„Tautas ienaidnieka” katastrofālā izgāšanās • IR.lv

„Tautas ienaidnieka” katastrofālā izgāšanās

157
Foto: Rūta Kalmuka, F64
Alvis Hermanis

Režisora Alvja Hermaņa kopsavilkums

Pirms pirmizrādes mēs uzdrošinājāmies paziņot, ka šis būs pirmais politiskā teātra mēģinājums jauno laiku Latvijas teātra vēsturē. Jo politiskais teātris ir nevis nekaitīgas parodijas par politiķiem, bet diskusijas provocēšana, kas aptver maksimāli lielu sabiedrības daļu.

Mēs, protams, nepretendējām uz tāda mēroga provokāciju kā “Pussy Riot” mākslinieki, bet vietējiem mērogiem adekvātu problēmu tomēr gribējām „uzšķērst”.

Maz bija cilvēku, kas saprata, ka pati izrāde un tās „manifests” (interviju formātā) bija viens veselums un tika iecerēts kā kopīgs māksliniecisks koncepts.

Kaut arī pati izrāde tiks saglabāta JRT repertuārā, var teikt, ka šis projekts ir noslēdzies, un ir pienācis brīdis to rezumēt.

Kaut arī šis „Tautas ienaidnieka” pasākums izraisīja ārkārtīgi aktīvu reakciju no rakstošo cilvēku puses (politologi, blogeri, interneta komentētāji, Twitter lietotāji), jāatzīst, ka politiskais teātris kā teātra žanra paveids Latvijas teritorijā ir totāli izgāzies.

Jo, neskatoties uz vārdu plūdiem, nekāda diskusija par tēmu tā arī nenotika un pat nesākās (atgādināšu, ka problēmas būtība bija: mūsdienu demokrātijā vairākuma pieņemtie lēmumi ir pret paša vairākuma interesēm). Tā vietā visi Latvijas politologi monolīti vienojās viedoklī, ka māksliniekiem vispār nav tiesību izteikt savus viedokļus par sabiedriski nozīmīgām tēmām.

Es pats neesmu īpašs politiskās mākslas fans un entuziasts, tomēr nevaru nepievērst uzmanību, ka XXI gadsimtā visas pasaules (ne tikai Rietumeiropas) dominējošā mākslinieku funkcija ir sociālpolitiska visa veidu sabiedrības institūciju kritika. Šobrīd ir gandrīz neiespējami atrast māksliniekus, kas būtu izņēmums.

Jo visa pasaules māksla no Venēcijas biennālēm līdz vācvalodīgajam teātrim nodarbojas tikai un vienīgi ar politisko mākslu un neērtu jautājumu uzdošanu sabiedrībai. Kura tieši tāpēc arī dod nodokļu maksātāju naudu, lai viņi šos jautājumus nepārstātu uzdot.

Tas, ka es personiski saņēmu visāda veida anonīmus draudus, būtu vēl saprotami. Bet tas, ka Latvijas rakstošā prese savos ievadrakstos un interneta portālu apskatnieki savējos koncentrējās uz to, ka māksliniekiem vajadzētu aizbāzt mutes, pierāda, ka izglītība patiešām nav itin nekāds arguments, lai atdalītu spriestspējīgos no visiem pārējiem.

Izmantojot izdevību, gribu atgādināt, ka bezjēdzīgs arguments, lai ignorētu problēmas būtību, bija arī mēģinājums mani pašu pataisīt par rusofobu. Pēc manis iestudētajiem „Šukšina stāstiem” Maskavā tas vairs nekādi nav iespējams. Jo skaidrs, ka krievu tautības cilvēki un padomju tautības cilvēki ir divas dažādas cilvēku sugas. Turklāt pie otrajiem pieder arī tik daudz latviešu. Par ko netieši liecināja notikušo vēlēšanu rezultāti.

Jāatzīst, ka es kā „Tautas ienaidnieka” projekta līdzautors guvu zināmu estētisku gandarījumu par visu šo procesu (gluži kā Pēterburgas konceptuālistu grupa, kuri uz paceļamā tilta pār Ņevu bija uzzīmējuši kaut ko tādu, ko, tiltam paceļoties, ieraudzīja un nodvesās visa pilsēta), taču jāatzīst, ka pēc būtības „Tautas ienaidnieks” ir izgāzies ar kaunu, jo nekāda diskusija tā arī nenotika. Tas tikai nozīmē, ka situācija ar mūsu sabiedrību, kuru centos aprakstīt „Sestdienas” intervijā, īstenībā ir daudz, daudz bēdīgāka.

Politiskais teātris Latvijā nomira, tā arī nepaspējis piedzimt. Bet varbūt tāpēc, ka pati pilsoniskā sabiedrība šeit vēl nav piedzimusi?

Ko lai dara?

Autors ir Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs

 

Komentāri (157)

ievuliitis 11.06.2013. 13.30

Vai ar “brīvbiļetēm” nopirktu vēlētāju balsojumu, lai turpinātu Rīgas tuvināšanos Maskavai, neredzi, nē? В упор не видно?

+21
-4
Atbildēt

0

dro 11.06.2013. 15.19

…izglītība patiešām nav itin nekāds arguments, lai atdalītu spriestspējīgos no visiem pārējiem.
__________________
Šis bija vienīgais apšaubamais apgalvojums Hermaņa intervijā. Pārējam bez iebildumiem var piekrist. Sabiedrībai nav patīkami ieraudzīt savu viepli spogulī, tādēļ arī tik neadekvāta reakcija.

+17
-2
Atbildēt

1

    Kârlis Kleins > dro 11.06.2013. 15.26

    Smieklīgākais, ka pats Hermanis uz sevi paša pausto nu nekādi neattiecina, tā teikt, klausies manos vārdos, neskaties manos darbos ;)

    Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis uzskata, ka politikā jāienāk partijai, kuru biedri nebūtu vecāki par 30 gadiem. To viņš paudis intervijā Kultūras Dienai. “Tāpat kā 60.gados — netici nevienam, kas vecāks par trīsdesmit! Jaunie nav sasmērēti ar shēmošanu. Tā ir vienīgā cerība. Jo visi, kam ir vairāk, ir bijuši spiesti tajā piedalīties,” saka A.Hermanis. Viņš uzskata, ka Latvijā kritērijam jābūt tieši vecumam un nevis pieredzei.

    Viņaprāt, arī teātros kvalitātes vārdā vajadzētu ieviest rotāciju sistēmu, kad ik pēc četriem gadiem tiktu nomainīts teātra mākslinieciskais vadītājs. Lai gan Latvijā tas neesot iespējams, “shēmošanas” dēļ. http://www.diena.lv/sabiedriba/politika/alvis-hermanis-partija-jadibina-jauniesiem-686380

    +1
    -14
    Atbildēt

    0

lindapastare 11.06.2013. 13.58

Šogad RD papildu 26 miljonus plāno iegūt no īpašumu pārdošanas (pret 5 miljoniem pagājušogad). Ja to nedarītu, budžeta deficīts būtu pie 50 miljoniem – vairāk par 10%. Tāpat pilsētas parāds par 23 miljoniem. Par jau esošiem aizņēmumiem procentos vien jau virs 20 miljoniem gadā jāmaksā. Vai tā ir ilgtspējīga saimniekošana?

+16
-2
Atbildēt

0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu