Šteinhaueri - iedvesma latviešu uzņēmībai un pašcieņai • IR.lv

Šteinhaueri – iedvesma latviešu uzņēmībai un pašcieņai

22
Foto no biznesa augstskolas ''Turība'' albuma.
Ilmārs Latkovskis

Dzimtas stāsts kā pretmets gaudu vēsturei

Grāmata ”Šteinhaueri un viņu laiks”, ko sarakstījis Alvils Zauers un izdevusi biznesa augstskola ”Turība”, ir iedvesmas avots latviešu uzņēmībai un pašcieņai. Šteinhaueru dzimtas stāsts ir pretmets gaudu vēsturei, ka latvieši līdz 20.gadsimtam Rīgā bijuši nekas. Tajā pašā laikā Šteinhaueri liek domāt par latviešu tagadni un nākotni globālajā pasaulē.

Piesaukšu tikai dažus marģinālus zīmuļa švīkājumus, ko izdarīju grāmatas lappusēs. Kādas mūsdienīgas pārdomas raisa Šteinhaueru dzimtas ziedu laiki 17.gadsimta beigās un 18.gadsimtā?

Neapšaubāmi, ka latviešu nācijas attīstībā milzīga loma ir pašu latviešu saimnieciskajai rosībai un turībai. Tā tas bijis vēsturē, tam būs arī izšķirīga loma nākotnē. Šteinhaueri ir veiksmes stāsts par to, kā latvieši iekaroja saimnieciskās pozīcijas. Mūsdienu stāsti ar dažiem pozitīviem izņēmumiem rāda, kā latvieši šīs pozīcijas zaudē.

Mūsdienu latviešu biznesā kritiski lielu īpatsvaru iegūst pārtikšana no starpniecības, pārdodot īpašumus un uzņēmumus ārzemniekiem.

Latviešu uzņēmēji Šteinhaueri savu karjeru sāka kā prasmīgi mastu šķirotāji. Šis saimnieciski nozīmīgais arods tolaik bija pārsvarā latviešu rokās. Mastu šķirošanā iekarotās pozīcijas ļāva Šteinhaueriem gūt panākumus arī citās jomās – attīstīt manufaktūras, tirdzniecību, kļūt par namīpašniekiem. Ievērības cienīgs ir grāmatā piesauktais fakts, ka 18.gadsimtā Rīgas ārpilsētā dominēja latviešu namīpašnieki. Krievijas impērijas varas priviliģētie Rīgas rātes vācbalti toreiz satraucās, ka tā turpinoties visa Rīga un apkārtne nonāks latviešu rokās.

Šodien rātes kungi bez satraukuma var izmantot brīvās Latvijas likumdošanu un atsauksmes uz Eiropas Savienības nosacījumiem, lai zemes un namīpašumus iztirgotu ārzemniekiem, mierinot satrauktos latviešus, ka nekur jau svešinieki prom to latviešu zemi neizvedīšot. Protams, nav liela nozīme tik vien plikam faktam, ka uzņēmumi un zeme pieder latviešiem.

Svarīgi, kāda ir turīgo latviešu sabiedriski politiskā stāja un attieksme pret kultūrvidi.

Šteinhaueru gādība par latviešiem nebija provinciāli aprobežots nacionālisms. Šteinhaueriem bija ne vien starptautisks biznesa vēriens, bet arī spēja iesaistīt latviešus pārnacionālā, vispārcilvēciskā pasaules redzējumā. Tas attiecas arī uz hernhūtiešu kustības veicināšanu latviešu vidū. Kā zināms, hernhūtismam ir izšķirīgi būtiska nozīme latviešu saimnieciskās, kultūras un sabiedriski politiskās dzīves organizēšanā, kas sagatavoja stabilu pamatu, uz kura 1918.gadā latvieši varēja nodibināt savu valsti. Vienlaikus kosmopolītiskais hernhūtisms Šteinhaueru gādībā labi sadzīvoja ar latviskajām tradīcijām.

Grāmatas autors Alvils Zauers, sekojot Šteinhaueru gaitām, aizskar dažus līdz šim maz iztirzātus, taču būtiskus pavedienus, kuri Latvijas vēsturē stiepjas līdz pat mūsdienām. Minēšu četrus.

Pirmais pavediens. Protekcionisms. Tas vienmēr ir bijis un būs. Jautājums ir tikai par to, kurš un kā to izmanto.

Šteinhaueri savā uzņēmējdarbībā dažkārt veikli izmantoja valsts – cariskās Krievijas – protekcionismu. Tas saduras ar Rīgas rātes protekcionismu, ar kura palīdzību pilsētas kungi vēlējās profitēt no starpniecības visos darījumos. Šajā protekcionismu sadursmē varam nolasīt daudz līdzību ar mūsdienām. Gan toreizējais, gan tagadējais Rīgas vadības protekcionisms tiek tulkots kā latviešiem nelabvēlīgs. Atšķirība ir tikai attiecībās ar Krieviju.

Šķietami paradoksāli, ka laikā, kad mums ir pašiem sava valsts, latviešu uzņēmējiem pietrūkst protekcionisma.

Ak, jā, civilizētā Eiropā tas neesot pieņemams! Ak, šīs demokrātijas un brīvības pasakas! Ar tām ir iestāstīti kā vislabākie tādi likumi, kas nodrošina visstingrāko protekcionismu globālajiem investoriem un finansistiem. Pie tam Latvijā tie nesamērīgā daudzumā ienāk no Krievijas puses ar dažādas izcelsmes naudu, saviem īpašiem tikumiem un likumiem. Kaut kas atlec arī starpniekiem.

Otrais pavediens. Aiz humānisma un demokrātijas lozungiem slēpjas merkantilas intereses.

Šteinhaueri izpirka latviešu dzimtļaudis un nodarbināja tos savos uzņēmumos. Tieši tajā laikā Rīgas patricieši kļuva par dedzīgiem dzimtbūšanas pretiniekiem apgaismības laikmeta domātāju garā. Vai tie bija tikai humānisma ideāli un nesavtīgas rūpes par latviešu tautu? Nē, tur bija arī sava biznesa konjunktūras motivācija. Šteinhaueri ar latviešu dzimtcilvēku darbaspēku aizvien sekmīgāk izkonkurēja privileģētos vācbaltus. No senseniem laikiem līdz pat mūsdienām aiz humānisma un demokrātijas lozungiem slēpjas pavisam pragmātiskas saimnieciskās intereses. Taču Šteinhaueri galu galā saviem dzimtcilvēkiem deva brīvību.

Trešais pavediens. Latviešu, krievu un vācbaltu attiecības ir bezgala interesants murskulis pētījumiem un mācībām.

Šteinhaueru piemērs rāda, ka Krievijas impērijai dažkārt ir bijusi arī pozitīva loma, kad latvieši mēģināja iekarot savas pozīcijas vācbaltu pārvaldītajā Rīgā.

Ak, cik gan prokrieviski tas varētu skanēt aktuālajā politiskajā situācijā! Bet mums jāatturas no politiskas konjunktūras vēstures vērtējumos. Te nav runa par grāfa Šeremetjeva drausmu laikiem, te nav runa par 19.gs. pastiprināto rusifikāciju, te nav runa par soda ekspedīciju plosīšanos pēc 1905.gada, te nav runa par 14.jūniju vai 9.maiju. Te ir runa par to, kādu handikapu iepretim vāciem Šteinhaueram deva Krievijas ierēdņa statuss. Te ir runa par tiesu un politisko varu, kas, neraugoties uz milzīgu korupcijas klātbūtni, tomēr dažkārt lēma par labu latviešiem viņu cīņā pret vācbaltu vietējo varu.

Ceturtais pavediens. Latvieši un lībieši kā vienota nācija.

Grāmatā sastopamies ar atsauci uz vācu vēsturnieku Maskovu, kurš raksta par ”latviešu – lībiešu nāciju jeb tā saucamajiem pamatiedzīvotājiem”.  Šo būtisko faktoru latvieši no savas nacionālās identitātes apziņas pamatā ir izsvītrojuši.

Tas ir viens neliels atgādinājums par lībiešu jeb somugru gēniem latviešos.

Šteinhaueru, latviešiem tik nozīmīgās dzimtas, pēcteči ir ieprecējušies citās tautās un izklīduši pa visu pasauli. Autors norāda pēdas uz dažām nozīmīgām personām un viņu darbību citās zemēs, taču kopumā Šteinhaueru pavediens mums pazūd. Vai patiešām viņi Latvijai ir zuduši? Domāju, ka nē. Kas meklē, tas atrod. Latviešiem tas būtu viens labs izaicinājums – atrast Šteinhauerus un pievērst viņus savu tēvu tēvu zemei.

Redzu, ka ”Šteinhaueri un viņu laiks” ir viena no trijām grāmatām, kas iznākusi sērijā ”Uz zaļa zara”. Vēl ir grāmatas par Ķuzi un Morbergu. Ļoti aktuālas grāmatas.

Ilmārs Latkovskis ir Saeimas deputāts no Nacionālās apvienības.

Komentāri (22)

Jânis Bankoviès 22.07.2014. 16.13

Rakstam nav ne vainas, bet….

• 17./18. gs Baltijā ( arī Sv. Romas impērijas zemēs- CentrālEiropā,Rečpospoļitā) bija feodālisms (Franču revolūcija noritēja 18./19.gs. mijā) ar visu savu sabiedrisko struktūru uzbūvi utt..

• Baltijā lingua franca bija lejasvācu valoda ( poļu, zviedru, un no 18.gs. 30t ajiem Igaunijā Vidzemē, Rīgā krievu, bija sizerēna valoda komunikācijai ar centru, bet ne savā starpā)

• Tie kas neprot lingua franca, tie bija nevāci, valsts valodu neprotošie, tie kas prot un ir iesituši saimniecisku rocību, tie bija vāci, pilntiesīgi šīs teritorijas pilsoņi. Zemniekiem viensētās un ciemos dzīvojot, jau nevajadzēja lingua franca, jo parasti jau paši feodāļi daudz ātrāk tika galā ar vietējo valodu, lai atvieglotu komunikāciju ar pakļautajiem, galu galā arī laiks šamiem bija kudī vairāk.

• Šteinhaueri bija vāci, tajā nozīmē kādā to lietoja tajos laikos-sociālajā ziņā, tāpat kā visi , kas Livonijas laikā un vēlāk (līdz pat 19.gs. sākumam) kļuva par vasaļiem, feodāļiem, pilsētniekiem , neskatoties no sākotnējās izcelsmes ( Vācijas zemju iedzīvotājs, lībis, kursis, latgalis, leitis, igaunis, vai krievs, jauktenis). Tam ,ka šai dzimtai ir vietējā izcelsme, nozīmē tieši to pašu ko Līveniem, Tīzenhauzeniem, Gaiļiem, Patkuliem utt. Viņi visi bija mūsējie, tie nav nekādi ļaunie ienācēji, vienkārši tajos laikos bija tāda sabiedriskā kārtība. Ja sāksim ar mūsdienu olekti mērīt tā laika valstis, Dieva zīmes vien sanāks.

• Tas, ka dažas vēsturiskās labiešu dzimtas saglabāja savu atškirīgo identitāti (Tondegodes, Kalēji, Peniķi utt..), nozīmē tikai to ,ka pagānisms dažās LR vietās saglabājās bez maz līdz 19./20. gs..

• KrImp bija tā , pateicoties kam ieviesa ārprātīgāko dzimtbūšanas sistēmu Baltijā-ASV āfrikāņu verdzības ekvivalentu, no kuras cieta tieši nevāci, zemniecība-latvieši, mūsdienu LR sabiedrības priekšteči, visvairāk jau tieši Vidzemē ( 1721-1819, 98 gadus), vismazāk Kurzemē (1795-1817, 23gadus), atšķirības mentalitātē vēl jo projām redzamas.

• Savukārt tieši vietējā vēsturiskā Baltijas elite ( rakstā vācieši, bet patiesībā vācbalti) bija tā, kas panāca šīs verdzības atcelšanu 19.gs. sākumā, atšķirībā no pārējās impērijas ,kas atcēla šo kaunpilno cilvēka statusu pat pēc ASV āfrikāņu vergu brīvlaišanas 1865. gadā.

• Lai iekarotājs pārvaldītu teritoriju ,ar kuru nav ne kopīgas baznīcas , ne ekonomiskās sistēmas, ne valodas, ne kultūras, kura ir ekonomiski pārāka un efektīvāka par centru ( akurāt kā Holande Spānijai savulaik), nekas cits neatliek kā uzpirk eliti ( ar amatiem, naudu) un padarīt šīs teritorijas sabiedrību vājāku, sējot iekšējos konfliktus ( skaldi un valdi, izsenis KrImp iemīļota taktika, starp citu arī Holande praksē tika sadalīta pēc šī paša principa Beļģija/Nīderlandes, katoļi/protestanti) . Baltijas teritorijā vislabākais dalījums, kuru varēja izvērst, ( tā laika terminos) vāci-patricieši, aristokrātija, pilsētnieki, muižnieki, utt.. versus nevāci( zemniecība, pilsētu plebss). Tikai nevajag vācus-nevācus jaukt ar mūsdienu izpratni par šiem terminiem, no kā arī visas LR identitātes problēmas radušās un īpašās attiecības ar sociāldemokrātiju, komūnismu.

+8
0
Atbildēt

0

Timurs Čuntonovs 22.07.2014. 13.30

Latvieši un lībieši – tas ir svarīgi, taču vajadzētu atcerēties, ka vēl joprojām mūsdienās Latvijas Republikas pierobežā – Latgalē – nav nodrošināta bezmaksas Latvijas valsts televīzijas pārraidīšana. Latviešu dvēselēm jāmirkst krievu mēslos, ja nav pietiekoši līdzekļu, lai interaktīvi lietotu Lattelekom televīziju. Tikmēr Lattelekom šefs Gulbis un citi augsti šefi sēž smalkos pasākumos kopā ar DIŽENĀS RĪGAS VALSTS mēru kņazēviču Ušakovu, kurš “katru dienu Putinam nezvanīšot”.

P.S. Naivs jautājums – kādēļ pionierim Ušakovam jāzvana Putinam, ja viņam visu laiku tiešais Putina vads iesprausts.

+7
0
Atbildēt

3

    ——-

    Pinokio “naivus jautājumus” uzdod? Pasaki,kas ir tavs draugs….

    Vladimir Putin Meets Angela Merkel Chancellor of Germany

    http://www.youtube.com/watch?v=wzyal6uZQjU

    “(..)речь идет об интеграции элит и капиталов – а это уже произошло; о чем сегодня спорить?” http://www.peremeny.ru/books/osminog/8494

    0
    -3
    Atbildēt

    0

    gundega_heiberga > Timurs Čuntonovs 22.07.2014. 22.34

    edge, šito klipiņu gan pietaupi. Viņa vērtība ir daudzkārt augusi. Pat līdzīgu vairs nebūs. Nekad.

    +1
    0
    Atbildēt

    0

    Timurs Čuntonovs > Timurs Čuntonovs 23.07.2014. 10.48

    Patīk man tāda tipa cilvēki, kas vienmēr atradīs piemērotu obrazu, lai ilustrētu citu muļķību vai kļūdas (arī tādas, ko pats obrazu piemeklētājs iedomājas esam kļūdas). Par obrazoterapevtu vajag iet strādāt. :)

    +1
    0
    Atbildēt

    0

mariam 22.07.2014. 10.26

Nezinu par grāmatas satura kvalitāti (autors laikam taču žurnālists, nevis vēsturnieks), tomēr noteikti pozitīvi vērtējams fakts, ka stāsts par pirmajiem Rīags latviešu uzņēmējiem nu ir grāmatā. Ikdienā sanāk braukāt garām vietai, kur slavenākajam no Šteinhaueriem bija muižiņa ar dzirnavām, – pirmā Rīgas papīrfabrika.

Tomēr hernhrūtiešu devumu daži šodien vērtē pretrunīgi. No vienas puses brāļu draudžu kustība bija pirmā tāda modernizācija, faktiski latviešu pirmā “atmoda”, kas latviešu zemniekus lielā mērā padarīja par lasīt-rakstīt pratējiem utml.. bet arī – latviešu tā īsti no pagāniem par kristiešiem pārvērta. Tāpēc pagāniskā mantojuma apoloģēti droši vien nav priecīgi. Kā zināms, – tajos apvidos, kur brāļu draudzes darbojās, vēlāk – Krišjāņa Barona laikos varēja vismazāk dainu savākt.

+3
-1
Atbildēt

2

    Signija Aizpuriete > mariam 22.07.2014. 13.34

    ———Ilmārs Latkovskis:”Latviešu uzņēmēji Šteinhaueri savu karjeru sāka kā prasmīgi mastu šķirotāji. Šis saimnieciski nozīmīgais arods tolaik bija pārsvarā latviešu rokās.”

    ===============================================================================

    Ar Pētera I rīkojumu Matīss Šteinhauers atgriezās Rīgā, kur strādāja kā kroņa mastu šķirotājs, kūrējot visu valstij stratēģiski svarīgo koku biznesu.

    http://www.db.lv/laikraksta-arhivs/citas/latviesu-kapitalisma-celmlauzi-254323

    Šitādi šteinhaueri jau to “Jauno Krieviju” būvēja – to Rīgā dzimušais rakstnieks J.Germans spilgti savā romānā aprakstījis,pēc kura arī TV seriāls reiz tika uzņemts. Vēstures kontekstu vajadzētu apjēgt,tad arī filosofu Latkovski par politkorekto eseju varēs uzslavēt.

    http://www.youtube.com/watch?v=DP1Z2z_Gqok

    +1
    -4
    Atbildēt

    0

    gundega_heiberga > mariam 22.07.2014. 22.20

    Indran, paldies.

    Beidzot skaidrs no kurienes aug kājas muļķīgajam novēlējumam par septiņām pēdām zem ķīļa. Tautas ar senu un attīstītu jūrniecību vienmēr lietojušas TRĪS PĒDAS ZEM ĶĪĻA. Bet, ja tā paraugāmies uz krievu flotes vēsturi, tām septiņām pēdām ir sava jēga. Gribas minūti paklusēt šai sakarā. Nu kas gan tur labs varēja sanākt, ja flote celta uz parāda, kas nenomaksāts tatāru Hanam. Šīs šovinistu tukšās plātības skatīties man pietika pacietības vien padsmit minūšu, bet paldies par to pašu. Atradu kaudzē graudu, kuru sen meklēju.

    +2
    0
    Atbildēt

    0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu