“Šķita, esam Ziemeļkorejā un miris Kims. Visur bija paģībušie” • IR.lv

“Šķita, esam Ziemeļkorejā un miris Kims. Visur bija paģībušie”

41
Neatliekamās medicīniskās palīdzības darbinieki palīdz meitenei, kurai palicis slikti, XI Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku noslēguma koncerta "Manā dziesmā tu..." laikā Mežaparka Lielajā estrādē. Foto: Ieva Lūka, LETA
Ieva Cielava

Kāpēc tik daudziem bērniem bija veselības traucējumi dziesmusvētku ģenerālmēģinājumā, “Ir” izvaicā aculieciniekus un mediķus

Aptuveni pusotru stundu pēc ģenerālmēģinājuma sākuma parādījās pirmās izsaukuma zīmes – lapas ar „i” burtiem, kuras organizatori izdalīja skolēniem, lai vajadzības gadījumā viņi pievērstu mediķu uzmanību,” koncerta ģenerālmēģinājumu 11.jūlijā atceras vecpiebaldzēns Kārlis Apalups, lielā kopkora dalībnieks XI Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos.

Vienā brīdī zīmes sāka parādīties tik daudz, ka ārsti vairs uz visām nespēja reaģēt, tāpēc vecākie skolēni, arī vidusskolu nule beigušais Kārlis, devās palīgā. Viņš iesaistījās glābšanas komandā ar vienu ārstu, vienu apsargu un vēl vienu skolēnu, tāpēc redzēja gan to, kas notiek uz skatuves, gan arī pirmās palīdzības teltīs.

“Visur bija redzami paģībušie”

Ar oranžajām nestuvēm Kārļa komanda uz aprūpes telti nogādāja divas meitenes. “Pirmā meitene bija apsēdusies, miga ciet, nespēja parunāt un trīcēja. Sākumā mēģinājām pamodināt, bet meitene neatsaucās. Steigšus nesām viņu lejā,” atceras Kārlis.

Telts bija pilna ar jauniešiem – viņi bija izvietoti uz galdiem, kā arī saguldīti uz zemes, apakšā pasedzot jakas, segas un nestuves. Kārlis ievēroja, ka liela daļa no viņiem trīcēja un ārsti deva jauniešiem siltu tēju. Ieskrienot teltī, Kārlis dzirdēja, kā ārsts medicīniskās palīdzības centrālei saka, ka nepieciešami papildspēki – trūkst darbinieku, trūkst nestuvju un trūkst segu.

Izgājis no telts un paskatījies uz augšu estrādē, Kārlis redzēja ļoti daudz „i” burtiņu – tik daudz, ka ar izdalītajiem nemaz visiem nepietika. Jaunieši signalizēja ar nošu lapām, rokām un sauca pēc palīdzības. „Nevarējām saprast, uz kuru pusi doties, jo bija izveidojušās vairākas komandas, kas skrēja no visām pusēm, tāpēc bija grūti saprast, kur tieši vajadzīga mūsu palīdzība.”

Komanda steidzās pie nākamā cietušā – meitene vēl bija pie samaņas, taču ļoti miegaina, visa trīcēja. Kolektīva biedri meiteni bija nevis apsēdinājuši, bet gan atstutējuši pret sienu. Kad Kārlis ar pārējiem piesteidzies palīgā, meitene sacījusi, ka nejūt kājas.

Skrienot ar nestuvēm cauri koristu rindām, Kārlis ievēroja, ka paceltie „i” burti pārsvarā ir no pirmajām un vidējām rindām – augšā, kur stāvēja vecākie jaunieši, to tikpat kā nav bijis.

Tāpat Kārlis pamanījis lielu atšķirību pirmo un pēdējo ģībēju vidū. Pirmie cietušie bija trīcoši, miegaini, manāmi pārguruši, bet vēlākie bijuši ar elpošanas traucējumiem, paātrinātu sirdsdarbību, raudulību un satrauktību – bija sākusies panika.

Par vispārējo atmosfēru Kārlis tagad, pāris dienas pēc notikuma, var arī pajokot. “Šķita, ka esam Ziemeļkorejā un miris Kims Čenuns. Mazie bērni bija satraukti, raudāja uz skatuves, skatītāju solos, gar sētu teritorijā un ārpus tās. Visur bija redzami paģībuši skolēni.” Kādai koristei no satraukuma bija sākusies epilepsijas lēkme, citai – astma, Kārlim šķiet, ka kādam jaunietim pie sētas veikta mākslīgā elpināšana. Palīgā bija metušies visi – apsargi, koordinatori, pat diriģenti.

„Es neticu, ka bija tikai 50 ģībušo skolēnu, kā šobrīd oficiāli tiek apgalvots,” Kārlis saka: „Es teiktu, ka bija vismaz simts.”

Ārste: visus cietušos piereģistrēt nebija iespējams

Nav brīnums, ka visi palīdzību lūgušie nav reģistrēti. Daktere Virginija Simansone un viņas ātrās palīdzības ekipāža tika izsaukta kā papildspēki. „Kamēr vienam palīdzi, pagriez galvu uz otru pusi, lai palīdzētu otram, pirmo jau kolektīva biedri ved uz autobusu. Visus piereģistrēt nebija iespējams.”

Daktere Simansone jau 13 gadus strādā ātrajā neatliekamajā palīdzībā, dežurējusi arī dziesmusvētkos, viņa stāsta: „Jaunieši dziesmusvētkos ģībst, tā tas bijis vienmēr, taču pirmo reizi saskaros, ka tik daudz jauniešu paģībst vienlaicīgi – apjomi tiešām bija lieli.”

Visi ģībēji nav reģistrēti arī tāpēc, ka ne visi griezās pie mediķiem. Pēc Kārļa Apalupa atstāsta, daudziem snieguši palīdzību kolektīvu vadītāji, kuriem ir pieredze un ožamais spirts kabatā. Savukārt vēl citi paģība ārpus svētku teritorijas.

Tieši tā notika ar 14 gadus vecu koristi no Ērgļiem. Meitenes vārdu Ērgļu vidusskolas direktore Inese Šaudiņa publiski neatklāj, taču atstāsta notikumus, kuros bija skolniecei līdzās. Ģībonis meitenei uznācis, kad kolektīvs bija atgriezies skolā, kur paredzēta nakšņošana. Meitene zaudēja samaņu, viņai sākās drudzis, ķermenis trīcēja, parādījās sviedri. Direktore zvanīja ātrajai palīdzībai, bet dispečere teikusi – visas ekipāžas ir Mežaparkā, tāpēc jātiek galā pašiem. Dots padoms meitenei iedot siltu tēju un „Ibumetin” pretsāpju līdzekli. Pēc laika drudzis pārgājis un meitene atguvusies, bet direktore bija sazvanījusi viņas vecākus un nākamajā rītā skolniece devās mājās – dziesmusvētki viņai bija beigušies.

Cēloņu versijas – bezgaiss, panika

Medijos parādījušies neskaitāmi minējumi par to, kas vainojams pēkšņajā un masveidīgajā skolēnu ģībšanā.

Daktere Virginija Simansone, kas palīgā uz Mežaparku atsteidzās papildspēkos, min – vainīga varētu būt ogļskābās gāzes uzkrāšanās. „Bērni stāvēja ļoti cieši viens pie otra, no izelpas uzkrājās ogļskābā gāze, kas neplūda prom.” Pēc dakteres Simansones domām, tas izskaidro psihozi, baiļu sajūtu, paātrināto sirdsdarbību un trīcēšanu. „To, protams, veicina spēku izsīkums, slikta izgulēšanās un nepareizs uzturs.”

Anesteziologs un reanimatologs Jurijs Adjukevičs, kurš teltī strādāja visu sestdienu, noraida medijos izskanējušo versiju par hipotermiju jeb ķermeņa atdzišanu: „Bija jaunieši ar paaugstinātu temperatūru, taču nesastapu nevienu, kam tā būtu pazemināta.” Viņš nevēlas izdarīt pārsteidzīgus secinājumus, taču vairāk no visa dzirdētā viņš pieslienas Latvijas Ārstu biedrības vadītāja Pētera Apiņa viedoklim, kurš notikušo pamato ar viscero-viscerālo refleksu, kas izpaužas kā reflektora tieksme atkārtot redzēto vai dzirdēto. Piemērs tam ir teātris – tiklīdz viens ieklepojas, zālē parādās vēl citi klepotāji. Tāpat arī Mežaparka estrādē: redzot, ka citi dalībnieki paģībst, bērni pastiprināti sāk izjust stresu, sastingst un arī paģībst. Šai versijai piekrīt arī Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas psihoterapeite Gunta Andžāne.

Pārtikas un Veterinārais dienests sācis arī dzeramā ūdens pārbaudi, lai būtu droši, ka notikumus nav raisījusi saindēšanās. Tomēr neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta direktora vietniece Renāte Pupele šo iespēju drīzāk noliedz, jo saindēšanās ar ūdeni veicinātu lielāku skaitu cietušo.

Teju visi ārsti ir vienojušies – labu augsni notikušajam ir sagādājis skolēnu nogurums, nepietiekamā izgulēšanās, neveselīga un neregulāra ēšana, nepiemērots apģērbs un nepietiekama šķidruma uzņemšana.

Piebaldzēns Kārlis Aplaups, kurš aktīvi piedalījās visos pasākumos, tam daļēji piekrīt. Slodze bija liela, jo jāceļas ap pieciem sešiem rītā, savukārt mēģinājums beidzas tikai ap plkst. 20. Atbraukuši atpakaļ mītnes vietās, jaunieši doties pie miera nevēlas: „Kurš tad grib iet gulēt tādā pasākumā?”

Kārlis kritizē arī ēdināšanu: „Bērni no rīta negrib ēst griķus bez mērces, tāpēc daudzi šķīvji palika pilni.” Pusdienās koristiem līdzi dots gurķis, ābols, ledus tēja, sausa maize un siers. Kādam kolektīva biedram maize bijusi sapelējusi. Siltas pusdienas bijušas tikai divreiz visu svētku laikā, taču vakariņās gan katru dienu.

Dzirdējis sociālajā vietnē „Twitter” baumas par slikto ūdens kvalitāti, Kārlis saka: „Tas garšoja pēc vārīta ūdens.” Viņš noraida baumas, ka jaunieši nav drīkstējuši ņemt ūdeni līdzi uz skatuves: „Ne tikai drīkstēja, bet vajadzēja ņemt.”

Dziesmusvētku organizatori aplēšuši, ka svētku gaitā medicīniskā palīdzība sniegta aptuveni 500 jauniešiem, uz slimnīcu nogādāti 62 skolēni, no tiem 13 ir paturēti stacionārā dažas dienas.

 

Komentāri (41)

klusais 14.07.2015. 09.24

Vakar tieši sanāca runāt ar paziņu , kas nu jau laikam pirms gadiem 25+ dziedāja Dārziņu zēnu korī pie Ērenštreita . Viņš stāstija, ka Facebookā izsaucis vētru uz sevi ,jo atļāvies atcerēties, ka savulaik koncertējot esot bez maz norma bijusi , ka paģībst 2-3 bērni … un neviens neesot cēlis paniku … piebildīšu tas bija 50 bērnu korī . Arī pats pastāstija kādas sajūtas ir , kad ģībsti. Viņa versija, ka problēma ir tajā , ka ir zināms ( cerams ) , kas jādara , ja paliek slikti – jāapsēžas un jādzer ūdens , bet nelaime , ka neviens negrib izrādīt , ka ir slikti un tad turas līdz gāžas …

Piebildei – paziņa bija parakājies internetā un salīdzinājumam atradis , ka iepriekšējos svētkos mediķi palīdzējuši 700 + bērniem, šajos 500 …

+17
-1
Atbildēt

3

Abeam 14.07.2015. 09.33

Nu nevajag jau parspilet, ari mana meita piedalijas, un ne jau pirmajos dziesmu svetkos, viss ir ka ieprieks, drizak ta ir apstaklu sakritiba, protams nepieciesams ir noskaidrot celonus, gan parskatit slodzes, edinasanu un ari vienu otru organizacijas jautajumu, tacu ta histerija kas valda apkart un vainigo meklesana lai nolaistu tvaiku, nu nav pienemama. Un ari jebkurs kolektiva vaditajs, ja redz ka situacija nav normala pats var pienemt lemumus, palielinat atputas laiku, likt atpusties, meginajuma piedalities tikai tiem kas labi jutas.

+13
-1
Atbildēt

0

rinķī apkārt 14.07.2015. 09.21

Šķita, esam Ziemeļkorejā un miris Kims. ++++ jo tālāk, jo trakāk :) Tikai vēlāk izrādās, ka 500 paģībušo vietā bija 50 un liela daļa paģība no bailēm, tas tāds piemērs :)

+8
-1
Atbildēt

0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu