Ļaunuma impērijas izgaismošana: patiesības digitalizācija • IR.lv

Ļaunuma impērijas izgaismošana: patiesības digitalizācija

79
Šēnberga Andreja Andreja dēla (1855-1949) izsūtīšanas lēmumi. Foto no personīgā arhīva
Didzis Šēnbergs

Čekistu veidotās izsūtīto un represēto personu kartotēkas veselu ceturtdaļu gadsimtu kopš valsts neatkarības atgūšanas nav digitalizētas

Ilgais mūžs sairst etapā. Deviņdesmit četri dzimtajā pagastā nodzīvoti un godam nostrādāti gadi, pēdējās trīs dienas čekistu ķetnās, kurās izdziest moku ceļā uz Sibīriju.

Muižas kalējs Andrejs piedzima 1855.gada 14.februārī Turaidas „Kalna Bisenieku” saimnieka tiesneša Jāņa Šēnberga jaunākā dēla Andreja un viņa sievas Annas ģimenē. Kā krietns darba cilvēks – puika, jauneklis un vīrs – piedzīvoja gan ķeizaru Aleksandru II, ko Turaidā sveica ar latviešu tautasdziesmām un rudzu puķu kronīšiem, gan Kārli Ulmani ziedu viju vārtos, gan Krimas, Turku, Pirmo un Otro pasaules karu, Latvijas Republikas izcīnīšanu un sagrāvi, apgādāja un izskoloja divpadsmit bērnus, lai kā pusakls večukiņš, izsūtīts kopā ar dēlu un vedeklu, 1949.gada 28.martā mirtu svešumā.

Tādu likteni viņam bija vēlējis Maskavas režīms Ministru padomes priekšsēdētāja Viļa Lāča, drošības ministra Alfona Novika, viņa vietnieka Jāņa Vēvera, 2.daļas priekšnieka apakšpulkveža Āboliņa, „A” daļas priekšnieka Bokovikova, ministrijas Rīgas apriņķa priekšnieka, pulkveža Jastrebova un pilnvarotā Savčenko personās ar LPSR Ministru padomes tā gada 17.marta lēmumu Nr.282-cc. Tā ir viena no simt tūkstošiem dvēseļu, kuras stāstu glabā čekas arhīva fondi.

Šogad pieņemtā Satversmes preambula nosoda padomju totalitāro okupācijas režīmu. Nosodījums konstitucionālā līmenī nozīmē valsts institūciju pienākumu izvērtēt, analizēt un iekļaut valsts ideoloģijā nostāju pret totalitārisma sekām. Līdz ar to rodas jauns konstitucionāls pienākums – šovasar dzejnieces Liānas Langas organizētajā diskusijā „Virtuves sarunas” akcentēja Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis Egils Levits.

Saeimas apstiprinātais Nacionālais attīstības plāns (NAP) paredz cilvēka drošumspējas jeb cilvēkdrošības jēdzienu. Šis jēdziens ir plašāks nekā to pierasts saprast. Cilvēkdrošības jēdziens ietver Latvijas iedzīvotāju vienotu attieksmi pret vēsturi, kas novērstu satricinājumus un ārēja ienaidnieka izmantotu Latvijas iedzīvotāju informētības par vēsturi dažādību.

Cilvēkiem jābūt izglītotiem par padomju totalitārā režīma noziegumiem, tas izriet no Satversmes un NAP cilvēkdrošības jēdziena.

Sociālās atmiņas politikas veidošanu paredz valdībā jau vairākus gadus apstiprinātās Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādnes periodam līdz 2018.gadam.

Saeimas lēmums grozīt likumu par okupācijas varas Latvijas PSR Valsts Drošības komitejas (VDK) dokumentiem, nododot tos zinātniskai izpētei ir likumsakarīgs posms, lai īstenotu Satversmes preambulu, NAP un integrācijas pamatnostādnēs paredzēto vienoto valsts ideoloģiju. Ministru kabinets šogad 5.augustā izveidoja valdības zinātnisko komisiju autoritatīvā vēstures doktora, Latvijas Vēstures institūta pētnieka Kārļa Kangera vadībā. Tajā strādā kā vēsturnieki, tā arī juristi, sociologi, filozofi, arhīva eksperti. Tās uzdevums ir līdz 2018.gadam vadīt plašu pētniecību par VDK tumsas impērijas Latvijai un tās tautai pāri nodarīto.

Patiesība un patiesa informācija ir tā, kura veidos nākotnes Latvijas publisko ētiku. Šajā patiesībā ir svarīga precizitāte un detaļas, ne vien par VDK kā abstraktu ļaunumu, ne vien par staļiniskā totalitārisma īstenotām izsūtīšanām, bet arī par konkrētiem padomju totalitārās varas īstenošanas instrumentiem ar Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālās komitejas (PSKP CK), tās Latvijas nodaļas Centrālās komitejas (LKP CK), Galvenās pārvaldes valsts noslēpuma aizsardzībai presē („Glavļits”) vai Komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs („Kultkoms”) palīdzību, kuru uzdevums bija apspiest īstenības izpratni, kavēt patiesību, morāli kavēt Latvijas sabiedrības intelektuālo attīstību, liegt akadēmisko un zinātniskās darbības brīvību, apspiest vārda un apziņas brīvību.

Latvijas Nacionālā arhīva rīcībā ir PSKP LKP CK augstākās nomenklatūras lietas, VDK nomenklatūras lietas, kā arī politiski represēto lietas. Tas ir liels, daudz neaprakstīts pret latviešu tautu vērsto totalitāro noziegumu apliecinošo dokumentu skaits. Piemēram, lai arī eksistē VDK kartotēka par aptuveni simt tūkstošiem filtrētu, tajā skaitā vergu nometnēs aiz polārā loka ieslodzītu Latvijas iedzīvotāju, tomēr čekisti iznīcināja personas lietas pēc cilvēka operatīvā nozīmīguma izbeigšanās – priekšrakstā vīriešiem tie bija astoņdesmit gadu -, tāpēc saglabājušās tikai lietas par 1910.gadā dzimušajiem un jaunākajiem šādi represētajiem jeb apmēram piecdesmit divi tūkstoši lietu.

Jāpiebilst, ka, neraugoties uz arhīva ekspertu praktiski neapmaksāto, bet fanātisko darbu, aptuveni puse no šīm lietām nav aprakstītas. Daļa no četrdesmit astoņiem tūkstošiem krimināllietu nav klasificētas. Šīs vēstures liecības ir jāieskanē, jāpārvērš ciparu formātā un šādi jānodod nācijas publiskā rīcībā, lai gan akadēmiķi, bakalauri, maģistranti, gan visi Latvijas ļaudis gūtu dokumentālu pierādījumu savā sociālajā atmiņā par ļaunuma mašinērijas struktūru un tās darbības principiem. Tas ļautu izdarīt pareizas personiskas izvēles par savu rīcību nākotnē.

Sešus mēnešus ilgstošā Krievijas-Ukrainas kara ēnā bailes un posts, cilvēka izvēles nozīme šādos apstākļos nav akadēmiski sausi, bet latviešu valstsnācijas nākotnei vitāli nepieciešami pētījumu un publiskās diskusijas temati.

Noziegumi pret latviešu tautu arī ir jāliek nācijas publiskās ētikas pamatā – personas, kuras ir atbalstījušas Latvijas okupāciju un anektēšanu 1940.gadā, kuras nodevušas Latvijas Republiku, kuras ir atbalstījušas staļiniskās represijas un rusifikāciju, nedrīkst būt nācijas kultūras koda sastāvdaļa. Tās ir traģiskas, lai arī bieži talantīgas personības, bet izsaku cerību, ka VDK zinātniskās komisijas pētījums ļaus formulēt savu attieksmi ne tikai pret pamanāmākajiem kolaborantiem kā rakstnieks un politiķis Vilis Lācis, zinātnieks Augusts Kirhenšteins, Paulis Lejiņš vai dzejnieks Arvīds Grigulis, bet vēl pret daudzām konkrētām vēsturiskām personībām un to patieso lomu latviešu nācijas izaugsmē vai šīs izaugsmes apspiešanā.

Saeima ļāva Ministru kabinetam veidot VDK zinātniskās izpētes komisiju līdz šā gada beigām, taču, pateicoties izglītības un zinātnes ministres Inas Druvietes (Vienotība) iniciatīvai, valdība ir savu darbu veikusi savlaicīgi, apstiprinot komisiju jau piecus mēnešus pirms tam un dodot mandātu sākt darbu. Kangera komisija darbu sākusi, uzskatu, ka priekšizpēte ir jāfinansē jau ar šo septembri.

2014.gadā komisijai ir jāizveido zinātnisko pētījumu programma, jāapkopo VDK noziegumu un lustrācijas bibliogrāfija, jāizveido jau esošo publikāciju vietne un jāaprēķina vajadzīgais Latvijas Nacionālā arhīva rīcībā esošo okupācijas laika VDK kartotēku, nomenklatūras lietu un represēto lietu digitalizācijai. Valdības nekad nav arhīvam piešķīrušas līdzekļus pat šo fondu skanēšanas sākšanai, lai gan ir zināms, ka summas nemaz nav astronomiskas – piemēram, piecpadsmit tūkstošu nomenklatūras lietu digitalizācijas izmaksas ekspertu ieskatā ir aptuveni divsimt tūkstoši eiro. Šiem minimāliem izdevumiem jārod līdzekļi, jo komisijas locekļi par darbu komisijas sēdēs atalgojumu nesaņems.

Vēl pirms trīsdesmit gadiem, 80.gados, cilvēku varēja ierobežot un arī sodīt par to, ka viņš, piemēram, ir izplatījis cilvēktiesību pamatdokumenta kopiju, rakstījis dzejoļus, devis draugam franču literatūru, nosūtījis māksliniecisku sievietes akta fotogrāfiju uz fotoizstādi sociālistiskajā Bulgārijā vai pat izpaudis laikrakstā Bauskas iedzīvotāju skaitu (par pēdējo sodīja pat „Glavļita” cenzoru). VDK zinātniskās komisijas uzdevums ir veikt rūpīgu darbu, atklājot ne vien staļinisma zvērību, bet arī brežņeviskās stagnācijas padomju iekārtas konkrētus notikumus, publiskojot piemērus sabiedrībai, lai šāds antiintelektuāls ļaunums Latvijas vēsturē nekad vairs neatkārtotos.

Lai nodrošinātu iespēju sabiedrībai un plašākam pētītāju lokam nepastarpināti iepazīties ar patiesību, uzsvēršu – patiesībai ir jābūt konkrētai. Jānodrošina pieeja arhīvu dokumentiem par čekistu, kompartijas vadoņu, iznīcinātāju-teroristu, ietekmes aģentu, cenzoru, citu represīvo iestāžu kopdarbību, publiskojot varas mehānismu un pavēļu sistēmu okupētajā Latvijas Republikas teritorijā.

Tagad, piemēram, nodrošina tiešsaistes pieejamību laikrakstiem, kas iznāca Latvijas teritorijā līdz 1940.gadam, šādi ļaujot ne vien arhivāriem, bibliotekāriem, bet arī plašam zinātnieku lokam, ikvienam interesentam iepazīties ar laikrakstiem tiešsaistē. Šādai pašai iespējai ar laiku jābūt arī par čekistu dokumentiem.

Kremļa tumsas kalpu krātie papīri, kuros ieaudies latviešu tautas liktenis, dzimtu traģēdijas un cilvēku rīcības sociāli psiholoģiskās saknes, daudzos gadījumos, kas attiecināmi uz filtrāciju, izsūtīšanu vai VDK politisko krimināllietu rezultātā radīto ieslodzījumu moku nometnēs, ir uz nekvalitatīva papīra, rakstīti ar zīmuli, laika zoba ēsti un draud aiziet iznīcībā, ja netiks skanēti un darīti pieejami pētniekiem ciparu formātā. Vēl pēc gadu desmitiem šie dokumenti būs nesalasāmi, un vēsture būs zudusi.

Pat čekistu veidotās izsūtīto, filtrēto un krimināllietās represēto personu kartotēkas ceturtdaļu gadsimta kopš valsts atgūtās neatkarības nav digitalizētas.

Ir izveidojusies pat paradoksāla situācija, ka cietēju vārdi, uzvārdi un viņu personīgā informācija pilnos sarakstos ir publicēta grāmatās (piemēram, „Aizvestie”), taču PSKP nomenklatūras un Valsts Drošības komitejas štata darbinieku, kā arī iznīcinātāju bataljonu kaujinieku, kuri slepkavoja Latvijas aizstāvjus – nacionālos partizānus un civiliedzīvotājus, lietas ne tikai nav pieejamas sabiedrībai, bet pat pētniekiem nav pieejamas digitālā veidā. Tas ir nepieciešams jēgpilnu skaitlisko secinājumu izdarīšanai, turklāt pašu PSKP nomenklatūras lietu un VDK represēto lietu sakārtošana ciparu formātā nepieciešama arī to saglabāšanai nākamajām paaudzēm.

Latvijas sabiedrība vēlas drošību, labklājības apspīdētu rītdienu. Vienlaikus izpratne par mūsu sabiedrības funkcionēšanu nav iespējama bez tās atmiņas portreta, kam neatņemams ir padomju laika apspiešanas nospiedums. Mūsu kopīgs pienākums ir likt nacionālās ētikas pamatā patiesību par vēstures tumšajām lappusēm un nest digitālā gaismā konkrētas, pieejamas liecības par ļaunuma impēriju.

Autors ir partijas VIENOTĪBA Ētikas komisijas priekšsēdētājs, Izglītības un zinātnes ministres padomnieks

 

Komentāri (79)

buchamona 01.09.2014. 08.55

Muižas kalējs Andrejs piedzima 1855.gada 14.februārī Turaidas „Kalna Bisenieku” saimnieka tiesneša Jāņa Šēnberga jaunākā dēla Andreja un viņa sievas Annas ģimenē. Kā krietns darba cilvēks – puika, jauneklis un vīrs – piedzīvoja gan ķeizaru Aleksandru II, ko Turaidā sveica ar latviešu tautasdziesmām un rudzu puķu kronīšiem, gan Kārli Ulmani ziedu viju vārtos, gan Krimas, Turku, Pirmo un Otro pasaules karu, Latvijas Republikas izcīnīšanu un sagrāvi, apgādāja un izskoloja divpadsmit bērnus, lai kā pusakls večukiņš, izsūtīts kopā ar dēlu un vedeklu, 1949.gada 28.martā mirtu svešumā.+++

Ar šādiem stāstiem par mūsu tautas vēsturi būtu jāiesākas jaunajam mācību gadam visās Latvijas skolās. Balstītu uz šādiem stāstiem, būtu jāveido mūsu šīs dienas ABC, no kurām mūsu bērni un mazbērni mācītos lasīt.

+21
0
Atbildēt

9

    Signija Aizpuriete > buchamona 01.09.2014. 11.07

    —–betijacelmale Cik veiksmīgi profesionālis edža novērsa sarunu no muižas kalēja Andreja likteņa uz okupācijas laiku slavēšanu.

    ===============================================================================

    Bez tā kalēja (agranoma) paveiktā darba slavēšanas jau nebūtu ne ko, ne kur novērst.

    Zīmīgus vārdus par pēckara jaunatni teica teātra režisore V.Baļuna:

    ” Redzēju tikai acis, kurās dega kaislīga, varētu pat sacīt, fanātiska vēlēšanās – celt, veidot, radīt.” (Kur palika dienas)

    0
    -7
    Atbildēt

    0

    ilmisimo > buchamona 02.09.2014. 08.09

    betijacelmale Cik veiksmīgi profesionālis edža

    _______________________- “‘indiānis eža”‘ ir mašīna( samovārs).

    Kāmēr publika mēģinās moskovītu mašīnas antrpomorfizēt(uzrunāt kā cilvēkus)- te nebūs interesanti.

    +1
    -4
    Atbildēt

    0

    Signija Aizpuriete > buchamona 01.09.2014. 09.21

    ——-

    “Fāterlandē” savi stāsti, Dievzemītē (Kurzemītē) – savējie:

    “– Sākām vārda vistiešākajā nozīmē klajā laukā un tukšā vietā.(..)

    Tagadējā Druvas ciematā, kas savu nosaukumu aizguva no kopsaimniecības, viss – dzīvojamās ēkas, vidusskola, sporta nams, asfalta rūpnīca un ražotnes – tika uzcelts kopsaimniecības laikā. Celtniecības brigādē vien pastāvīgi strādāja ap trīssimt vīru. Bija ap simt traktoru un tikpat automašīnu.”

    Mēs tikai nopietnāk strādājām. Saruna ar Jāni Rubuli

    http://devel.la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=327297:ms-tikai-nopietnk-strdjm&catid=95

    +1
    -4
    Atbildēt

    0

    ILZE > buchamona 01.09.2014. 13.11

    betijacelmale

    kāda šodien būtu Latvija, ja te nebūtu PSRS un Vācijas okupāciju

    ___________

    Ja nebūtu Vācijas okupācijas, “Baigā desmitgadē” cilvēces atkritumi būtu nobeiguši visus manus tautiešus.

    +4
    0
    Atbildēt

    0

    janis17 > buchamona 01.09.2014. 09.29

    indrān, nepecīzi citē, mēsla gabals!

    Sākām vārda vistiešākajā nozīmē klajā laukā un tukšā vietā. Pēc kara te bija novietoti kapitulējušās vācu armijas tanki un citi kara spēkrati. “Druvu” izveidojām galvenokārt no iekoptajiem lielsaimnieku laukiem. Viena daļa saimnieku paguva aizbēgt uz Rietumiem. Tos, kuri nepaguva, padomju vara izsūtīja uz Austrumiem.

    +7
    0
    Atbildēt

    0

    buchamona > buchamona 01.09.2014. 09.43

    edge_indran – Nu, un tad? Runa jau nav par to, ka pēc kara beigām Latvijā nebūtu palicis vairs neviens strādīgs cilvēks. Runa ir par to, ka Druva tika izveidota nevis tukšā vietā, bet gan uz zemēm, kuras līdz okupācijai veiksmīgi bija kopuši latviešu zemnieki, LR pilsoņi, kuri okupācijas rezultātā zaudēja savas mājas un ne reti arī dzīvības.

    +10
    -2
    Atbildēt

    0

    ievuliitis > buchamona 01.09.2014. 12.37

    Tu esi slims. Mēs varam tikai sapņot par to, kāda šodien būtu Latvija, ja te nebūtu PSRS un Vācijas okupāciju un to rezultātā – pēckara represiju, izsūtīšanu un piespiedu kolektivizācijas.

    +12
    0
    Atbildēt

    0

    ievuliitis > buchamona 01.09.2014. 10.06

    Cik veiksmīgi profesionālis edža novērsa sarunu no muižas kalēja Andreja likteņa uz okupācijas laiku slavēšanu.

    +13
    -1
    Atbildēt

    0

    buchamona > buchamona 01.09.2014. 09.28

    edge_indran – Sākām vārda vistiešākajā nozīmē klajā laukā un tukšā vietā.(..) ++++ Tāds Tu esi – no pusvārdiem būvē melus, raujot no konteksta pa teikumam un tā jau daudz gadus pēc kārtas. :) Ja atsaucies un citē, tad dari to godīgi. Šinī gadījumā pilns Tava ” citāta” teksts skan šādi:

    ” Sākām vārda vistiešākajā nozīmē klajā laukā un tukšā vietā. Pēc kara te bija novietoti kapitulējušās vācu armijas tanki un citi kara spēkrati. “Druvu” izveidojām galvenokārt no iekoptajiem lielsaimnieku laukiem. Viena daļa saimnieku paguva aizbēgt uz Rietumiem. Tos, kuri nepaguva, padomju vara izsūtīja uz Austrumiem….

    +15
    -1
    Atbildēt

    0

Aivars Krauklis 01.09.2014. 11.35

Loč-kurmj-edžām šorīt veicas – tik daudz viņu murgiem veltītu ierakstu. Vakars vēl tālu, bet diena jau ieskaitīta.

+12
0
Atbildēt

0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu