Valdības papīrs un dziļumbumbas • IR.lv

Valdības papīrs un dziļumbumbas

103
Mirklis pirms oficiālā jaunās valdības foto. Tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs (no kreisās), vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Kaspars Gerhards, labklājības ministrs Uldis Augulis, ekonomikas ministre Dana Reizniece-Ozola, finanšu ministrs Jānis Reirs, zemkopības ministrs Jānis Dūklavs, satiksmes ministrs Anrijs Matīss, veselības ministrs Guntis Belēvičs un ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs ierodas uz fotografēšanos pēc svinīgās sēdes. Foto: Ieva Čīka, LETA
Aivars Ozoliņš

Trešdien apstiprinātās Laimdotas Straujumas jaunās valdības pamatos ielikti divi spridzekļi – budžets un tautas vēlēts prezidents.

Abiem deglis ir īss, un tie var uzsprāgt jau šogad. No koalīcijas politiķu spējas tos neitralizēt būs atkarīgs, vai valdībai bīstamie spridzekļi neiedragās arī Latvijas valsts pamatus.

Var prognozēt, ka asākās domstarpības un plašākās diskusijas būs par nākamā gada budžetu, taču tās diezin vai sagraus šo valdību.

Budžets būs jāpieņem. Termiņš, kurā tas jāizdara, ir ļoti īss – tikai pāris mēnešu, nevis hipotētiskie četri gadi, kurus šī valdība spēšot vai nespēšot nostrādāt, ja, kā brīdina daži koalīcijas politiķi, spēs vai nespēs atrast kompromisus par naudas dalīšanu. Rezultāts var būtiski ietekmēt valsts attīstību ilgtermiņā, taču neviena no koalīcijas partijām laikam gan nevēlas jau ap gadu miju (turklāt Latvijas prezidentūras Eiropas Savienībā sākumā) sagāzt šo valdību.

Vistuvākajā laikā izšķirsies arī jautājums par tautas vēlētu prezidentu, kas acīmredzami kļuvis par visu promaskavisko spēku galveno mobilizētāju.

Politiķu rīcība rāda, ka to iecerēts īstenot kā specoperāciju – bez plašām diskusijām, ar dažiem ļoti praktiskiem izklupieniem, starp kuriem sabiedrībai tiks veltītas demagoģijas zalves.

Šīs operācijas termiņš arī ir ierobežots – jauns Valsts prezidents jāievēl jau jūnijā, tāpēc Satversme jāgroza tūlīt. Sviras ir iedarbinātas, process ir sācies.

Taupītāji un tērētāji

Budžeta kompromisu smagumu bezkaislīgi parāda skaitļi. Ministriju papildus pieprasījumu kopējā summa ir apmēram 600 miljoni eiro. Bet “fiskālā telpa” Finanšu ministrijas sagatavotajā nākamā gada valsts budžeta projektā ir “e”, kā teic iepriekšējais ministrs Andris Vilks, jeb tikai apmēram 40 miljonu rezerve, kā precizē jaunais ministrs Jānis Reirs (Vienotība).

Tāpēc, lai cik karsti strīdi par to, kuram vairāk vajag naudu, principiālais jautājums patiesībā ir vienkāršs – vai nu dzīvot ar to, kas nopelnīts, vai nu bezatbildīgi aizņemties.

Varētu šķist, ka valdības koalīcijas partijām – kad jau tā ir “komanda” – būtu vispirms konceptuāli jāvienojas par vienu vai otru politiku un tikai tad jādala budžeta summa, par kuru vienojušies.

Diemžēl atkal notiks otrādi – ministru individuālie un partiju komandu karagājieni pēc naudas. Vairākuma ministru pašiem sev noteiktais darbības sekmīguma kritērijs ir spēja “izsist no valdības” vairāk naudas savai nozarei. Štrunts par valsts kopējo budžetu.

Divu pretēju politiskās domāšanas veidu nesavienojamību uzskatāmi parāda Reira un jaunā veselības ministra Gunta Belēviča (ZZS) intervijas žurnāla “Ir” jaunākajā numurā.

Pasaulē un Eiropā ir nepatīkama ekonomiskā situācija, un “ar šķērdēšanu to veiksmīgi pārdzīvot nevar”, Reirs uzsver intervijā. Un par savu galveno mērķi nosauc “skatīties, lai valsts finanšu veselība būtu augstā līmenī”. Budžeta deficīts jānotur zem 1% no iekšzemes kopprodukta, ja vien nav nozīmīga pamatojuma, piemēram, papildus izdevumu aizsardzībai, lai pārsniegtu pašlaik budžeta projektā paredzēto 0,91% no IKP deficītu.

Viņa “komandas biedram” Belēvičam plāns un mērķi ir kā no citas planētas. Viņaprāt, “vienīgā lielā problēma” veselības nozarē esot naudas trūkums. “Esmu pārliecināts, ka man izdosies dabūt papildu finansējumu veselībai,” Belēvičs formulē savu misiju un paziņo, kā to īstenos: “Regulāri iešu pie premjeres, pielipšu viņai kā dadzītis.” “Papildus vajadzīgi 110 miljoni,” viņš nosauc savas atlipšanas cenu.

Tiesa, tas vēl nav viss – valstij būs jāsamaksā arī treknajos gados galvotie daudzmiljonu kredīti slimnīcu remontiem, kuri to laiku treknajā stilā ir izšķērdēti, ja nepatīk teikt, ka vienkārši nozagti. Taču “šo problēmu ir viegli risināt” – valdībai jāmaksā, “vajadzīga tikai politiskā griba”, spriež jaunais ministrs, kuram “politiskā griba” acīmredzot ir gatavība šķiesties ar nodokļu maksātāju naudu.

Prezidents Ušakovs?

Taču pat nopietnas budžeta problēmas šķitīs sīkums, ja jūnijā attapsimies Latvijas valstī, kuras prezidents ir Kremļa marionete.

Visas tautas vēlēta prezidenta ideja ir pastāvīgi populāra sabiedrībā un te viena, te cita partija to palaikam cilājusi. Pēdējos gados vissparīgāk – “Saskaņas centrs”. Arī nupat notikušajās vēlēšanās tautas vēlētu prezidentu programmatiski solīja tieši “Saskaņa” un Ingunas Sudrabas “No sirds Latvijai”.

Jāvaicā – kāpēc Putina partijas “Vienotā Krievija” līgumpartneriem šis jautājums šķiet tik svarīgs?

Atbildi parāda Saeimas vēlēšanu rezultāti. Iepriekšējās vēlēšanās SC sasniedza vēsturiski labāko rezultātu un ieguva 31 vietu Saeimā, tomēr savas dibināšanas mērķi – iekļūt Latvijas izpildvarā (“Es būšu vara!” solīja Jānis Urbanovičs) – tik un tā nesasniedza. Pašlaik šis 2005.gadā Kremļa polittehnologu izdomātais krievvalodīgā elektorāta konsolidācijas projekts piedzīvo norietu. Jaunajā Saeimā “Saskaņai” ir vairs tikai 24 vietas. Bet tās vēlētāju līdz šim vienotais kopums gan sarūk, gan šķeļas, pateicoties Kremļa agresīvajai ārpolitikai.

Tāpēc ir pēdējais brīdis mobilizēt irstošo elektorātu “pēdējai kaujai”. Saeimas vēlēšanu ceļā iekļūt valdībā nav cerību, taču prezidenta vēlēšanās izredzes būtu labas.

“Saskaņas” kandidātam, vai tas būtu Nils Ušakovs vai kāds cits Kremļa patriarhu svētīts, prezidenta vēlēšanās būtu nodrošināti vismaz tie 25 – 30%, kuri parasti iegūti Saeimas vēlēšanās. Ar to pietiktu, lai iekļūtu vēlēšanu otrajā kārtā, kad pirmajā būtu atbiruši daudzie “latviešu partiju” virzītie brīnumjaukie kandidāti. Varam zīlēt, vai otrajā vēlēšanu kārtā ar “Saskaņas” kandidātu sacenstos Inguna Sudraba vai Aivars Lembergs. Lielai daļai “latviešu vēlētāju” šāda izvēle liktu vienkārši nepiedalīties balsošanā. Uzvara!

Bīstamais papīrs

Taču papriekš ātri jāgroza Satversme, un Sudraba šādus grozījumus jau sagatavojusi un tūlīt iesniegšot Saeimai. Arī Lembergs ir acīmredzami parosījies ne tikai pie valdības veidotāju galdiem. Koalīcijas līgumā ir īpaša atruna, ka ZZS atbalsts visas tautas vēlēta prezidenta institūcijas ieviešanai netikšot uzskatīts par līguma pārkāpumu. Vēl vairāk nekā pati šāda atruna par ZZS nodomiem liek bažīties veids, kā šī konstitucionālā apvērsuma dziļumbumba ir ieblēdīta līguma tekstā.

Koalīcijas partiju sadarbības līguma 2.4. punktā noteikts, ka “tikai un vienīgi pēc Sadarbības partneru vienprātības principa Sadarbības padomē var izlemt jautājumus par grozījumiem Satversmē”.

Taču 2.5.2. punktā rakstīts: “Sadarbības partneri pieņem zināšanai partiju apvienības Zaļo un Zemnieku savienība viedokli par atbalstu tautas vēlētam Valsts prezidentam. Partiju apvienības Zaļo un Zemnieku savienība deputātu atbalsts minētajai iniciatīvai un attiecīgām izmaiņām normatīvajos aktos netiks uzskatīts par Sadarbības līguma pārkāpumu.”

Satversme arī ir normatīvais akts. Vai premjerministre Straujuma un viņas komandas locekļi var, neaizvainojot veselo saprātu, paskaidrot, kā viņiem izdevās vienoties par šādiem savstarpēji izslēdzošiem līguma nosacījumiem?

Par aizkulišu blēdīšanos pat tik svarīgā lietā kā Satversmes grozījumi netieši liecina arī ZZS Saeimas frakcijas vadītāja Augusta Brigmaņa otrdien teiktais, ka apvienība prasīšot sev šādu atrunu līgumā, kaut gan tas neesot apspriests frakcijā un to atbalstot tikai apvienībā ietilpstošā Latvijas Zemnieku savienība. Ja pat ZZS frakcijā nav apspriests, tad kāpēc „Vienotībai” un Nacionālajai apvienībai šķita koalīcijas līgumā ierakstāms?

Līgums esot “tikai papīrs”, trešdien sacīja Raivis Dzintars. Bet viņa apvienības biedram, jaunajam tieslietu ministram Dzintaram Rasnačam pati pirmā prioritāte, lai Latvijā neuzrodas “zaļie cilvēciņi”, esot “tradicionālo vērtību aizsardzība ES likumdošanas procesā”, kā viņš klāstīja diskusijā Latvijas Televīzijā. Nu, gandrīz kā Putinam.

“Vārdiem ir nozīme, Straujumas kundze!” trešdien no Saeimas tribīnes premjerministri mācīja Mārtiņš Bondars no Reģionu apvienības. Un pārmeta, ka valdības deklarācijā nav paredzēta pāreja uz visas tautas vēlētu prezidentu.

Deklarācijā tas tiešām nav pateikts. Taču tās autoru daiļvārdība vien nevieš pārliecību, ka “dzīvildze”, “veselībpratība” un, protams, “latviskā dzīvesziņa” neļaus saplosīt budžetu, nosargās Satversmi un novērsīs “zaļa cilvēciņa” nonākšanu valsts augstākajā amatā.

 

Komentāri (103)

ierados 09.11.2014. 08.21

Būtu jau labi, ka mazticami. Pārtaisot Latviju par prezidentālu valsti, pašu rokām radīsim kārtējo lugandu, lagandu, lambavi vai vēl kā citādi. Tās būs Latvijas beigas.

+19
-2
Atbildēt

2

dzeris49 09.11.2014. 10.19

Šī Saeima ir populistu Saeima, izņemot V, neviens neiestājas pret “tautas vēlētu” prezidentu, un tas izsaka visu.

Un te NA ir iespēja parādīt, ka tā ir nopietna partija, kurai valsts liktenis svarīgāks par savu tūlītējo reitingu, un tā spēj domāt ilglaicīgā plāksnē, pagaidām gan dzirdama kaut kāda neskaidra vāvuļošana bez kādas konkrētības.

Vispār, pārējiem “politiķiem”, vismaz, vajadzētu padomāt, kāpēc to “tautas vēlēto” tik ļoti grib SC, un vai viņi nespēlē SC labā, par ZZS sen skaidrs, tie ir tuvākie SC partneri visur, NA gan vajadzētu ieslēgt smadzenes, nevis tikai dzīties pēc acumirklīgas popularitātes.

+17
-5
Atbildēt

0

ozolnieki 09.11.2014. 11.22

Manis pēc prezidenta institūciju varam aizvērt .Vaij nebija laika posms kad spīķeris pildīja prezidenta funkcijas .

Tautas vēlētam prezidentām Nē

Ja nu ievēl tad nekādā gadījumā nedrīkst palielināt pilnvaras .

+13
-1
Atbildēt

0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu