Kāpēc jāpārvērtē prioritātes jeb sarunai jābūt par pacientu, nevis naudu
Rakstu izlēmu rakstīt jau pēc Ingas Spriņģes un profesora Andreja Ērgļa sarunas televīzijas tiešraidē. Kopš šīs pārraides par kardioloģiju paspējuši izteikties visi Latvijā, kam ir sirds krūtīs, protams, fiziskā, nevis morāli ētiskā izpratnē. Sirds kā šķērssvītrotais muskulis.
Lai interneta ziņu portālu komentētājiem no viņu komentāriem paliek labāk! Komentārs tomēr ir psihoterapija. Profesore Gunta Ancāne saka, ka, labi izlādējoties, var ārstēt psihosomātiskas kaites un attālināt sirds slimību. Tādēļ būšu priecīga saņemt komentārus arī par savu rakstu. Rakstiet labi dusmīgus, ārstējiet savu sirdi!
Kolēģis Uģis Gruntmanis no ASV uzrakstījis garāku komentāru. Viņš savai sirdij veicis lielāku protekciju. Es nekomentēšu raksta saturu, tikai ieteikšu viņam atcerēties, ko viņš lobēja tad, kad pats bija iepriekšējā veselības ministra Jura Bārzdiņa padomnieks.
Visi, kuri komentē Latvijas kardioloģiju, pilnā nopietnībā paziņo, ka mums ir visaugstākā mirstība no sirds un asinsvadu slimībām. Kā kardioloģe es jums varu apgalvot, ka jebkura nāve ir sirdsdarbības apstāšanās, neatkarīgi – vai cilvēks mirst no vēža, vecuma, pneimonijas vai nositas automašīnā pēc “spaisa” smēķēšanas.
Latvijas statistika ir vāja, pēdējos gados maz pētījumu, turklāt pie mums visas nezināmas nāves mēdz definēt kā sirds un asinsvadu slimības. Pie mums slimniekus nemēdz pataloganatomiski izmeklēt, tādēļ sirds slimības diagnoze tiek katram, kas vien nav pēc nāves izmeklēts.
Patiesībā mūs uztrauc pāragra nāve no sirds slimības. Uzskatot, ka Latvijā pāragra nāve nozīmē nomirt jaunākam par 64 gadiem, statistika rāda: 2000.gadā šādas pāragras kardiālas nāves Latvijā bija 3614, bet 2012.gadā – 2606. Tātad daudz mazāk, un tas ir profesora Ērgļa darba rezultāts.
Ja kāds atceras laikus pirms 1996.gada, kad plašs infarkts vienmēr nozīmēja nāvi, tad patlaban ar lielu varbūtību tas nozīmē – neatliekamās palīdzības brigādi, asinsrecekļu šķīdināšanu caur vēnu, Stradiņa slimnīcas digitālās angiogrāfijas kabinetu, tromba izņemšanu, stenta ielikšanu, zāļu nozīmēšanu un slimnieka izrakstīšanu mājās pēc trim dienām.
Viss, kas notiek šajā laikā Latvijā, notiek labāk nekā ASV, Igaunijā vai jebkurā citā valstī, ko mūsu komentētāji min kā labo paraugu. Andrejs Ērglis uzstājas pasaules kardiologu kongresā ar 20 000 dalībniekiem pirmajā, galvenajā plenārsēdē, un visa pasaule mūs apbrīno.
Atgriezīšos pie statistikas. Vecāka gadagājuma cilvēki tiešām mirst no sirds un asinsvadu slimībām. Aplūkojot visu cilvēku mirstību no sirds un asinsvadu slimībām, mums noteikti gribētos labākus rezultātus. Ja cilvēku mirstība no SAS (sirds asinsvadu slimības), salīdzinot 2000.gadā visās vecuma grupās bija 17 866, tad 2012.gadā – 16 313.
Šie skaitļi varētu būt vēl mazāki, ja mēs un Latvijas valsts domātu par pacientu arī pirms un pēc slimnīcas, ne tikai par pacientu neatliekamās palīdzības mašīnā vai slimnīcas uzņemšanas nodaļā (kaut man dažkārt šķiet, ka Stradiņa KUS uzņemšanas nodaļā arī piemirst par pacientu), gaidīšanas laiks četras, sešas un vairāk stundu.
Pacients pēc infarkta, pēc sāpēm, pēc bezspēka, pēc nāves bailēm, pēc digitālās angiogrāfijas pēkšņi iznāk no slimnīcas. Viņam somā ir dažas paciņas ar tabletēm un viņš dodas uz savu novadu. Viņam, protams, ir labs ģimenes ārsts, pie kura tobrīd rindā sēž trīsdesmit citi pacienti. Viņam, protams, ir ārsta iedota lapiņa, kurā teikts, ka sāli un transtaukus nevajag ēst, ka vajag aktīvi kustēties, ka smēķēt nevajag.
Bet mūsu pacients tieši tobrīd uzzina, ka nevienam lāga viņš nav vajadzīgs kā pacients, nav neviens, kas ierāda pareizus vingrojumus, kas pastāsta – kas tie transtauki īsti ir, ko nu nevajag ēst. Mūsu pacientam ir seši dažādi medikamenti, un viņš jau sen ir sajaucis – kurus no tiem jāēd divas, bet kurus trīs reizes dienā.
Jūs sakiet – tas tiem kardioloģijas slimniekiem, bet citiem gan tā nav. Ir gan. Iedomājieties slimnieku pēc vēža – operācija, starošana, ķīmijterapija. Pacients iznāk no slimnīcas un brauc uz savu tālo novadu. Un viņam ir sajūta, ka viņš kā pacients nevienam nav vajadzīgs.
Iedomājieties slimnieku, kam Traumatoloģijas slimnīcā ideāli ievieto jaunu mākslīgo gūžu, bet pēc divām dienām izraksta.
Patiesībā mēs esam piemirsuši pacientu. Visi ņemas ap jautājumu – cik dārgus stentus Andrejs Ērglis drīkst implantēt, bet varbūt tikai tas spēj gābt cilvēka dzīvību.
Vai Jūs esat dzirdējuši ārsti Ingrīdu Circeni (Vienotība) sakām – „pacients”? Nē, viņa runā par budžetu, par Veselības finansēšanas likumu, par GRD, par zāļu kompensāciju. Ne reizi par pacientu.
Vai Inga Spriņģe, diskutējot ar Andreju Ērgli, runāja par pacientu? Nē, viņa runāja tikai par naudu.
Iepriekšējais ministrs Juris Bārzdiņš vispār runāja tikai par farmāciju.
Baiba Rozentāle cīnījās ar 1.slimnīcu un Vides veselības dienestu, līdz slēdza kā vienu tā otru.
Kā sirds slimniekam un jebkuram citam slimniekam sadzīvot ar savu slimību un nodzīvot garu un kvalitatīvu mūžu ?
Nemieru parasti rada bieži neatbildētais jautājums: kāpēc tieši es piedzīvoju savu slimību, kāpēc man notika infarkts?
Lai rastu atbildes uz šo jautājumu, noskaidrotu visu par slimības cēloņiem, sekām un novērstu tā atkārtošanos, nepieciešama saruna ar ārstu. Precīzāk – gara, uzticības pilna saruna ar ārstu. Tas var būt jūsu ģimenes ārsts, kuram šai sarunai valsts ir atvēlējusi tikai piecas minūtes. Bieži pacienti iet pie rehabilitācijas speciālista. Viņi alkst atgriezties darbā, atgūt dzīves prieku, kā agrāk komunicēt ar draugiem, ģimenes locekļiem.
Mūsu kopējais mērķis ir panākt, lai pacients nodzīvotu skaistu un pilnvērtīgu mūžu. Bet to mums diez vai izdosies sasniegt, ja ministrija tikai skaitīs naudu, bet žurnālisti pētīs profesora maciņa saturu.
Vai Jūs zināt, kāpēc zāļu un instrumentu firmas vēlas, lai profesors Andrejs Ērglis strādā tieši ar viņu medikamentiem un tieši viņu instrumentiem, kāpēc viņam dāvina tūkstošiem stentu (kas pacientiem tiek ielikti par brīvu), kāpēc dāvina tūkstošiem zāļu paciņu? Tāpēc, ka pasaulē ir viedokļa nesēji – ārsti, kuru viedoklī ieklausās citi zemeslodes ārsti. Un Latvijai dažās nozarēs šādi pasaules līmeņa viedokļa nesēji ir, pazīstamākais no viņiem – Andrejs Ērglis.
Pārstāsim runāt par naudu, bet runāsim par pacientu, pārvērtēsim prioritātes.
Autore ir kardioloģe ar gandrīz 20 gadu darba stāžu rehabilitācijas iestādē
Komentāri (34)
Egita 07.04.2014. 14.34
Vai Inga Spriņģe, diskutējot ar Andreju Ērgli, runāja par pacientu? Nē, viņa runāja tikai par naudu.
_____________________________________________________________________________
Spriņģe runāja par korupciju,veiklām mahinācijām,draugu būšanu,par politisku prostitūciju un ārstu ētiku.
4
marta_jumeja > Egita 07.04.2014. 18.29
Spriņģe nediskutēja, viņa izteica savu viedokli un savus pieņēmumus. Man bija kauns par šo radījumu mūsu TV un pašas žurnālistes vietā.
0
Rihards Sprincis > Egita 08.04.2014. 13.58
Jā, nauda mīl, ka tā tiek skaitīta. Vai autorei ir kaut kas pret caurspīdīgumu, kas ļautu novērst bažas, ka Ērglis negodīgi izmanto savu pietuvinātību elitei un pierādītu, ka viņa attiecības ar zāļu un citu ārstēšanas materiālu ražotājiem attiecības ir ētiskas?
Par pārējo var runāt ar kolēģiem – ārstiem: vai viņiem algu starpība šķiet loģiska un pieņemama, vai ir tikai vēl viens arguments, lai kravātu somas un dotos prom.
Kā man stāstīja nozarē strādājošie: medicīnas elite (slimnīcu vadītāji, atsevišķi brīnumbērni) – tie, kuri pauž nozares viedokli ministrijai un var ietekmēt notiekošo, ir ieinteresēti, lai situācija paliktu tāda, kāda tā ir. Tas attiecas gan uz nevienlīdzību atalgojumā, attiecībām ar zāļu ražotājiem, aparatūras iepirkumiem, būvniecību un remontiem, pacientu dotajām aploksnēm utt. Protams, tiek uzturēta prasība iegāzt mozarē vairāk valsts naudas, bet, Dies nedod, struktūru mainīt nedrīkst.Tas ļautu zemākajā līmenī strādājošajiem pielikt varbūt €100 pie algas, bet augstākajā – ļautu izkombinēt 100reiz un vēl lielākas summas.
Bet tiklīdz kāds uzdod neērtus jautājumus, tā tas tiek pasludināts par nācijas bendi – slimu cilvēku un mazu bērnu slaktētāju.
0
Egita > Egita 08.04.2014. 12.12
lai runātu par ,,galma dakteriem ” un viņu metodēm ,jāstudē medicīna!
-tāds laikam ir korumpēto profesionāļu labākais arguments.
0
liva > Egita 07.04.2014. 19.06
Šausmas, žurnāliste izteica savu viedokli! Tā taču nedrīkst būt, jo Latvijā visi žurnālisti jau sen ir uzpirkti un izsaka tikai savu maizes devēju viedokli.
0
Ieva 07.04.2014. 12.56
Es, paldies Dievam, esmu tālu no medicīnas, tālu no Latvijas kardioloģijas virtuves, bet man šis raksts likās simpātisks.
Man šķiet, ka dakteru nelaime ir vispārējs viedoklis, ka visi ir kukuļņēmēji, un to vien dara, kā izmanto valsts vai Eiropas fondu finansējumu, lai vairāk bāztu savā kabatā. Te palīdzēja arī dakteris Zatlers, kurš veicināja medicīnas korupcijas sistēmas nostiprināšanos- atzīstot, ka pateicības aploksnē nav korupcija. Kājas attieksmei pret Ērgli aug no tā…
Stulbākais ir tas, ka absolūtais haoss sistēmā faktiski noved pie tā, ka līdzekļi, kas varētu tikt iegūti medicīnas attīstībai, netiek iekasēti. No liela vairuma autores minēto pacientu, kas “dodas uz savu novadu”, daļa ir tādi, kas būtu gatavi savā veselībā investēt – vai nu caur apdrošināšanu vai apmaksājot papildus servisus (piemēram, regulāru medicīnas māsas apmeklējumu veselības stāvokļa kontrolei, plānotu “uzraudzības” pieeju utt.). Nav! Vari tikai “sarunāt”. Privāti. Ķešā (tik aploksnē pirms tam jāieliek, lai nebūtu kukulis). Un ir cilvēki, kam tas nav pieņemami. Ir cilvēki, kuri gribētu redzēt izcenojumus pie sienas vai internetā nopublicētus, un oficiāli šos servisus izmantot. Nav! Mums ir bezmaksas medicīna, kas mums maksā ļoti dārgi…
0
ligakalnina 07.04.2014. 13.50
Veslības ministrs Circene domā nevis par to, kā atvieglot un padarīt pieejamāku med. palīdzību, bet, kā to ierobežot, un, faktiski, pilda nevis VM, bet qan VID funkcijas, saprotams, ieturot partijas “ģenerāllīniju” – taupīt naudu uz slimu cilvēku rēķina, un cerot par to uz kādu labi atalgotu amatu, kur to var ielikt partija pēc tam vai tad, kad tā vairs netiks ievēlēta Saeimā ( cerams, ka tā notiks).
Tāds jēdziens, kā humānisms, mūsu medicīnas funkcionāriem un politiķiem ir svešs.
Protams, nauda jārēķina, bet, Latvijā tas jau iegūst kroplīgu izskatu – nauda nav ne medicīnai, ne aizsardzībai, toties vienmēr ir birokrātijai un Potjomkina sādžu celtniecībai.
Kas attiecas uz to samērīgumu – kā mums tas netiek ievērots valstī visur citur, sabiedrīobas noslāņošanās ir milzīga, salīdzinot kaut vai ar Skandināviju, tā tas netiek ievērots arī medicīnā, kaut, no otras puses, labam ārstam arī jāpelna labi, citādi mums te drīz vien paliks viduvējības vien, tas ir strīdīgs jautājums.
Un būtu, protams, labi, ja visi varētu lietot statīnus, kas pazemina holesterīnu, un nenokāktu līdz operācijai, bet, situācija Latvijā ir tāda, kāda ir, ne visi lieto šīs zāles, daudzi nonāk pie ārsta jau tad, kad var līdzēt tikai operācija, un operācija, tāpēc, manuprāt, Ērglis dara labu darbu, glābjot ļoti daudzas dzīvības, un lai viņš saņem attiecīgu samaksu, nav žēl, nevis viņam būtu kas jāgriež, bet gan pārējiem kvalificētiem ārstiem jāceļ.
0