Kas jādara, lai patiesi uzlabotu izglītības kvalitāti, nevis to imitētu
Publiskajā telpā vētru radījusi diskusija par piekto obligāto eksāmenu fizikā vai ķīmijā vidusskolēniem, taču ir pilnīgi skaidrs, ka pārbaudījums pats par sevi nedos risinājumu skolēnu vājajām zināšanām un zemajai interesei par šiem mācību priekšmetiem. To apstiprina arī šā gada obligāto eksāmenu rezultāti, kas uzrādījuši izteikti viduvēju sniegumu, pārsvarā dominējot C un D līmeņiem.
Vērtējums eksāmenā ir kā samaksa par darbu – nenoliedzami motivējošs, taču ir bēdīgi, ja tas kļūst par vienīgo dzinuli cilvēka kustībai uz priekšu. Prioritāri būtu jāorientējas nevis uz eksāmenam nepieciešamā satura imperatīvu pasniegšanu, bet jākoncentrējas uz to, lai skolēnā tiešām rastos interese par mācību vielu un vēlme iegūt padziļinātas, noturīgas zināšanas. Paradoksāli, protams, bet šāda pieeja visdrīzāk uzrādīs arī augstākus rezultātus eksāmenos.
Latvijai kā mazai valstij nav dārgāku resursu par cilvēkiem. Neizglītota sabiedrība ir drauds ne tikai labklājībai un attīstībai, bet arī demokrātiskas valsts pastāvēšanai. Izglītības sistēmas kvalitātes uzlabošanos neveicinās obligāti eksāmeni pat visos mācību priekšmetos. It kā gan reformas dažādos veidos cenšas imititēt attīstību, bet rezultāts faktiski ir salīdzināms ar bezgalīgu zīmi “0”. Diemžēl izskatās, ka būtiskas pārmaiņas nevar gaidīt no ministrijas, kas pat nespēj prognozēt skolēnu skaitu septembrī, kā argumentu piesaucot mītisku demogrāfisko sprādzienu…
Kontrole par izglītības saturu, mācību metodēm un skolotāju noslodzi ir jāatstāj pašu skolu ziņā, līdzīgi kā tas ir veiksmīgi īstenots Somijā. Valsts uzdevums ir noteikt kopumā izglītības sistēmā sasniedzamo un finansiāli jāmotivē skolas uzrādīt labākus rezultātus.
Beidzot jāsāk apzināties, ka skolotāji ir mūsu nācijas veidotāji, nevis neadekvāti entuziasti, kuri tāpat mūsdienu bērnam vairs nespēj neko jēdzīgu iemācīt. Tas jādara, pirmkārt, četru gadu laikā paaugstinot skolotāju algu līdz 1100 eiro, un, otrkārt, veidojot efektīvu slodzes modeli, uzskaitot visus paveiktos darbus arī ārpus tiešajām kontaktstundām, kā arī atbrīvojot pedagogus no milzīgā birokrātijas sloga.
Tagad skolotājs, bez atelpas raujoties vairākās mācību iestādēs, lai tikai savāktu iespējami lielāku nostrādāto stundu skaitu un saņemtu cilvēka cienīgu atalgojumu, fiziski nevar būt spējīgs domāt par tādām lietām kā iespējami kvalitatīvs saturs, pedagoģiskā tālākizglītība un individuāla pieeja skolēniem ar dažādām spējām. Arī mācību satura izstrādē būtu jāpiedalās pašiem skolotājiem, lai izbeigtu patlabanējo ačgārno principu, ka satura izstrāde tiek pielāgota eksāmenu prasībām, nevis otrādi.
Lai veicinātu skolēna potenciālo konkurētspēju, jāmotivē vispārizglītojošo skolas sadarboties ar profesionālajām mācību iestādēm, piedāvājot vidusskolas programmas ietvaros apgūt arī profesionālās iemaņas.
Otra prioritāte ir vienlīdzības principa nodrošināšana, lai jebkuram bērnam neatkarīgi no dzīvesvietas, ģimenes apstākļiem un individuālajām dotībām ir vienādas iespējas iegūt kvalitatīvu izglītību. Diemžēl mazās lauku skolas, kurās ķīmiju un fiziku darba apvienošanas kārtībā pasniedz sporta skolotājs, šādas iespējas negarantē. Protams, pārmaiņas izglītības sistēmā nevar notikt nekavējoties, taču katra dīkstāves diena ir duncis mugurā mūsu bērniem un nākotnes labklājībai.
Mērķi izglītībā faktiski nepastāv, pastāv vajadzības, kuru piepildīšanai nav līdzekļu. Izglītības jomā reformas var salīdzināt ar fabulu, kurā dzīvnieki ir sasēdināti apaļā lokā un tiem liek spēlēt mūziku. Rezultātā neskan. Diriģents (Izglītības ministrija) iesaka pārsēsties muzikantiem, bet tiem, samainot vietas (tagad eksāmeni ķīmijā, vēlāk fizikā, tad atkal bioloģijā), joprojām neskan. Atkal diriģents maina vietām muzikantus, bet skanējums neuzlabojas.
Lineāri salīdzinoši ministrijai vajadzētu diriģēt tādu orķestri, kurā mūziķi māk spēlēt, nevis ar eksāmeniem pārbaudīt, vai viņi orķestrī jau ir spēlējuši. Tas ir, skolām ir primāri jārada interese, nevis jāvērtē neesošas un neinteresējošas zināšanas.
Autore ir zvērināta advokāte, tiesību zinātņu doktorante, pasniedzēja, partijas “Latvijas attīstībai” valdes locekle
Komentāri (10)
Janka, Janic 08.07.2014. 14.49
nekaadii neierubiiju šaa raksta jeegu , muusu laikaa nebija nekaadas demokraatijas , skoleenam peec prograamas bija jaaapguuust maaciibu priekšmeti , un neviens neprasiija , moška tevi neinteresee fizika , nu tad hrens ar viņu … taa ir iista muļķa laišana ap izgliitiibu , nezinu kur vaina mekleejama , bet briivaa Latvijaa briiva izgliitiiba , labi tikai ka nav vairs oficiaalu muļķu , jo tajaa laikaa bija muļķu skolas taatad arii oficiaalo muļķu netruuka , bet bija kas straadaa ar laapstu , stuuma tačkasd , tagad visi skaitaas paarizgliitoti muļķi
0
Egitazz 08.07.2014. 17.02
skaistie bla-bla “jāstimulē interesi”. Tad, kas izdomās, kā tieši, konkrēti un efektīvi stimulēt, tad varēs i diskutēt.
Pagaidām piespiedu kārtā veiktais eksāmens ir vienīgais reālais risinājums. Savādāk, kamēr “diskutēs, analizēt, pētīs” kā stimulēt interesi, pakāsis pēdējas zināšanas.
Un beigās dabūs šodienas Zviedrijas problēmas – tur arī tik tālu aizraujas ar bērna tiesības, brīvprātīgu stimulēšanu, brīvo vēlmju izpaušanu, ka tagad dabūjuši tādu bildi, ka 8.klasē, kad beidzot sāk pārbaudīt zināšanas, likt atzīmes, izrādās, ka lielākai daļai vispār zināšanas ir zem nulles. Un nav skaidrs, ko tad darīt – jau 8.klase, no jaunā neies mācību programmu.
1
Signija Aizpuriete > Egitazz 08.07.2014. 19.04
—–kolpants:”(..)
izrādās, ka lielākai daļai vispār zināšanas ir zem nulles.”
===============================================================================
0 – tas ir visa sākumā:
“Невежество Холмса было так же поразительно, как и его знания. О
современной литературе, политике и философии он почти не имел
представления. Мне случилось упомянуть имя Томаса Карлейля, и Холмс наивно
спросил, кто он такой и чем знаменит. Но когда оказалось, что он ровно
ничего не знает ни о теории Коперника, ни о строении солнечной системы, я
просто опешил от изумления. Чтобы цивилизованный человек, живущий в
девятнадцатом веке, не знал, что Земля вертится вокруг Солнца, – этому я
просто не мог поверить!” Артур Конан Дойл. Этюд в багровых тонах
http://www.lib.ru/AKONANDOJL/sh_scarl.txt
0
Rihards Sprincis 08.07.2014. 12.27
Atslēgas vārdi šim rakstam ir “Autore ir (…) partijas “Latvijas attīstībai” valdes locekle.
Jo tuvāk vēlēšanas, jo biežāk politikai pietuvinātie sāks atskaņot domu ķēdīti “paaugstiniet skolotājiem algu- visi skolotāji sāks labāk mācīt – visi skolēni sāks labāk mācīties (tai skaitā fiziku un ķīmiju)”.
Man nudien nav nekas pret algu paaugstināšanu skolotājiem, tomēr paļauties, ka tas var paaugstināt izglītības kvalitāti un skolēnu interesi par fiziku un ķīmiju, ir vismaz muļķīgi.
Kurā nozarē algas paaugstināšana automātiski nozīmē kvalifikācijas paaugstināšanu??
Jā – tas gan varētu notikt, ja ietvertu arī pasākumu – visus skolotājus atlaižam, un pēc kvalifikācijas pārbaudes labākos pieņemam atpakaļ. Varbūt arī ilgstošā periodā cerība uz lielāku algu varētu novērst, ka par skolotājiem kļūst tikai tie, kurus “nekur citur neņēma pretī”, kā nereti ir dzirdēts. Bet tas noteikti neatrisinās problēmu pārskatāmā nākotnē.
Par skolēniem un viņu interesi par fiziku un ķīmiju: cik nu man nācies saskarties, atrast darbu savā specialitātē vieglāk ir tieši “plānā galdiņa urbējiem”. Cik darba vietu valstī ir jaunam “sabiedrisko attiecību speciālistam”, bet cik – fiziķim, ķīmiķim un inženierim? Un cik lielu algu var saņemt viens jaunais speciālists, bet cik otrs?
Ja nu izrādās, ka darba tirgus visos aspektos tiešām ir labvēlīgāks tām specialitātēm, kur ir nepieciešama fizika un ķīmija, tad skolēni arī tās mācīsies. Savādāk – kāda jēga ir studēt fiziku, ja ir jākļūst par baņķieri vai politiķi, lai nopelnītu puslīdz pieņemamu algu.
0