija un jāsamazina satura veidošanas apjoms. Tajā pašā laikā arī jānotur savas pozīcijas kā sabiedriskajam medijam Latvijas informatīvajā telpā. Par nākamo gadu šajā kontekstā skaidrība varētu būt oktobrī, novembrī. Attiecīgi nākamā gada plāna detalizācija top tajā brīdī.

Tas ir skaidrs, bet jums kā vadītājam ir jāaizstāv budžets un tie mērķi, ko gribat sasniegt. Es mēģinu saprast, kādi ir jūsu mērķi. Vai jūs gribētu, lai viss strādā tā kā šobrīd, vai ir kādas konkrētas lietas, kas jums šķiet svarīgas, ko gribētu mainīt?

Man personiski kā Aldim Pauliņam noteikti ir sava vīzija. To es jums jau izstāstīju. Mana atbildība šeit LRnav būt kaut kādam misionāram vai vizionāram, kas ienāk no malas ar kaut kādu pilnīgi citu skatījumu.

Kaut kādam viedoklim taču jābūt.

Viedoklis man arī neapšaubāmi ir.

Kāds?

Jautājums ir, ka viedokļi vispirms mums ir jāsaskaņo iekšēji un jāvienojas, jāsasniedz konsensuss par jautājumiem, un tad tas kļūs par plānu. Nevis tāpēc, ka valdes priekšsēdētājs tā domā, jo valdes priekšsēdētājs ir kā jebkurš cits valdes loceklis, tikai viņam ir savs pienākumu loks – koordinēt un vadīt darba procesu un tālāku attīstību atbilstoši tā brīža nepieciešamībai un tirgus situācijai. Tātad lēmumi par plānošanu nav tik daudz atkarīgi no mana subjektīva skatījuma uz lietām, cik no šī skatījuma izlīdzsvarošanas, saskaņošanas ar pārējiem. Par ko varam vienoties, tajos jautājumos arī virzāmies, bet ir jautājumi, kur mēs paliekam atšķirīgās pozīcijās gan valdes līmenī, gan ar programmu direktoriem. Tas ir tikai dabisks un ļoti normāls process, kādā veidā tiek optimizēti lēmumi. Tie nav pārsteidzīgi un tie nav subjektīvi.

Mani tomēr interesē jūsu subjektīvais viedoklis. Vai jūs pats personiski uzskatāt, ka būtu nepieciešamas kādas strukturālas reformas?

Es neredzētu šobrīd lielu nepieciešamību pēc kādām vērienīgām, strukturālās reformām, bet zināmām pārmaiņām gan. Iekšējām – loma, atbildība, pienākumu izvērtējums un varbūt citāda darba organizācija. Mums ir vairākas funkcijas, kuras nepietiekami tiek pildītas.

Piemēram? 

Piemēram, LR ir samērā vāja informācijas analīzes puse – [auditorijas] datu analīze un šobrīd nav īsti resursu pat izveidot šādu amata pozīciju. Sekojam vispārējiem reitingiem – tas ir reizi ceturksnī. Ir vēl divi pētījumi gadā, bet regulāra monitorēšana un ētera analīze, salīdzinot [saturu] ar to, kā auditorija reaģē, īsti nenotiek. Tā būtu tik lielai raidorganizācijai viena no pamatfunkcijām, kas būtu attīstāma, jo no tās izriet tālāk projekcija uz raidījumu plānošanu. Šobrīd LR ir tikai pusslodzes datu analītiķis. Ja mēs strādājam kā raidorganizācija un mēs par klausītājiem nepietiekami zinām, tad varam palaist garām kādas būtiskas tendences. Mūsu situācijā tā ir liela atbildība par sabiedrības piešķirtajiem līdzekļiem, sabiedrība no mums gaida šo nosacīti sabiedrisko pasūtījumu, kas mums jāīsteno.

Jūsuprāt, ir kaut kas būtisks palaists garām no tā, ko sabiedrība gaida? Piemēram, ja sabiedrība gaida vairāk šlāgerīšus vai izklaidi un privāto dzīvi, tad sabiedriskajam medijam ir tas jāsniedz?

Jūs to vienkāršojat. Tas uzstādījums nav pareizs – mēs jau nepieskaņojamies vēlmēm, to es neesmu teicis. Esmu teicis, ka ir jāanalizē vide, kurā mēs darbojamies, jo jautājuma būtība ir – cik efektīvi mēs izmantojam līdzekļus, ko sabiedrība piešķīrusi mērķa sasniegšanai.

Miniet kādu piemēru. 

Piemēram, ja jūs veicat kādas izmaiņas raidījuma programmā, tad pēc pašreizējā modeļa par tām varbūt pēc pusgada varat sajust kādu atblāzmu reitingos kaut kādā konkrētā laika slejā. Šāda veida atgriezeniskai saitei no auditorijas ir jābūt regulārai, lai pietiekami īsā laikā jūs redzat, kāds ir šo izmaiņu rezultāts, vai kaut kas no satura jau vairs īsti neatbilst auditorijas priekšstatiem vai vajadzībām.

Vai jūs varētu minēt kādu piemēru jeb sekas tam, ka šī datu analīzes funkcija nestrādā – kādu konkrētu raidījumu, kur nav sasniegtas šīs sabiedrības vajadzības?

Konkrētais piemērs varētu būt arī radio Pieci.lv visa attīstības gaita. Kad šie sākotnējie uzstādījumi un [auditorijas skaitliskie] mērķi netika sasniegti, it sevišķi virszemes apraidē, iztrūkstot regulārai monitorsistēmai, [šī nepilnība datu analīze] arī noveda pie tā, ka gandrīz divu gadu laikā šī radio satcija gandrīz vai sasniedza savus griestus un tagad esam situācijā, kad jāsāk domāt, ko darīt. Protams, var visu veidot un balstīt uz kādiem subjektīviem dažu ekspertu apsvērumiem, bet tā ir tikai viena puse. Ir jābūt tomēr diezgan detalizētai informācijai par to, kas notiek klausītāju pusē. Šeit mums ir iestrādes. Piebildīšu, ka mēs plānojam ne tikai Radio 5 programmai, bet arī visām citām programmām izveidot varbūt jau šoruden sava veida klausītāju paneļus – izmantojot internetu, uzdot klausītājiem jautājumus, uzzināt viņu vērtējumus un ieradumus. Un tad varētu skatīties, vai tas, ko darām, atbilst tam, kas nepieciešams mūsu klausītājam un kāda veidā varam uzlabot mūsu programmas satura piedāvājumu.

Kādi ir jūsu plāni attiecībā uz Radio 5? 

Par turpmāko attīstību mazliet vēl ir pāragri runāt, turklāt visus mūsu iekšējos plānus nevaram vienmēr atklāt, jo mēs joprojām darbojamies arī tirgus sektorā kā raidorganizācija. Šobrīd situācija ir tāda, ka tiek izvērtēts programmas pozicionējums – cik tālu sākotnējie uzstādījumi ir īstenojami vai atbilstīgi. Burtiski šajās nedēļās mums jānonāk līdz kādiem secinājumiem, vai mēs koriģējam pozicionējumu. Izsktās, ka tas būtu nepieciešams, pretējā gadījumā vismaz FM apraidē tā paliktu nišas stacija. Tad ir jautājums – vai ir atbilstīgs šis [auditorijas] sniegums pret [finanšu] ieguldījumu. Mēs dalītu divas daļas: programma apraidē reālajā laikā un otra daļa – multimediālais saturs, kur sniegums ir tiešām labs, kuru mēs vēlētos attīstīt un piemērot arī citu programmu darbībā. Tā kā šobrīd mums ir izšķiršanās. Mēs paši to nevaram izlemt, attiecīgi šo diskusiju rosinam [NEPL] padomē. Droši vien arī šajā gadījumā iesaistot sabiedriski konsultatīvo padomi, tad arī izškiramies par virzienu, ko daram tālāk ar šo programmu.

Bet kā, uz kuru pusi būtu jāmaina šis pozicionējums, kāds ir jūsu viedoklis?

Es nesteidzos – tas pat nebūtu pareizi, ja es teiktu savu viedokli, jo neesmu radio nozares speciālists tik lielā mērā un neesmu šajā nozarē tik ilgu laiku pavadījis, lai teiktu, ka mans viedoklis ir nekļūdīgs. Es organizēju ekspertu piesaisti, lai šos jautājumus apspriestu un vedu to [diskusiju] līdz kādam sausajam atlikumam. Ja ir diagnoze, ka nav kaut kas labi, tad attiecīgi jāprecizē, kas tieši nav labi un kādi ir varianti turpmākajai rīcībai. Ne jau man ir [par to] jāizšķiras – tas pat nebūtu pareizi, ka vadītājs kļūtu par cilvēku orķestri un zinātu par visām jomām un jautājumiem. Es paļaujos uz pieredzējušu cilvēku viedokli, veidoju formātu, kurā šie viedokļi var tikt pausti, savstarpēji konfrontēti un beigās – tad tas ir mans vai valdes lēmums, kuru no risinājumiem pieņemt.

Raugoties uz notikumiem ap Radio 5 – rupjībām ēterā, vadītāja Kārļa Dagiļa aiziešanu, ir divējādas sajūtas. No vienas puses, pārkāpums ir bijis. No otras puses, redzamas komercmediju intereses un nepatika pret atsevišķām personālijām. Vai jūs šajā gadījumā nenostājāties komercmediju interešu, nevis savu darbinieku pusē? 

Esam nopietns spēlētājs nozarē, tāpēc jebkuru kļūmi potenciālie konkurenti ir gatavi izmantot, lai balstītu savu interešu virzīšanu. Vērotājam no malas var šķist, ka esam padevušies kādu komerciālu pušu spiedieniem, bet tā īsti nav, jo problēma tika identificēta LR iekšienē, vēl pirms tas notika publiskajā vidē. Paši radio darbinieki norādīja uz šo neatbilstību mūsu profesionālā kodeksa un ētikas kodeksa normām. Vienīgi šis izvērtējums varbūt nebija tik aktīvs un ātrs. Jau pēc nedēļas vai pusotras šie mūsu nosacīti konkurenti bija ar vēstījumu mediju telpā, bet šis jautājums jau tika risināts šeit iekšienē. Jautājums iekšpusē tika izvērtēts neatkarīgi no tā, kāda ir ārējā reakcija. Šajā gadījumā, protams, mēs cietām zināmus reputācijas izmaksas, bet, zinot fona informāciju, man nav pamata teikt, ka LR pakļāvies kādam spiedienam no ārpuses.

Kā jūs vērtējat LR ziņu dienesta darbu? 

Man nav tāda personiska vērtējuma, jo es neesmu tādu izvērtējumu veicis.

Ziņas vispār klausāties? 

Jā, ik pa laikam nākas klausīties ziņas tāpat kā visas citas programmas. Šie jautājumi ir valdes locekles programmu attīstības jautājumos pārziņā un es pilnībā paļaujos – ja kādi jautājumi rodās, tie tiek risināti, tajā skaitā par ziņu dienesta darbību, turpmāko attīstību. Mums šeit ir tāds iekšējs formāts kā programmu direktoru padome, kas sanāk reizi nedēļā. Tā kā vismaz valdes līmenī mums šīs atbildības jomas ir nodalītas.

Dažiem radio darbiniekiem radies priekštats, ka jūs neapmierina, cik bieži LR tiek atspoguļots Nacionālās apvienības politiķu viedoklis – proti, ka tas ir parāk maz. Vai jūs tā uzskatat?

Es tā neuzskatu un man vispār nav saprotams šī jautājuma rašanās fons. Tādā veidā jūs varat pateikt jebko. Es neredzu pamatu tādam jautājumam. Varbūt daži citi radio darbinieki pateiks vēl kaut ko citu. Mums ir nepilni trīs simti darbinieki. Es pat nezinu, kādā fonā [tas izskan]. Es varu minēt. Tāpēc, ka [valdes] konkursa laikā jūsu pašu žurnālistu ģilde to medijos arī izpauda – no cienījamā mediju eksperta Sergeja Kruka, man šķiet, tas nāca, ka Pauliņš esot Nacionālās apvienības kadrs. Mani kolēģi ārzemēs, lasot presi, interneta publikācijas krievu un angļu valodā, man arī padeva ziņu tādā ironiskā kārtā, ko uztvēruši arī Krievijas mediji. Viņiem interesanti esot uzzināt, ka es esot slēptais nacionālists. Tāda frazeoloģija bija šī konkursa laikā, to radīja paši žurnālisti bez jebkāda pamata vai avota, atsaucoties uz kaut kādām netiešām replikām.Tā tas jautājums attīstījās. Patiesībā man nav ko komentēt.

Jūs esat bijis Tēvzemiešu biedrs? 

Jā.

Cik ilgu laiku? 

Tagad man jāsāk domāt. Kādus pāris gadus.

Vai šī ir vienīgais politiskais spēks, ko esat tieši vai netieši atbalstījis? 

Teiksim tā – kurā esmu sastāvējis. Redziet, Atmodas periodā aktīvie cilvēki kādā no organizācijām darbojās. Vai tas bija Vides aizsardzības klubs, LNNK, Pilsoņu kongress. Man tā posma ceļš gāja caur Pilsoņu kongresu. Daudzi tā laika cilvēki man ir pazīstami. Es biju Tēvzemei un Brīvībai biedrs, bet nebiju aktīvs, jo aktīva darbība politikā man nebija īpaši interesanta ne tad, ne arī vēlāk. Bet atbalstīju fonda Tēvzeme veidošanu un biju viens no tā dibinātājiem – man likās saistoša un atbalstāma ideja veicināt piederības sajūtu Latvijai, it sevišķi jaunajā paaudzē. Sēdējām pie viena gada nu jau ar viņā saulē esošo Imantu Ziedoni, vēl cilvēkiem un spriedām par to, kādas aktivitātes veikt. Tajā skaitā bija sacerējumu konkursi, citi notikumi, kuri iesaista jauniešu.

Līdz kuram laikam jūs bijāt partijā? 

Jāskatās, tā bija deviņdesmito gadu otrā puse.

Vai jums joprojām simpātiskas šķiet NA īstenotās idejas, politika? 

Es šobrīd politiku nevērtēju. Tādā ziņā, ka es tagad runātu par vienu politisko spēku, kas man ir simpātisks un kas nav. Ja jautājat par manu politisko skatījumu, tad man visvairāk skumji par to, ka Latvijas politiskās varas un ekonomiskā elite ir distancējusies lielā mērā no tām vajadzībām, kas nodarbina sabiedrību un iedzīvotājus. Sekas tam ir gan migrācijas apjomi, gan dzīves līmenis, gan daudzas citas lietas, uzņēmējdarbības apsīkums un daudzviet rudimentārs statuss. Es skatītos uz šo politisko virsbūvi kopumā kā tādu.

Kas liecina, ka vara ir distancējusies? 

Tās sekas – lēmumi, kas pieņemti pēdējo desmit, piecpadsmit gadu laikā.

Kādi lēmumi? 

Paskatieties, cik cilvēki ir izbraukuši no Latvijas.

Kuri lēmumi ir ietekmējuši to, ka viņi ir izbraukuši? 

Es tagad neveikšu analīzi, kuri tieši lēmumi. Tas ir lēmumu kopums. Tā ir drīzāk paradigma, domāšanas veids, kas ietver arī to, kāda veida cilvēki tiek rekrutēti politiskajā elitē, kādā veidā šīs politiskās saimniecības tiek norobežotas, kā tiek ietekmes dalītas un es te nevaru teikt, ka kāds politiskais spēks būtu pozitīvāks, kāds negatīvāks.

Vai esat atbalstījis vēl kādu citu politisko spēku?

Ko jūs saprotat ar atbalstīšanu? Ziedojumus?

Aktīvi iesaistījies darbībā. 

Neesmu to darījis.

Ar Reformu partiju jums nekādas attiecības nav bijušas? 

Nē, pat diezgan vāji pazīstu šos cilvēkus.

Kontekstā ar jūsu darbību pie tuvāko gadu attīstības plāna – kā vērtējat LR 4 darbu?

LR 4 šobrīd sasniedz tos uzdevumus, kas viņiem izvirzīti – sabiedriskajā pasūtījumā uzrunāt krieviski runājošo auditoriju. Saturs ir interesants un dati rāda, ka daļēji arī latviski runājošai auditorijai. Es ļoti ceru, ka LR 4 varēsim izveidot klausītāju paneli un tur jautājumus [par auditorijas interesēm] arī noskaidrot.

Kādu jūs gribētu redzēt šo kanālu? 

Es atkal vēlētos no tā distancēties, jo patiesībā mans pienākums būtu skatīties uz lietām vispārīgāk, abstraktāk, nevis veidot kādu savu konkrētu redzējumu. Mans mērķis ir nodrošināt, lai šī programma sasniedz noteiktu Latvijas iedzīvotāju daļu.

Cik lielu? 

Tā, ko sasniedz šobrīd, ir apmierinoša un pietiekama. Mums ir atsevišķi segmenti, tie ir atsevišķi reģioni Latvijas Austrumos, kur ir jautājums, ka varbūt ir jāpilnveido apraide, bet tur ir arī lielāka konkurence ar reģionālajām radiostacijām. Mums varbūt vairāk jāiegulda nevis satura attīstībā, bet popularizēšanā un marketingā, ko arī daram. Daugavpils svētkos LR 4 vienu dienu raidīja no izbraukuma studijas Daugavpilī. Mums auditorija ir jāuzrunā. Par programmas saturu, izkārtojumu un formātu man personīgi nav komentāru, bet arī šajā gadījumā izvērtējumam jābūt iekšējai procedūrā noteiktā kārtībā un ar zināmu regularitāti. Tikai tad, ja šādi izvērtējumi, kurs veic zinoši cilvēki, nozares eksperti, uzrāda kādas problēmas, ir pamats runāt, ka kaut kas ir jāmaina.

Kādu lomu jūs redzat šim kanālam pašreizējos apstākļos, kad runājam par informatīvo karu un Krievijas propogandu?

Es tā nepārspīlētu. Katrā ziņā ir jāņem vērā Latvijas informatīvā vide, kurā ir arī citi spēlētāji – ir durvis saturam gan no Austrumiem, gan Rietumiem. Es īpaši neakcentētu to informatīvo karu kā tādu, jo LR 4 nevajadzētu būt kareivim, bet jāpiedāvā vienkārši saturs arī tai iedzīvotāju daļai, ko nenosedz pārējās programmas. Tā pamatā ir krieviski runājošā auditorija.

Vai sabiedriskajam medijam nebūtu jāmēģina censties panākt maksimāli lielāku šo krieviski runājošās Latvijas daļas uzrunāšanu?

Redziet, tas ir diskusiju jautājums. Tas tiešām jāizvērtē kopumā. Mans viedoklis ir tāds, ka ļoti uzmanīgi ar to. Jo, lai aptveru iespējami lielāku daļu, tas ir tas pats [jautājums], ko jūs sākumā pieminējāt – tā ir pielāgošanās kaut kādai gaumei, interesēm, uzskatiem. Jūs strādājat presē, labi zināt, kā auditoriju sasniedz redakcijas! Ja uzrakstāt kaut ko pretēju auditorijas gaidām, tad lasītāju daļa jūsu izdevumu nepirks. Tas pats ir visos citos medijos. Kāpēc auditorijas sasniedz tās radiostacijas, kuras vienkārši replicē Krievijā radītu saturu? Tāpēc, ka tās pieskaņojas Latvijas krieviski runājošo iedzīvotāju daļas noskaņojumiem un vēlmēm.

Kā saredzat sabiedriskā medija lomu šīs iedzīvotāju daļas uzrunāšanā? 

Loma ir to tuvināt mūsu kopējai izpratnei, kultūras un vērtību telpai, nevis radīt izolētu saliņu. Tāds būtu mans skatījums uz LR 4 funkciju – uzrunāt krieviski runājošos iedzīvotājus, bet nepieskaņojoties tiem iedzīvotāju segmentiem, kas ir palikuši mazliet tajā padomju laiku uztverē par pasaules kārtību, vērtībām, bet uzrunāt tos, kas jūtas šeit piederīgi, neuztver Latviju kā zaudētu valsti un negaida tās atgriešanos Krievijas paspārnē. Tātad runājam par Latvijai lojālo krieviski runājošo daļu un caur to varam cerēt un iedarboties uz pārējod daļu.

Kādi plāni jums ir attiecībā uz radio NABA?

Radio NABA šobrīd nav nekādu citu konkrētu plānu kā ļaut šai stacijai dzīvot un uzturēt to formātu, ko viņa ilgus gadus ir pierādījusi. Tā ir nišas stacija, bet nosedz tādu segmentu, ko nedara un nedarīs komercstacijas. No sabiedrības līdzekļiem tā ir ļoti niecīga atbalsta summa – raidītājs Rīgā. Nākotnē, iespējams, mums kā sabiedriskajam medijam radio NABA būtu sniedzams lielāks atbalsts. Mēs varam palīdzēt ne tikai ar naudu, bet varētu izmantot mūsu kompetences, resursus dažādās jomās, tajā skaitā tehniskās kvalitātes nodrošināšanā, autoru iesaistīšanā kvalifikācijas celšanā LR iekšienē, neatstājot viņus kā tādu izolētu vienību.

Attiecībā uz LR 2, kā jums pašam šķiet – cik tālu tas, ko šis radio kanāls pamatā sniedz, atbilst sabiedriskā medija mērķim?

Cik cilvēku, tik viedokļu. Izstāstīšu, kā es uz to skatos. Šobrīd izvērtējam Pieci.lv pozicionējumu un turpmāko stratēģiju. To nevaram darīt izolēti, nepaskatoties arī uz pārējām programmām. Šobrīd gan neizskatās, ka ir ļoti liela nepieciešamība kaut ko krasi mainīt. Auditorijas sasniedzamība ir laba, arī klausīšanās laika daļa gan uz otro, gan pirmo programmu, ja noliekam malā LR 3 Klasika, kas ir nišas stacija konkrētu vajadzību apmierināšanai, kas komercsektorā netiks veikta. Ja paskatāmies LR 1, LR 2 kontekstā ar LR 5, tad jautājums ir par šo visu programmu pozicionējumu, lai tie nosegtu dažādas intereses, vajadzības un savstarpēji nekonkurētu. Tas būtu sliktākais modelis, ka sabiedrība dod mums naudu un mēs to tērējam, konkurējot savā starpā.

Vai redzat nepieciešamību kādā pārmaiņām arī kadru politikā – atbildīgajos amatos redakciju, kanālu vadībā?

Šobrīd tādi jautājumi netiek izvirzīti, nav dienas kārtībā.

Jau brīdī, kad jūs apstiprināja par LR vadītāju, mēgināju saprast, ar ko esat nodarbojies. Bez socioloģiskajiem pētījumiem esat darbojies dažādos uzņēmumos, kas vēlāk kļuvuši maksātnespējīgi, bijis arī Kolonnas grupas uzņēmuma DK Holdings padomes priekšsēdētāja vietnieks uzņēmuma restrukturizācijas laikā. Jau pirms vairākiem gadiem pētīju aizdomīgas shēmas šīs grupas maksātnespējas procesā. Kāda bija jūsu loma tajā?

Pirmkārt, varbūt ierobežosim ar to, ka jūs atnācāt uz interviju pie manis kā pie LR valdes prieksšēdētāja. Otrais punkts, jūs minat vienu no uzņēmumu grupām, kurā es tiešām darbojos. Ne tikai maksātnespējas procesā, bet arī tad, kad šī uzņēmumu grupa veidojās, tajā skaitā attīstīja mazumtirdzniecības tīklus, aktīvu darbību veica nekustamo īpašumu attīstībā. Tas, kā tālāk šī uzņēmumu grupa attīstījās jau tad, kad es nebiju padomes loceklis – tas jautājums jau vairs nav attiecināms uz mani, to jūs varat jautāt īpašniekiem. Es nevēlētos komentēt, tas arī nebūtu korekti no manas puses, jo šajā gadījumā biju amatpersona, kas pildīja noteiktus pienākumus, uzdevumus, nevis stratēģiskus lēmumus par to, kādā veidā risināt īpašumtiesību jautājumus.

Manuprāt, jūs nesakāt taisnību, jo tiesas lēmums par maksātnespējas pieņemšanu bija laikā, kad jūs vēl bijāt DK Holdings padomes priekšsēdētāja vietnieks.

Jā, te es palabošu, pēc tam arī padomes sastāvs tika mainīts.

Bet jūs bijāt tik augsta amatersona ne tikai šajā uzņēmumā, bijāt vēl viena grupas uzņēmuma KCG padomes priekšsēdētājs, tāpat jums piederēja 15% SIA Kirk Investments, kuras vairākuma īpašnieks bija reģistrēts Menas salā un reāli kontrolēja lielu daļu no Kolonnas impērijas. Gribat teikt, ka neko nezinājāt par shēmām, kad maksātnespējīga uzņēmuma īpašnieki rada lielus parādus pret kādu firmu, ko paši kontrolē, un pēc tam «draudzīga» administratora vadībā aktīvi nonāk vajadzīgajās rokās? 

Par tāda veida shēmu, kādu jūs šobrīd ilustrējat, man vispār nav komentāru, es neņemos spriest.

Bet kā tas iespējams – laikā, kad bijāt padomē, uzņēmums mainīja juridisko adresi, pārcēlās uz Kuldīgu, kur lietu izskatīja tiesnese Daina Alksne, kas bija saistīta ar konkrēto maksātnespējas administratori Maiju Andersoni. Savukārt administratore sadarbojās ar bijušo kolēģi Zigmāru Stoļarovu, kas tiesāts par kukuļņemšanu citā maksātnespējas procesā. 

Man šie uzvārdi neko neizsaka. Protams, ja jūs esat izpētījusi, jums šī informācija ir bagātīgāka nekā man. Man ir interesanti paklausīties, jo tie nebija procesi, kuros es kaut kādu dalību būtu ņēmis.

Kā tad jūs paskaidrojat to, ka uzņēmumi šādi rīkojās? Jūs to nezinājāt? 

Redziet, tādos lielos uzņēmumos noteikti kādiem lēmumiem ir savi apsvērumi.

Kāds bija apsvērums pārcelties uz Kudīgu?

Jums jājautā uzņēmuma īpašniekiem.

Jūs bijāt padomes prieksšēdētāja vietnieks tajā brīdī.

Jā, bet es neesmu nekādā veidā pilnvarots komentēt uzņēmuma lēmumus un darbību.

Labi, bet jūs bijāt īpašnieks Kirk Investments.

Es esmu bijis īpašnieks ļoti daudzos uzņēmumos. Cik liela ietekme uz lēmuma pieņemšanu ir mazākuma akcionāram ar 15%? Līdzdalība dažādos uzņēmumos ir mana kā indivīda brīvība uzņēmējdarbībā. Tie ir mani apsvērumi, kas paliek pie manis, kāpēc es kļuvu par šīs sabiedrības mazākuma daļu turētāju.

Kā jūs savas zināšanas likāt lietā brīdī, kad Kolonna faktiski bija bankrotējusi un mēģināja izvairīties no parādu atmaksas, tajā skaita valstij piederošai bankai? 

Paskatieties lūdzu, cik bija padomes locekļu, cik valdes locekļu?

Jūs bijāt padomes priekšsēdētāja vietnieks. Jūs neko nezinājāt? 

Jūs man uzdodat savādus jautājumus. Kāpēc īpašnieki izvēlas mainīt juridisko adresi vai kurā brīdī piesaka maksātnespējas procesu – tas ir viņu jautājums. Kā es varu redzēt, kāda ir īpašnieku motivācija? Man nav rentgena spējas. 

Ja man ir iespēja iegūt mazākuma akcijas par kādu saprātīgu ieguldījumu, tad tajā brīdī, kad es to iegūstu, ir viena situācija. Kad situācija attīstās, man ir tikpat liela brīvība no šīm daļām atbrīvoties.

Jums ir pieņemama šāda veida izvairīšanās no parādu atmaksas?

Kāda tieši? Jūs man nosaucāt lietas, kas ir jūsu žurnālistiskās izmeklēšanas rezultāts. Es neņemos komentēt, jo man tad iznāk paļauties un ticēt tikai jūsu vārdiem.

Kas tad bija patiesie Kirk Investment īpašnieki, kas reģistrēti Menas salā? 

Tas mani nekad nav interesējis, un es arī nevaru komentēt. Pat ja zinātu, nezinu vai varētu atklāt viņu vārdus.

Tie taču ir jūsu biznesa partneri, jums kopīgs uzņēmums piederēja.

Tur ir ļoti dažādas personas, varbūt arī juridiskas personas. Es to nezinu, nevaru pateikt. Pat ja zinātu, nezinu vai varētu atklāt viņu vārdus.

(Pauliņš vēlas pārtraukt interviju, piedāvā turpināt kādā citā laikā.)

Ņemot vērā, cik ilgi gaidījām šo interviju, es tomēr priecātos, ja jūs atbildētu. Jūs bijāt padomes priekšsēdētājs arī [tipogrāfijā] Krauklītis, kas arī kļuva maksātnespējīga. Par uzņēmuma administratori kļuva Liene Ābola, kuras epasta adresē ir norāde uz [bijušā NA ģenerālsekretāra Aigara Lūša advokātu] biroju Lūsis un partneri, bet kreditoru sapulces notika slavenajā adresē Antonijas ielā 7. Savukārt Pauk Investments, kur jūs bijāt līdzīpašnieks, arī administrēja Zigmārs Stoļarovs. Vai esat personiski pazīstams ar šiem maksātnespējas administratoriem? 

Nomierināšu jūs, šos administratorus es nepazīstu. Tas ir labi, ka žurnālisti veic savas izpētes, bet es pat nezinu, kādu iemeslu dēļ jūs esat noslīdējusi kaut kur ne tajā virzienā, jo es šos administratorus nepazīstu.

Tad tā ir sakritība?

Droši vien tāpēc, ka Rīga ir maza. Par Krauklīti vēlētos pateikt – laikā, kad biju tā padomē, uzņēmums tika reorganizēts un patiesībā bija pirmais piemērs Latvijā tam, ko sauc par menedžmenta izpirkšanu. Mēs atradām gan spējīgus vadītājus, gan investīciju fondu, kas bija gatavs uzņemties risku, un jaunie vadītāji izpirka uzņēmumu. Pēc tam sīkāk nesekoju uzņēmuma attīstībai, zinu, ka beigās tas nonāca maksātnespējā. Bet, ja paskatās, cik Latvijā uzņēmumi tika iedzīti maksātnespējā šajā [krīzes] periodā, pilnībā pazaudēja savus uzkrājumus un pamatkapitālu… 

Jūs tagad skatāties, ka kaut kur pie viena maksātnespējas administratora sagājušas kādas saites, kur galā var redzēt vārdu Pauliņš, bet jūs paskatieties, cik uzņēmumos esmu bijis amatpersona. Mana otra specializācija līdzās profesionālajai darbībai pētniecības jomā bija tieši šī administrācija, tajā skaitā grūtībās nonākušu uzņēmumu sakārtošana, saimnieciskās darbības stabilizēšana. Ja jūs paskatīsieties Uzņēmumu reģistrā vēsturi, ieraudzīsiet dažādus uzņēmumus un, ja jums būs laiks tur parakt, iespējams, tur vēl kāda taciņa sakrustosies. Bet šeit, ja jūs pieminat Krauklīti, tā tiešām ir sakritība.

Sakāt, ka viena no jūsu specializācijām ir palīdzēt grūtībās nonākušiem uzņēmumiem. Tas man vedina domāt, ka nevarējāt nezināt, kas notiek ar Kolonnas ķēdi.

Es precizēšu – Kolonnas gadījumā mana loma bija diezgan precīza un ierobežota. Sākotnēji – tie ieguldījumu projekti, kas saistīti ar investīciju fondu, tad tie pamatā bija jautājumi, kas saistīti ar marketingu, tirgvedību, nevis ar pārējiem, ne finanšu jautājumiem, ne citādām kādām tur stratēģijām kapitāla plūsmām vai tamlīdzīgi. Attiecīgi, ja es esmu ko sācis darīt, es uzņemos zināmu lojalitāti pret tiem cilvēkiem, ar ko es daru. Tas bija mans pienesums un attiecīgi, kad šis pasākums beidzās, arī mana līdzdalība tajā beidzās.

Tad jautājums kā grūtībās nonākušu uzņēmumu speciālistam – kā vērtējat maksātnespējas shēmas, kas gadiem īstenotas, tajā skaitā tiesu varā? 

Neņemos vērtēt procedūras maksātnespējas gadījumos. Ja prasāt par fiktīviem kreditoriem, varu pateikt no abstraktām pozīcijām – ja tiešām ir fiktīvs kreditors, tas ir slikti, bet es nevaru pateikt par konkrēto situāciju vienā, otrā vai trešā gadījumā, vai konkrētais kreditors ir fiktīvs. To var pateikt tikai tiesa, rūpīgi izvērtējot apstākļus. Jo saistību pamatojumi ir, uzņēmēji privāti galvo par dažādām lietām. Tajā skaitā arī es esmu kādreiz sniedzis galvojumus. Pēc tam, ja iestājas prasījuma tiesības pret uzņēmumu, atbilstoši izvirzu regresa prasības vai iestājos kā kreditors – tātad ir pamats

Jūs ko nopelnījāt no šīs palīdzības Kolonnas īpašniecei? 

Jūs atkal ieliekat savu definējumu – apmēram no sērijas, vai taisnība, ka pārtraucāt iekaustīt sievu no rītiem. Skaidrs, ka es ar Ievu Plaudi esmu pazīstams. Ar [viņas šķirto vīru] Jāni Lasmani esmu pazīstams, kurš ir mans klasesbiedrs vidusskolā.

Jums konceptuāli šķiet pieņemams, ka uzņēmums X izmanto ārzonas firmas un caurumus maksātnespējas regulējumā, lai izvairītos no parādu atmaksas? 

Ja abstrakti, teikšu, ka tā ir slikta lieta. Bet jebkurā gadījumā visi biznesi izmanto to normatīvo regulējumu, kāds ir. Ja kāds pārkāpj likumu, tad ar to jānodarbojas tiesībsargājošajām iestādēm. Ja kāds izmanto likumā atļautās iespējas, es nevaru teikt, ka uzņēmējs to nedrīkstētu darīt, jo viņa motīvi un mērķi vispirms ir jānoskaidro pie šī paša uzņēmēja. Tā var būt ne tikai, kā jūs definējāt, izvairīšanās no parādu atmaksas, bet tā var būt arī uzņēmuma kapitāla saglābšana, citreiz varbūt vienīgais veids, kā to var saturēt. Tādā veidā biznesi darbojas visā pasaulē, un Latvijā varbūt mēs reizēm esam pārāk kritiski. Es tagad abstrahejos no šī konkrētā gadījuma, jo morāli un ētiski nevaru to vērtēt.

Gada sākumā LR darbinieki pauda bažas par necaurspīdīgu valdes atlasi. Tā kā astoņus mēnešus atlikāt interviju, gribu tagad lūgt jūsu viedokli – kā vērtējat darbinieku bažas par jūsu nepiemērotību amatam? 

To jums vajadzētu pavaicāt pašiem darbiniekiem, vai viņi šodien parakstītos zem šīs vēstules. Tajā brīdī es vienkārši respektēju darbinieku viedokli. Tas ir cienījams, tāpat kā darbinieku viedoklis šodien. 

Jūs to ņemtu vērā?

Ko nozīmē – ņemtu vērā? Protams, ka situācija ir cita. Tā bija stresa situācija. Turklāt tie nebūt nebija visi darbinieki. Darbiniekiem bija tikai daļēja informacija pieejama, bažas un neskaidrības par iespējamām izmaiņām arī normāli rada tādu situāciju kolektīvā. Parunājiet ar pieredzējušiem Latvijas uzņēmumu vadītājiem – Baibu Rubesu, [Juri] Gulbi no Lattelecom, viņi arī novērtējuši to kā dabisku reakciju, nekādā veidā nenosodāmu. Vienīgais risinājums tādā situācijā – pierādīt ar darbiem, sākt strādāt. Ja tas nav pārvarams, tad loģiski, ka vadītājam jāatbrīvo vieta. Jūtos pietiekami brīvs – problēmu gadījumā man nav problēmu kaut vai rīt atkāpties no amata.

Respektīvi, ja darbinieki vēlreiz to prasītu, jūs atkāptos? 

Nu, jā, nenoliedzami. Būtu savādi [to nedarīt], jo tā vairs nebūtu produktīva vadība.

Sabiedriskā medija vadītājam ir svarīga arī reputācija. Kā pašam šķiet, vai jums ir laba reputācija?

Jautājiet tiem, kas to var vērtēt. Es savu reputāciju neņemtos vērtēt. Ja jums ir pazīmes, ka ir kādi trūkumi šajā reputācijā, tad jūs esat tiesīga tos paust un tad mēs attiecīgi varam skatīties, cik tie ir vai nav būtiski. Ne par savu vadības stilu, ne reputāciju es neuzņemos spriest – par to ir jāspriež cilvēkiem, uz kuriem mana darbība vai mani vadības lēmumi var atstāt kādu iespaidu.