Patvaldību nost! Krieviju nost! • IR.lv

Patvaldību nost! Krieviju nost!

18
Miķelis Valters. Publicitātes foto
Didzis Šēnbergs

…kāda valstsvīra simt četrdesmitajā gadskārtā

1968. gads. Kad Parīzē versmoja jaunā viļņa revolūcija, kad par Čehoslovākijas līderi jau bija izvēlēts Prāgas pavasara Dubčeks, kad aiz okeāna savu kulmināciju piedzīvoja Lutera-Kinga filozofijas iedvesmotā Afroamerikāņu pilsonisko tiesību kustība un pretkara protesti, “Beatles” un “Led Zeppelin” laikmetā, pilotēto kosmosa kuģu, polivinilhlorīda un Rabanes spozmē, Kubrika odisejas, Vadima barbarellas un Bunjuela dienas skaistuļu gada 27.martā, franču Rivjēras romiešu uzvaras dievietei par godu dēvētajā sirdī acis uz mūžu aizvēra sens vīrs, kurš bija izsapņojis, iecerējis, aprakstījis, nodibinājis, aizsargājis un zaudējis kādu valsti, pats savu valsti. Gribētos ticēt, ka sava mūža pēdējos brīžos viņš ticēja, ka viņš vēstures rata līkločos izrādīsies uzvarētājs.

Bieži nacionālās valsts idejai ir daudzi un dažādi autori, kad ir grūti, varbūt pat neiespējami noskaidrot pirmo, vienīgo vai izšķirīgo. Uzdrošinos apgalvot, ka nedaudz citādi ir ar latviešiem – ir diezgan skaidri zināms kaismīgais publicists, ideologs, jurists, diplomāts un valstsvīrs, kura devums ir būtisks, caurvijošs un neatsverams nacionālā valstiskuma ideoloģijas izveidē. 

Par viņu Ādolfs Šilde liecināja: „Kad 1964.gadā piepildījās viņa deviņdesmitais mūža gads, vēlējos viņu apciemot mājās pie Vidusjūras. Viņš, [..] atrakstīja, lai nebraucot. Nebūšot mājās. Pēc nedēļas saņēmu steigā rakstītu vēstuli no Florences. [..] tanī rītā, kad bija jāsvin nozīmīgā dzimšanas diena, viņš bez cepures un mēteļa izgājis no mājas un pārradies tikai pēc trim nedēļām. Šī mundrā, kaut arī vecā vīra oma bijusi atkal nolīdzsvarota, par veselību nemaz nerunājot. Vislielākajā vientulībā viņš juties vislabāk. Dvēseles nemiers un vientulība nosprauda šī neparastā, savdabīgā latvieša dzīves ceļu.”

Kad 1874.gada 7.maijā Liepājas ostas strādnieka, dorupnieka Pētera ģimenē Ziemas ostas vārdā nosauktās Baseina ielas milzīgu apšu ieskautajā 23.namiņā piedzima puika, neviens, protams, vēl nenojauta, ka ir dzimis cilvēks, kurš 1903.gada Londonā nomināli izdotā laikrakstā „Proletārietis” 11.numurā izteiks vārdus, kas kļūs par iedvesmas avotu un centrālo motīvu jaunas nacionālas valsts veidošanai Eiropā – „Patvaldību nost! Krieviju nost!” saucās publikācija, kuras autors bija toreizējais jaunstrāvnieks, sociālists „Ingmars Ingmarsons” ar kādreizējo „Dienas lapas” pseidonīmu „Šuvējs”, Liepājas „Latvietī” zināmais „Dorupnieks”.

Šodien jurisprudences doktoram, Latvijas valsts idejas autoram, brīvības cīņu ministram un Latvijas de iure atzīšanas rosīgam darbiniekam Miķelim Valteram aprit 140 gadu.

Viens no spilgtākajiem Latvijas valstsvīriem, sociālrevolucionārs, cara politieslodzītais vienlaikus ar savu redaktoru Jāni Pliekšānu, tad žurnālists Šveices, Austrijas un Vācijas laikrakstos, students Cīrihē, Brisele un Sorbonnā, lektors Helsingforsā un Londonā, vēlāk zemsaviešu galvenais teorētiķis, Vidzemes zemes padomes prezidijā, Demokrātiskā bloka veidotājs, Tautas padomes dibinātājs Rīgas Latviešu amatnieku biedrības krājaizdevu kases telpās un deklarācijas līdzautors, Latvijas Republikas dibinātājs 1918.gada 18.novembrī. Brīvības cīņu laikā pagaidu valdības faktiskais vadītājs Liepājā, viens no diviem Liepājas apvērsumā apcietinātajiem Latvijas valdības ministriem. Viens no Satversmes tēviem. Izdevējs, zinātnieks, akadēmiskais mācībspēks, diplomāts, sūtnis un konsuls Romā, Parīzē, Varšavā, Briselē un Prūsijā Karaļaučos. Dzejnieks un dramaturgs, kura darbi uzvesti Nacionālajā un Dailes teātrī. Estēts savā intīmā lirikā, mākslas vēsturnieks renesanses apcerē, tautsaimnieks un korporants.

Kārļa Ulmaņa tuvs draugs, kas nav vairījies kritizēt viņa veidoto ārpolitiku, kur par lielu kļūdu uzskatīja novēršanos no demokrātiskās Apvienotās Karalistes un Francijas Republikas, „neitralitāti” ar krievisku pieskaņu, kas nozīmējot nejaukšanos neviena lietās – pat ne pašiem savējās. Pēc okupācijas kā diplomāts turpināja aizstāvēt Latvijas valsti, tās neatkarību, noraidot aneksiju, tajā skaitā jau no 1945.gada protestējot pret otrreizējo okupāciju. Augstas akadēmiskās raudzes, dziļās filozofijas un jurisprudences studijās balstīts domātājs.

Jau 1930.gadu pētījumos Dr.Miķeli Valteru diezgan pārlienoši uzskatīja par latviešu politiskā nacionālisma izveidotāju, jau sākot ar 1900.gada rakstu „Iz latviešu sadzīves” laikrakstā „Latviešu strādnieks” 5.numurā, argumentēdams pret „Mājas Viesa” un „Baltijas Vēstneša” aprindām: „Mūsu tautiskā prese savā laikmetā bija, bez šaubām progresīva [..] tautiskā kustība savā pirmā celienā ir antireakcionāra strāva, un vīri, kas viņā ņēma dalību, kā Auseklis, Kronvalda Atis, Māters u.c. kaunētos stāties blakus tiem [..], kas tagad teicās ejam to ceļu, ko viņi gājuši. Starp iesākumu [..] un tagadni ir milzīga aiza. [..] latvietis vairs nekaunējās, ka tas latvietis – šis tautiskās kustības pirmais mērķis bija sasniegts; vajadzēja iet tālāk – vajadzēja mūsu tautībniekiem prasīt latvisku tiesu, latvisku skolu, pašvaldību. Tas nenotika: mūsu nacionālistiem pietika ar to, ko tie bij sasnieguši, tie apmierinājās ar mazumiņu un atmeta domas par nacionāli autonomām iestādēm.” [..] „Latviešu tautiskā kustība [..] līgst ar apkaŗoto konservatīvo elementu mieru, un kustība, kas bija sākusies ar tādu sajūsmu, ar tik cēlām skaņām, saritinājās kā paēdis mopšelis.”

Vai apbrīnojami mūsdienīgas sentences? Vai daudzos šodienas tautiskos darbiniekos nejūtam to pašu vēlēšanos materiālas individuālas labklājības, vai pat tikai emocionāla komforta vai pārprasta plurālisma vārdā salīgt mieru ar imperiālistisko, šovinistisko un reakcionāro „elementu”, pieļaujot tādus kompromisus, kuri ir nesavienojami ar sevi aizstāvēt spējīgu demokrātiju, nesavienojami ar tiesisku pilsonisko apziņu?

Leģendās klīst laikabiedru zīmēta aina jubilāra studenta dzīvē Cīrihes krodziņā, kur topošais nacionālisma ideologs ar pirkstu alus putās ieskicēja Krievijas sadalīšanas un Latvijas valsts robežu aprites (Jankavs, „Dzimtenes Vēstnesis”, 1915), pirms aizstāvēja savu doktora disertāciju „Tolstoi nach seinen sozialökonomischen, staatstheoretishcen und politischen Anschauungen”.

Latviešu politiski nacionālā ideja Valteram izriet no ideāla tiesiskā avota, spilgti attēlota 1904.gada „Proletārieša” 5. un 6.numura rakstā „Līdumības dūmos”, kur polemizējot ar Andrieva Niedras apvainojumu par sociālistu tēvzemes nodevību, ideologs norāda: „Teiksim skaidri, kas ir mūsu un kas ir Jūsu tēvu zeme, varbūt tad drīz sapratīsimies. Tēvu zeme kā polītisks jēdziens ir organizācija, kuru sauc par valsti. [..] Mūsu tēvu zeme ir cilvēki, tā ir mūsu tauta.”

Jau pirms simt desmit gadiem dots precīzs pretspars Kremļa „mīksto varu” pārstāvošajai pseidopatriotiskajai frāzei „mīlu Latvijas zemi, bet ienīstu šo valsti”.

Taču Valters turpina: „Mūsu pirmais uzdevums ir Krievijā ir padarīt cilvēku par cilvēku, pareizāki – cilvēku par personu”, kas ir absolūta aktualitāte šodienas starptautiskajā reālpolitikā, kad it kā eiropeiskā, it kā civilizētā, it kā „nomierinātā”, bet faktisku demokrātismu un tiesiskumu nekad tā arī nesasniegusī impērija ir izrādījusies par pulka lielāku starptautiskās drošības, miera un labklājības draudu ne kā zemes, kas gadu desmitiem ir iztēlotas par tradicionāliem ļaunuma un terorisma avotiem.

Slavenajā 1903.gada 11.numura „Proletārieša” rakstā rodam to, kas tik ļoti nepieciešams šodien putinisma režīma samocītajām tautām: „Mūsu politiskā programma ir pirmā kārtā personas stiprināšanas programma. Galvenais pamats personiskai brīvībai ir plašs personas neatkarības stāvoklis, no kuŗa tad var tāļāk sekmīgi attīstīties aktīvās pilsonības stāvoklis – demokrātiska piedalīšanās valsts orgānos. Neatkarības stāvoklis aiz tiem pašiem iemesliem nepieciešams arī atsevišķām tautām. [..] Krievija apgalvo, ka tai tiesība uz integritāti, pilnīgu neaiztiekamību un pastāvību. [..] Pret Krievijas integritātes centieniem vergotās tautas uzstāda prasījumu pēc savas integritātes. Bet Krievijas atsevišķo tautu neaiztiekamība un neatkarība nozīmē Krievijas izstreijošanu atsevišķos patstāvīgos ķermeņos.”

Protams, mūslaiku starptautiskā politika un tiesiskā doma ir spērusi virkni attīstības soļu, kas ļauj īstenot mazākumtautību tiesību aizsardzību arī vienas valsts ietvaros, taču pamatdoma paliek nemainīga un ir svaiga arī šodien – Krievijas nākotnes ceļš demokrātijas virzienā ir tikai viens – federalizācija. Iespējams, šodien līdzīgs mūsu nācijas tēvam domātājs teiktu, ka Krievija ir jāpārveido par federālu valsti, kur neeksistē viena centrāla figūra, kurā federācijas subjekti paši ievēl izpildvaru, kurā īsteno mazākumtautību tiesību aizstāvību, kurā dažādās tautas un etniskās grupas – tatāri, čuvaši, baškīri, kalmiki, ķīnieši un tamlīdzīgi (neuzskaitīsim te visus simtus) – var apgūt pirmsskolas izglītību un vispārējo izglītību savās, mazākumtautību izglītības iestādēs ar īpašām šo tautu valodas un kultūras programmām. „Mūsu stāvoklis”, citur raksta Valters, „pret Krievijas „valsti” un tās „orgāniem” izslēdz, kā tas, [..] pats par sevi saprotams, kompromisus.”

Vieni no svētkiem, kas ir tik tuvi Miķeļa Valtera dzimšanas dienai un tik maz svinēti, ir Satversmes sapulces sasaukšanas diena, kam, manuprāt, ir pievērsta nepiedodami, uzsvēršu – pat nesaprotami, maza uzmanība mūsu sociālās atmiņas politikas veidošanā. Satversmes sapulce ir tā reize, kad Latvija ir vismodernākā valsts pasaulē.

Satversmes sapulce ir tas brīdis, kad visas latviešu sievietes varēja piedalīties balsošanā un ievēlēties parlamentā, kamēr britu kundzēm to bija iespējams veikt tikai ar mantas cenzu, bet šveicietes gaidīja pilnīgas vēlēšanu tiesības visos kantonos vēl līdz 1990.gadam, kad Latvija jau atkal bija uz brīvības atgūšanas takas. Satversmes sapulce – tā ir brīvība, tā ir demokrātija, tas ir parlamentārisms un tas ir tiesiskums.

„Satversmes sapulce – šodien šis vārds liekas visiem tik saprotams, tik tuvs, un, ja 1.maijā svinējām Satversmes sapulces svētku dienu, daudziem varbūt modās jautājums, kā radās šī ideja mūsu domās. Gadu gaitā, sensenās domās, politiskās cīņās bija ierosinājusies ideja par politisko Latviju. Pirmajā laikā, ap 1900.gadu, vispirms bija jāizcīna konflikts ap Latvijas patstāvības ideju pašu latviešu sabiedrisko spēku starpā, no kuriem vieni noslējās uz aprobežotu nacionālismu kultūras laukā, skolu lietās, citi uz idejas augstāko tiesisko būtību. Šai cīņā atrodam dažādus autonomijas jēdzienus, šaurākus un plašākus, dažādi saprotot Latvijas stāvokli toreizējā Krievijā. Tur konfederētas, sabiedrotas kopvalsts ideja drīz vien pārvērtās atsevišķo nāciju dziņā panākt pilnīgu patstāvību. Uz to veda dažādas apspriedes ārzemēs, apsvērumi ārzemju nelegālajā presē, brošūrās, dažubrīd kaislās diskusijās. Tiklīdz Latvijas tiesiskā neatkarības ideja bija tuvāk noskaidrojusies, kas notika ap 1902.-03. g., radās ari doma par Latvijas satversmes sapulci. Uz to veda pārdomas par Latvijas iekšējo nākamo iekārtu, par to, kā radīt likumdošanu, tiesas, administrāciju kā vispār veidot Latvijas pirmos pamata likumus. Skats uz Šveices likumdošanu bija pirmā mācība, kas rādīja, cik liela nozīme kārtīgai likumu iedarbībai uz zemes kultūru. Likumu, tiesību veidošanās likās pats svarīgākais cilvēku dzivē, nācijas patstāvībā, attīstībā. Nevis kaili revolūcijas akti, asiņainas vēstures drāmas varēja, šķiet, saistīt prātus – par spīti to ārēji sensācionālai vizmai, bet gan racionāla tiesisku likumu veidošanās dienu no dienas izkoptā kultūrā.”

1954.gada 6.jūnijā laikrakstā „Latvju Ziņas” paudis šodienas jubilārs un nācijas tēvs. Vērojot starptautiskā terorisma atbalstoša režīma īstenotos konvencionālās kara vešanas un starptautisko tiesību pārkāpumus iekarojošā un anektējošā karadarbībā Latvijas kaimiņos patlaban, nereti aktuāla un laikmetīga ir Valtera tēze – nevis kaili revolūcijas akti, bet racionāla tiesību pilnveide mierīgā, ārēji necilā, darba kultūrā sakņotā ikdienas rimtā darbā.

Mazliet skumji, kad latviešu spēlfilmās, kas veltītas republikas rītausmai un brīvības cīņām, kūņojas izdomāti pasaku tēli, bet valdības aprindās esošo īsto varoņu, kas nesavtīgi un nerimti strādāja valsts izveidei, nav vai to vietā ir kariķēti statisti. Nedaudz žēl, ka ielas un citus jaunveidotos vietvārdus sauc dažādu sekundāru un terciāru parādību vārdos, bet mūsu pilsētās, miestos un ciemos ir tik maz Miķeļa Valtera ielu. Vēl manā bērnībā, padomju okupācijas laikā Miķeļa Valtera dzimtā mājiņa turējās un to man paspēja parādīt. Kad Valtera izsapņotā Latvija atkal atguva brīvību, tad tur jau bija tukša vietiņa.

Miķelis Valters ir viens no tiem, kas ir pelnījis daudz lielāku, plašāku un paliekošāku vietu mūsu nacionālās valsts izveides mītā, mūsu vēstures grāmatās, plakātos skolu gaiteņos, publiskā komemorācijā un apbalvojumu, institūciju nosaukumos, ielu, laukumu un citos vietvārdos.

XX gadsimts iezīmēja nacionālisma idejisko uzvaru pār imperiālismu. Protams, Latvijas kā zemes valstiskumam ir vismaz septiņsimt septiņdesmit gadu ilga vēsture, jo Livonijas konfederācija ir tāda pati Latvijas valsts priekštece kā Mindauga valsts – Lietuvas priekštece, jo tiesiski Kurzemes un Vidzemes hercogistes ar savu tiesību korpusu eksistēja visu carisma laiku, jo Latvijas Republika nekad nav atdalījusies no Krievijas Impērijas, jo tās proklamēšana juridiski bija republikāņu secesija no Vācijas ķeizara jau atzītas Baltijas hercogistes vēsturisko Livonijas hercogistu ietvaros, taču Latvijas republikāniskumam un nacionālās valsts idejai rītausma ir vien divdesmitā gadsimta sākumā.

Dzejnieks Andrējs Papārde ir rakstījis (Tantris, XVI.) rindas par Valtera mūža darbu:

Cik uguņu kalnos

Pāri tumšajām gravām!

Te rokas dega darbā,

Ar smagu elpu

Sķēlās klints no klints.

Nu darīts ir darbs,

Nu ugunis visur,

Deg zilām liesmām,

Deg zeme, deg debesis.

Nu burām rotaiņām

Zelta jūŗa vizēs.

Nacionālisms ir mūsu valsts pamatu pamats. Un Miķelis Valters bija īsts nacionālists un īsts eiropietis. 1934.gada 7.maijā J.Akuraters izdevumā „Piesaule” raksta cildenus un patiesus vārdus: „Ja reiz nodibinātos sapņotā Paneiropa, tad Valters varētu būt viens no viņas pirmajiem pilsoņiem.”

Paneiropa ir. Un Valters ir viens no mūsu Eiropas izcilākiem pilsoņiem. Mums jāveido laikmetīga sociālās atmiņas politika un jākopj valsts ideoloģija, kuras goda vietā būtu personība, kas ir Latvijas Republikas idejas un latviešu modernā nacionālisma idejas autors.

Autors ir politologs, Eiropas Tiesību institūta pētnieks

 

Komentāri (18)

ivetao2007 07.05.2014. 17.06

Mans tēvs bija sociāldemokrāts un Raiņa parijā spēlēja ievērojamu lomu kā Svitenes pagasta vecākais. Blakus pagastā Swsavā stundas gājiena atālumā dzīvoja Čākstu dzimta, kuras seniors pirmā prezidenta tēvs Krišjanis Čakste bija Sesavas pagasta vecāksi. Viņu sarunā,ko es ka puišelis klausijos, atmiņā palicis arī Mikeļa Valtera vārds. Par to daudz rakstījis ievērojamais latviešu vēsurnieks Uldis Ģermanis. Te publicētie Latvijas ienaidsmieku komentāri ir mēslu vaboles lidojumi ap sapuvušo okupantu ķermeņiem, nolūkā atdzīvināt līķus.

+20
-1
Atbildēt

0

brigita_damme_rtk_lv 07.05.2014. 21.11

Īsteniem “internacionālistiem” šādi raksti ir kā uguns pakulās :)

+15
0
Atbildēt

0

Alise 07.05.2014. 16.39

Izskatās, kremļa pajoļiem dikti šis raksts nepatīk :)

+14
-1
Atbildēt

0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu