Iespējamās sekas ierobežojumiem nebanku kredītu nozarei

EM risinājumi nebanku nozarei: vai paredzami pieteikumi Satversmes tiesā par vispārējo tiesību principu pārkāpumiem?

Publiskajā telpā pēdējā laikā aktualizējusies diskusija par iespējamajiem papildus normatīvajiem ierobežojumiem nebanku kredītdevēju nozares uzņēmumiem, tai skaitā arī lombardiem. Ja tiks pieņemti patlaban Ekonomikas ministrijas piedāvātie grozījumi nozares normatīvajā regulējumā, tie aizskars vispārējos tiesību principus un tas, visdrīzāk, rezultēsies komersantu pieteikumos Satversmes tiesā pret Latvijas valsti.

Uzskatu, ka šajā nozarē ir nepieciešams adekvāts regulējums, taču demokrātiskas tiesiskas valsts vispārējie tiesību principi ir viens no Latvijas valsts tiesību sistēmas patstāvīgajiem tiesību avotiem, kas nedrīkst tikt pārkāpti.

Par vispārējo tiesību principu pārkāpumiem un to sekām

Analizējot ministrijas priekšlikumus, pirmkārt, jāuzsver, ka šīs nozares uzņēmumus pavisam nesen skāruši nopietni grozījumi normatīvajos aktos – proti, tika noteiktas ievērojamas licences maksas (50 000 latu apmērā – pirmreizējā; 10 000 latu apmērā – ikgadējā), ieviesta jauna licencēšanas procedūra, kā arī noteiktas prasības pamatkapitālam un pašu kapitālam vismaz Ls 300 000 apmērā. Ir skaidrs, ka tolaik nozares komersanti nopietni izvērtēja, vai turpināt darbu šajā nozarē, jo uzņēmuma komercdarbība tika daudz nopietnāk apgrūtināta un regulēta.

Protams, bija daļa komersantu, kas izvēlējas turpināt sniegt šo pakalpojumu, taču tagad atkal tiek virzīti jauni grozījumi, kas viņu biznesam rada draudus. No juridiskā viedokļa, šī situācija varētu tieši ietekmēt tiesiskās paļāvības principu (Satversmes 1.pants) uzņēmējiem, jo iepriekš viņi ir paļāvušies, ka, samaksājot licences maksu un turpinot strādāt pēc šiem “spēles noteikumiem”, ieguldītos līdzekļus saprātīgā termiņā izdosies atpelnīt. Taču jaunie priekšlikumi būtiski mainītu šos “spēles noteikumus”, tādējādi aizskarot tiesiskās paļāvības principu.

Otrkārt, analizējot ministrijas priekšlikumus, rodas priekšstats, ka valsts vēlas uzlikt uzņēmējiem par pienākumu pildīt funkciju, kas vismaz daļēji būtu jāpilda valstij pašai – proti, pārbaudīt klientu maksātspēju, vienlaikus nenodrošinot ar iespēju to izdarīt.

Patlaban nepastāv vienots valsts līmeņa reģistrs, kur to varētu izdarīt, bet pieņemu, ka nevienam no komersantiem nav nedz vēlmes, nedz vajadzības izsniegt kredītus cilvēkiem, kas nespēj tos atmaksāt. Tajā pašā laikā banku kreditēšanas nozarē ir izveidots vienots valstiska līmeņa reģistrs, kurā bankas var pārbaudīt konkrētā cilvēka maksātspēju. Tas savukārt nozīmē, ka tiktu pārkāpts vienlīdzības princips, jo diviem komersantiem, kas darbojas kreditēšanas nozarē (piemēram, bankas un lombardi), valsts ir uzlikusi vienādus pienākumus, bet tikai vienam no tiem (bankām) šāda valstiski nodrošināta sistēma ir radīta un pieejama Kredītu reģistra personā, kas izveidots Latvijas Bankas pārziņā. Jānorāda, ka šī iniciatīva var tiešā veidā aizskart arī samērīguma principu.

Pievēršoties konkrēto priekšlikumu detalizētākam izvērtējumam, svarīgi ir minēt priekšlikumus par maksimālās gada procentu likmes noteikšanu, nokavējuma procentu ierobežošanu un līgumsoda pilnīgu atcelšanu. Šie punkti principā aizskar personas tiesības uz īpašumu (Satversmes 105.pants), līdz ar to komersantiem visdrīzāk būs iespēja šīs tiesības aizstāvēt Satversmes tiesā, kas vērtēs, vai tiesības uz īpašumu ir aizskartas samērīgi un ko sabiedrība iegūst no šā aizskāruma (ierobežojuma).

Jau tagad ir iespējams secināt, ka sabiedrība iegūs ļoti maz, jo pēc būtības ar šiem grozījumiem valsts definēto problēmu neatrisinās. Visdrīzāk valstij jādomā par kopēju regulatīvās sistēmas izveidi, izvēloties pareizo institūciju, kas nodrošinātu kontroli pār nozari. Tik drastiski līdzekļi kā līgumsoda atcelšana atsevišķā nozarē vai gada procentu likmju noteikšana un piemērojamo nokavējuma procentu ierobežošana ne tikai nerisinās problēmu, bet visdrīzāk rezultēsies ar konstitucionālajām sūdzībām Satversmes tiesā.

Līgumsoda atcelšana atsevišķā nozarē Latvijā būtu kaut kas pirmreizējs. “Juridiskajā apritē” jautājums par līgumsodu samērīgumu ir aktuāls gan tiesu praksē, gan par to tiek aktīvi debatēts pašlaik arī Saeimā. Tomēr jānorāda, ka viena lieta ir normatīvajā regulējumā noteikt, ka līgumsods nevar būt pārmērīgs un pārsniegt, piemēram, 100% no pamatprasījuma, bet pilnīgi pretēji un nesamērīgi ir nolemt, ka līgumsods nevar pastāvēt kādā konkrētā nozarē vispār. Ja arī tomēr tiek nolemts šādu normu pieņemt, pamatojumam jābūt patiešām plaši un vispārīgi argumentētam, izmantojot daudzskaitlīgus vērtējuma slēdzienus, jo eksistē virkne mazāk aizskarošu līdzekļu, kā situāciju noregulēt (piemēram, nosakot maksimālo līgumsoda apmēru).

Kādas tad var būt praktiskās sekas gadījumā, ja šie principi patiešām tiek aizskarti? Ja Satversmes tiesa konstatē kādu no šo principu pārkāpumiem, respektīvi Satversmes 1. un/vai 105. panta pārkāpumu, tad rakstītā tiesību norma tiek atzīta par spēkā neesošu. Savukārt šāds tiesas spriedums dod tiesības nozares komersantiem uz zaudējumu atlīdzību vispārējā civiltiesiskā kārtībā. Tātad komersanti varētu vērsties tiesā pret Latvijas valsti un, pierādot, ka šo normatīvā regulējuma grozījumu dēļ viņiem ir radušies zaudējumi, piedzīt tos. Turklāt šajās lietās, balstoties uz noslēgtajiem kreditēšanas līgumiem un reālajām pastāvošajām līgumtiesiskajām attiecībām, zaudējumus pierādīt nebūtu tik sarežģīti.

Quo vadis?

Atkārtoti uzsveru, ka piekrītu tam, ka nozare jāregulē. Uzskatu, ka tam arī piekritīs paši komersanti, jo viņi tikai iegūs no adekvāta nozares regulējuma. Tāpat arī ir skaidrs, ka sabiedrībai kopumā sakārtota nebanku kreditēšanas nozare pašreizējos Latvijas ekonomiskajos apstākļos ir nepieciešama, palīdzot valstij pildīt tās sociālo funkciju.

Jautājums ir par to, cik valsts ir spējīga šo konkrēto nozari sakārtot ar tiem līdzekļiem, kas pašlaik ir tās rīcībā? Uzskatu, ka šādi līdzekļi ir un tie vienkārši jāizmanto saprātīgi, nevis jāpieņem tādi grozījumi, kas ir pārmērīgi un aizskar demokrātiskas tiesiskas valsts vispārējos tiesību principus.

Kā piemēru saprātīgam regulējumam var minēt sistēmu banku kreditēšanas nozarē. Proti, iespējams, jādomā par nebanku kreditēšanas nozares pārraugošās institūcijas kapacitātes stiprināšanu vai jānodod šī funkcija kādai citai valsts institūcijai, kurai jau pašlaik ir pietiekama kapacitāte šādu uzraudzību veikt, piemēram, Finanšu un kapitāla tirgus uzraudzības komisijai. Tāpat noteikti var ieviest vienotu valstisku maksātspējas reģistru, kas pieejams arī nebanku kreditēšanas uzņēmumiem, lai, izsniedzot kredītu, uzņēmumi varētu pārliecināties par to, ar kādu klientu viņiem ir darīšana.

Valsts iekasē no šīs nozares komersantiem prāvus līdzekļus, bet valsts atdeve kontrolē un uzraudzībā ir pat ļoti minimāla. Tā vietā, lai nozari saprātīgi sakārtotu un uzraudzītu, Ekonomikas ministrija tieši pretēji faktiski piedāvā pārlikt valsts pienākumus uz komersantu pleciem.

Autore ir Latvijas Universitātes profesore