Kompensācijas un atbildība Zolitūdes traģēdijā • IR.lv

Kompensācijas un atbildība Zolitūdes traģēdijā

22
Pie sabrukušā Zolitūdes lielveikala. Foto: Dmitrijs Suļžics, F64
Agris Auce

Veikala sabrukšanas dēļ tikai cilvēkiem vien nodarītie finansiālie un morālie zaudējumi būtu jāvērtē desmitos miljonos latu

Ir notikusi lielākā katastrofa Latvijas teritorijā kopš 1950.gada, kad Rīgā pie Daugavas piestātnes apgāzās kuģis “Majakovskij”, noslīkstot 148 cilvēkiem.

Beidzoties glābšanas darbiem Zolitūdē, sāksies ilgstoša cietušo rehabilitācija un citu traģēdijas seku novēršanas un kompensāciju izmaksas process. Te rodas allaž neiztrūkstošais jautājums – kurš ir atbildīgs un kurš par to visu maksās? Kā arī – kādas ir šīs traģēdijas finansiālās sekas?

Parasti līdzīgu negadījumu atbildības ķēdē vispirms par notikušo ir atbildīgs ēku īpašnieks vai operators – šajā gadījumā veikals “Maxima”. ASV un anglosakšu zemēs no viņiem pirmajiem tiktu prasīta pilna atbildība dažādām kompensācijām, jo tieši viņu kontrolē bija izvēlēties un iesaistīt visus pārējos iespējamos atbildīgos un pārbaudīt to veiktā darba kvalitāti. Tāpat tieši telpu īpašnieku un galveno operatoru atbildībā ir pārliecināties par to, ka tiek izvēlēti pienācīgi celtniecības vai remonta darbu veicēji un par to, ka visiem iesaistītajiem ir pietiekams finansiāls nodrošinājums, lai segtu iespējamo zaudējumu finansiālās sekas.

Tas ir tikai taisnīgi, ja izrādīsies, ka “Maxima” nav nodrošinājusi pietiekami atbildīgus apakšuzņēmējus un pakalpojumu sniedzējus vai ka “Maxima” nav izvēlējusies veikalam piemērotu (šajā gadījumā drošu un ekspluatācijai piemērotu) telpu nomu, tad “Maximai” pašai būtu jāsedz gan darbiniekiem, gan apmeklētājiem nodarītie zaudējumi. Tā ir veikala operatora viena no galvenajām atbildībām: nodrošināt drošu veikala vidi darbiniekiem un apmeklētājiem.

Iespējamie atbildīgie Zolitūdes “Maxima” traģēdijā var būt ne tikai veikala operators un telpu īpašnieks, bet arī arhitekti un būvinženieri, ja ir pieļautas kļūdas projektā, aprēķinos un/vai piemērotu materiālu izvēlē; esošās konstrukcijas būvnieki, ja tie pieļāvuši atkāpes no projekta; būvnieku apakšuzņēmēji; būvuzraugi, kuri nav konstatējuši pieļautās atkāpes no projekta; vai pat īpašuma uzturētāji un apsaimniekotāji, kuri nav pienācīgi uzraudzījuši jau ekspluatācijā nodotu īpašumu. Tāpat atbildīgi var būt būvniecībā izmantoto materiālu piegādātāji, ja tie ir piegādājuši defektīvu vai specifikācijām neatbilstošu preci. Tāpat ir jāizvērtē iespējamā pašvaldības atbildība, kuras pārziņā bija izsniegt būvatļauju un kontrolēt normatīvo aktu ievērošanu.

Arhitektiem, būvinženieriem un būvuzraugiem ir iespējama tā saucamā profesionālās atbildības apdrošināšana, kura sedz iespējamo pieļauto kļūdu finansiālās sekas. Pasaules praksē ir pieņemts, ka šādas atbildības apdrošināšanas summai ir jābūt lielai – mērāmai miljonos, jo arī iespējamās kļūdu sekas var būt ļoti lielas.

Būvniekiem likums nosaka obligātu atbildības apdrošināšanu pret trešajām personām, tomēr šajā gadījumā likumā noteiktie limiti ir visai nelieli, salīdzinot ar šīs traģēdijas apmēriem. Tāpat būvniekiem ir iespējama gan būvvietā esošā pasūtītāja īpašuma apdrošināšana, gan arī veikto darbu apdrošināšana.

Pēc Rīgas pils ugunsgrēka būvnieki un pasūtītāji ir sākuši domāt par nopietnāku izturēšanos pret celtniecības un rekonstrukciju darbu apdrošināšanu. Tomēr brokeru nozares veiktās būvnieku apdrošināšanas aptaujas rāda, ka tikai nelielai daļai objektu ir pilnīgs un adekvāts apdrošināšanas segums. Lai arī patlaban kā galvenie iespējamie vaininieki tiek minēti būvniecības riski (kļūdas projektā, materiālu defekti, kļūdas būvniecības procesā), tomēr nevar izslēgt arī citus tiešos atbildīgos -piemēram, ēkas pasūtītājus vai īrniekus.

Medijos tiek ziņots, ka šajā ēkā 2011.gadā ir bijis ugunsgrēks. Kā zināms, metāla konstrukcijas ir ļoti jutīgas pret uguni un karstumā strauji zaudē stiprību, turklāt stiprības zaudējums ir paliekošs. Atzīmēsim, ka Ņujorkas Dvīņu torņu sabrukšana notika metāla konstrukciju sakaršanas dēļ, nevis no tiešā lidmašīnu trieciena.

Tātad Zolitūdes veikala sabrukšana var būt saistīta arī ar rīcības ķēdi un ēku pasūtītāja lēmumiem pēc šā uguns negadījuma. Zinot Latvijā valdošo riska un drošības kultūras zemo līmeni, varētu būt iespējams, ka metāla konstrukciju stiprības pārbaudes pēc ugunsgrēka bijušas nepilnīgas.

Šajā kontekstā būtu interesanti arī zināt tieši kādas metāla konstrukciju stiprības pārbaudes ir veiktas tirdzniecības centrā “Alfa” pēc 2009.gada ugunsgrēka? Vai un kādas konstrukcijas tur ir tikušas mainītas?

Kādi ir traģēdijas iespējamo materiālo zaudējumu apjomi? Patlaban vissvarīgākie liekas cilvēkiem nodarītie zaudējumi. Bojāgājušo tuviniekiem pienākas kompensācijas par morālo zaudējumu un negūto ienākumu kompensācijas, tai skaitā arī apgādājamajiem. Savukārt pašiem cietušajiem pienākas morālā kompensācija, ārstēšanās un rehabilitācijas izdevumu segšana un negūto ienākumu kompensācija.

Te piebildīšu, ka, piemēram, pirms pāris nedēļām pieņemtais likums par Ārstniecības riska fondu, kurš nosaka kompensāciju lielumu par ārstu kļūdu dēļ pacientiem nodarītiem zaudējumiem, novērtē, ka maksimālā kompensāciju summa pacienta nāves gadījumā no šā fonda ir Ls 100 000. Savukārt OCTA likumam piesaistītie Ministru kabineta noteikumi par morālo kompensāciju, kuru izmaiņas ir pieņemtas 2013.gada 25.septembrī, nosaka morālās kompensācijas lielumu tikai 150 eiro apmērā par vienu bojā gājušo. Tas atšķiras no Rietumeiropas prakses, kur morālā kompensācija par, piemēram, ceļu satiksmē bojā gājušo tuvinieku var būt pat miljons eiro par nepilngadīgu personu.

Nav brīnums, ka Latvijā OCTAs pagaidām vēl ir ļoti lētas, un arī likumdevēji un tiesneši turpina izvairīties no lēmumiem par adekvātu kompensāciju apjomu negadījumos cietušajiem – gan par morālo kaitējumu, gan par apgādnieka zaudējumu, gan par negadījumos iegūtu invaliditāti.

Privātpersonām lielākais finansiālo zaudējumu un nepieciešamo zaudējumu kompensācijas apjoms ir saistīts ar negūtajiem ienākumiem. Piemēram, bojā gājušai personai, kura saņēma atalgojumā apmēram Ls 400 mēnesī, kopīgie mūža ienākumi varētu būt vismaz Ls 200 000, nerēķinot iespējamo ienākumu pieaugumu nākotnē vai sava biznesa izveidošanu un citus papildus ienākumus. Tātad invaliditāti ieguvušas personas būtu tiesīgas saņemt vismaz tādu minimālo kompensāciju, kādu viņi būtu ieguvuši, turpinot strādāt līdz pensijas vecumam; un arī apgādājamie (piemēram, bērni, kuri zaudējuši vecākus) būtu tiesīgi saņemt vismaz tādu kompensāciju, kādu viņu vecāki būtu ieguvuši, turpinot strādāt.

Lielu izdevumu pozīciju sastāda arī cietušo ārstēšana un rehabilitācija. Daudzi negadījumi ir smagi, un tie var prasīt dārgu un, iespējams, arī ilgu ārstēšanos, turklāt ne tikai Latvijā. Ja negadījumā cietušajiem ir paliekošas vai ilgstoši ārstējamas traumas, tad kompensējami būtu ne tikai tieši negūtie ienākumi, bet arī negūtie ienākumi, kas saistīti ar to, ka trauma ir negatīvi ietekmējusi profesionālo dzīvi un profesionālo karjeru, liedzot iegūt labāk atalgotu darbu, pakāpties pa karjeras kāpnēm u.tml. Arī šis ir ļoti liels kompensāciju apjoms, kurš bieži tiek cietušajiem kompensēts Rietumeiropas valstīs, tomēr Latvijā par adekvātiem kompensāciju apjomiem ir dzirdēts reti.

Tātad Zolitūdes veikala sabrukšanas rezultātā tikai cilvēkiem vien nodarītie finansiālie un morālie zaudējumi būtu jāvērtē desmitos miljonos latu, ja vien mūsu valstī tiktu izmaksātas adekvātas kompensācijas. 

Ir skaidrs, ka praktiski nevienam būvniekam, arhitektam vai būvuzraugam Latvijā nav tādas atbildības polises, kuras limits kaut vai attāli tuvotos tikai personām vien nodarītā zaudējuma apmēram.

Cietušajiem, lai saņemtu kompensāciju, būtu jārīkojas pēc vienkārša un ļoti saprotama principa – es apmeklēju “Maxima” veikalu negadījuma brīdī, un šai veikalu ķēdei bija pienākums garantēt mūsu drošību laikā, kamēr mēs bijām tā telpās. “Maximai” šī finansiālā atbildība par sekām būtu jāuzņemas pilnībā, ar pilnu atbildību, bez kaut kādam atrunām par nezināmiem būvnieku apakšuzņēmējiem un tamlīdzīgi, kas ļautu izvairīties no finansiālās atbildības pret cietušajiem.

Noveļot visu finansiālo atbildību uz kādu apakšuzņēmēju, mēs varētu nonākt arī pie tāda secinājuma – ja uzbūvētu jauno Lietuvas kodolreaktoru un tur notiktu negadījums, tad atomstacijas īpašnieki arī varētu pēc notikušā radiācijas piesārņojuma izvairīties no atbildības un apgalvot, ka visa atbildība un finansiālās kompensācijas, piemēram, par radioaktīvo ūdeni, kurš pa Daugavu plūst uz Rīgas dzeramā ūdens stacijām, ir jāuzņemas nevis pašai atomstacijai, bet gan kādam no apakšuzņēmējiem, kurš pielaidis kādu atomstacijas īpašniekam nezināmu kļūdu… Tādu situāciju mēs, protams, negribētu piedzīvot.

Svarīgi atzīmēt, ka finansiālās atbildības un kompensācijas jautājumu atrisināšana neatceļ kriminālatbildību, kā to nupat piedzīvoja “JP Morgan” banka, kura ASV samaksāja 12 miljardu dolāru soda naudu par civilprocesa izbeigšanu lietā par nepareizu rīcību informācijas sniegšanā klientiem.

Pieļauju, ka saistībā ar šo negadījumu, jautājums par Latvijas bankām droši vien parādīsies nākamajā personisko traģēdiju vilnī, kuru mēs droši vien redzēsim komercbanku izpildījumā. Traģēdijā smagi cietušajiem kredītņēmējiem vai bojāgājušo tuviniekiem var būt grūti veikt kredīta maksājumus ar no tā izrietošajam finansiālajām un īpašuma zaudēšanas sekām. Tad varēsim redzēt Latvijas banku atbildību savu kredītņēmēju apdrošināšanā.

Teorētiski bankām būtu jānodrošinās pret kredītņēmēja darbaspēju vai dzīvības zaudējuma gadījumiem, un parasti to mēdz darīt ar dzīvības apdrošināšanas metodi. Bieži vien bankas dzīvības apdrošināšanu ir pārvērtušas par sava biznesa papildus jomu, pierunājot klientus, lai tie veidotu uzkrājošās apdrošināšanas līgumus pašas bankas kontrolētās dzīvības apdrošināšanas sabiedrībās, bet bieži vien bez reāla riska seguma ņemtā kredīta apmērā.

Ja Latvijas varas un tiesībsargājošās iestādes nepanāks to, ka Zolitūdes traģēdijas galvenie vaininieki izmaksā adekvātas kompensācijas cietušajiem cilvēkiem un viņu tuviniekiem, tad redzēsim arī šādu pagarinātu ciešanu virkni, kur daudzi traģēdijā cietušie un viņu tuvinieki var zaudēt ne tikai veselību un tuviniekus, bet arī savus ģimenes īpašumus, ienākumu avotus un līdzšinējo dzīves līmeni.

Domājot par kompensāciju apjomu un soda mēriem, arī lieti noderētu tāds Latvijas tiesu praksē gandrīz nepielietots jēdziens kā „punitive damage” un „examplary damage” – kas nozīmē, ka vainīgajai institūcijai un personām tiek piespriestas ļoti lielas soda naudas, lai šāds ārēji pat varbūt nesamērīgs soda naudas apmērs mainītu iestāžu vai nozares uzņēmumu vai kādas konkrētas profesijas attieksmi pret savu veicamo darbu.

Bieži vien Rietumvalstu praksē blakus cietušo kompensācijai arī atbildīgo iestāžu un uzņēmumu attieksmes maiņa ir mērķis, kas jāsasniedz ar piespriesto kompensāciju. Piemērs varētu būt Rīgas Dzemdību nams, kur pašas iestādes eksistences apdraudējums, kas radās tur cietušās pacientes lielās pieprasītās kompensācijas dēļ, lika nopietni sākt domāt par attieksmes maiņu nozarē.

Un visbeidzot – šī “Maximas” katastrofa atklāj vairākas nopietnas, iespējams, sistēmiskas problēmas Latvijas būvniecības sektorā un Latvijas valdības un sabiedrības attieksmē pret risku un riska analīzi un profilaksi.

Interesanti atzīmēt, ka no kuluāru sarunām un citiem līdzīgiem informācijas avotiem ir nākušas ziņas, ka pirms dažiem gadiem “Maximas” īpašnieki Lietuvā esot ļoti nopietni mēģinājuši pretendēt uz Visaginas atomelektrostaciju un tās būvniecību. Ņemot vērā pašlaik atklājušos drošības kultūru un būvniecības atbildības līmeni, es personiski nevēlētos atrasties tuvumā kādam bīstamam objektam, kurš tiek veidots ar līdzīgu attieksmi pret drošības standartiem un riskiem.

Šādā kontekstā būtu nopietni arī uzlūkojami korupcijas gadījumi lielos un iespējami riskantos objektos Latvijā – piemēram, kā tas ir bijis publiskotajā “Latvenergo” HES rekonstrukcijas gadījumā. Tas ir jāuztver ne tikai kā krimināls noziegums ar finansiālām sekām, bet arī kā ļoti nopietns sabiedrības vispārējās fiziskās drošības apdraudējums, jo, uzņēmuma vai valsts amatpersonām priekšplānā izvirzot slēptus personiskos materiālos guvumus, vispārējie drošības apsvērumi tiek novirzīti tālākā plānā.

Skatoties no šāda skatpunkta, ir tikai saprotama iedzīvotāju noraidošā attieksme pret dažādu potenciāli bīstamu objektu izveidošanas plāniem, piemēram, Rīgas Brīvostas teritorijā, kur pēc Valsts kontroles konstatētiem vadības pārkāpumiem šogad beidzot ir ierosināts kriminālprocess.

Autors ir Latvijas Profesionālo apdrošināšanas brokeru asociācijas (PABA) valdes priekšsēdētājs

 

Komentāri (22)

inta_s 26.11.2013. 15.03

Nekad neiepērkaties MAXIMĀ. Svecīšu vietā pielīmējiet plakātus “Mantkārīgie slepkavas!”

Visi kas iepērkas MAXIMĀ apstiprina un piekrīt šīs iestādes degredējušai attieksmei pret cilvēku kā cienījamu būtni un tā cilvēka dzīvības svētumu.

Mums pašiem ir jāizsvilpj ārā šāds slims orgāns – nevis jāatbalsta tajā iepērkoties.

+6
0
Atbildēt

1

    Ludmila > inta_s 27.11.2013. 08.02

    Man nebūtu grūti boikotēt Maximu , jo jau līdz šim reti tur iepirkos .
    BET būtu drusku neadekvāti sodīt vienu un IESPĒJAMS ne galveno vaininieku .
    Nu nezinu cik spēcīgi pasūtītājs var būvnieku ietekmēt . Kurš galvenais ” diriģents ”
    Kurā posmā vislielākais tesiņš ……………arhitekts/pasūtītājs /būvnieks/būvuzraugs . Brigadieris kurš piever acis uz celtnieku darbu , kurš kautko neizdara , kautko nosper ..

    0
    -1
    Atbildēt

    0

idzelme 26.11.2013. 15.25

Maxima ir 100% atbildīga par to cilvēku dzīvībām un veselību, kuri tur strādāja un iepirkās.
Celtnieku, arhitektu ,būvuzraugu un būvinženieru atbildība ir par nekvalitatīvi uzbūvētu ēku. Vainu pastiprinošs apstāklis ir lielais bojā gājušo skaits, jo sabiedriska ēka nedrīkst brukt kā kāršu namiņš.
Visu cieņu tiem, kas pildot dienesta pienākumus zaudēja dzīvību un veselību. Par šiem cilvēkiem atbildību jānes Latvijas valstij.

+6
0
Atbildēt

0

dro 26.11.2013. 18.16

Ja ASV Makdonalds bijis spiests izmaksāt muiljonu USD klientei, kura apdedzinājusies ar karstu kafiju, tad katra bojā gājušā ģimene būtu tiesīga saņemt no Maximas vismaz ne mazāk – ja ir drosme riskēt ar citu dzīvībām, tad jābūt arī drosmei maksāt no savas kabatas.

+6
0
Atbildēt

1

    Ludmila > dro 27.11.2013. 08.05

    Kā būs ar kompensāciju tiem kuri no slimnīcas tajā pašā dienā palaisti mājā ?

    0
    0
    Atbildēt

    0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu