Kodolenerģija - ko maksā, vai jāpārmaksā? • IR.lv

Kodolenerģija – ko maksā, vai jāpārmaksā?

33
Olkiluoto atomelektrostacijas būvniecība Somijā. Foto: EPA/LETA
Visvaldis Grāveris

Iebildes viltus kodolinženierim, kas patiesībā nodarbojas ar smadzeņu skalošanu Krievijas labā

Austrumzemes sūtņi negrib un negrib likties mierā bailēs, ka varētu pazaudēt savu energoresursu klientus, un uzmācas ar savām apšaubāmām dzīves gudrībām. Runa ir par nākamajām A.Ožegovska “pārdomām” Ir.lv – “Agrāk vai vēlāk būs jāpārmaksā” 01.03.2013. Nu ko, nāksies atbildēt, lai gan šis dialogs kļuvis stipri jautrs, jo mūsu SAB arī it kā esot sācis interesēties par šiem austrumu gudrajiem ar Putina ēzeļa ausīm pikpaunā. Ai, Daini, Daini, ar kādiem draugiem Jūs esat sapinušies!

Bet vispirms man gribētos tikt skaidrībā, ar ko tad es galu galā diskutēju – ar kodolfiziķi Andreju Ožegovski vai Andreju Ožarovski (Google), kas arī, ak, sakritība, esot “inžeņer jaģerščik” (kodolinženieris) un arī aktīvs Bellona darbonis!?? Tiešām īstās spiegu spēles! Interesanti, ar kādu vārdu šis biedrs viesojās Japānā?

Švaks ir šis kodolinženieris, ja tiešām neredz būtiskās atšķirības izpildījumā, drošībā starp pirmajām AES pirms 60 gadiem un mūsdienīgu III/III+ paaudzes AES. Starp citu, neviena no pirmajām AES sen vairs nestrādā, vairums patlaban darbojošos AES ir jaunākas par 30 gadiem, par 40 gadiem vairāk nostrādājušas 32 AES, tai skaitā patlaban septiņas vecākās no darbojošām AES ir nostrādājušas 44 gadus. Kāpēc gan abi kungi neņirgājas par vairāk nekā 100 gadus veco avia un auto “tehnoloģiju mūžīgo jaunību”, kuru uzvaras gājienā gājuši un joprojām iet bojā tūkstoškārt vairāk cilvēku, nekā AES avārijās? Skaitļi minēti manā iepriekšējā rakstā par kodolatkritumiem, tādēļ neatkārtošos.

Tāpat kā iepriekšējā rakstā abi autori operē ar emocionāliem atzinumiem, kas balstīti uz vienpusīgi (protams, sev par labu) apskatītiem, vai pat biežāk, sagrozītiem faktiem. Reti kad minot kādus skaitļus un tajos retajos gadījumos, kad piemin, tad stipri greizus. Šoreiz tādi bija dati par Ķīnas AES attīstību un izejas dati piesārņojuma modelēšanas bildei viņu pēdējā raksta beigās. Šīs “odziņas” baudīšanu atliksim arī līdz šī raksta beigām.

Ja nepietiek ar saviem visai vājajiem argumentiem, tad piekarina oponentam pašu izdomātus apgalvojumus, lai pēc tam tos braši apkarotu. Nekur neesmu apgalvojis AES “absolūto drošumu”, bet to gan, ka AES tehnoloģijas ir daudzkārt drošākas par pārējām, ka pat ļoti mazvarbūtīgā, bet principā tomēr iespējamā liela mēroga avārija modernam reaktoram nespētu nodarīt pat simto vai tūkstošo daļu tā ļaunuma, ko RBMK avārija Černobiļā. Tādēļ būtu bijis labāk, ja šis kungs būtu vairāk savas aktivitātes veltījis savas valsts problēmām, kur joprojām darbojas 11 šādi RBMK tipa reaktori (5-Kurskas AES, 4-Bilibino AES, 3-Smoļenskas AES un 4-Ļeņingradas AES – par pēdējiem vēl raksta beigās), nevis savus spēkus šķiedis Latvijā, kas ne par kriksi nevar ietekmēt Krievijas enerģētikas politiku.

Ja vēl nepietiek ar rakstā par kodolatkritumiem veikto Černobiļas avārijas salīdzinājumu ar patiesi baisām tehnogēnām avārijām, kā arī ar transportā un rūpniecībā (bez AES) bojāgājušo tūkstošiem, pat miljoniem, tad varu papildināt ar vēl dažiem statistikas datiem, ko sarēķinājuši Pasaules veselības organizācijas (WHO) kopā ar Amerikas un Eiropas Darba veselības un drošības aģentūras (US OSHA un EU OSHA) statistiķi. Viņi min bojāgājušo skaitu, saražojot 1 TWh (mlrd. kWh) enerģijas. Lai saprastu mērogus, pateikšu, ka Latvija gadā patērē ap 7 TWh elektrības, pasaulē gada laikā patērē ap 150 000 TWh visa veida enerģijas. Uz katru teravatstundu enerģijas, ko iegūst no oglēm, pasaulē vidēji iet bojā ap 160 cilvēki (Ķīnā pat pāri par 270, ASV tikai 15).

Kurinot ogles, joprojām iegūst pāri par ceturto daļu visas enerģijas un tuvu pusei no visas elektroenerģijas. Ar naftu tiek iegūts pāri par trešdaļu visas enerģijas, bet uz katru teravatstundu iet bojā ap 36. Dabasgāzei – attiecīgi viena piektā daļa no visas enerģijas, bet bojā iet četri. Kā tad ir ar kodolenerģiju, kas mūsdienās saražo apmēram 6% no visas enerģijas un aptuveni 13% no elektroenerģijas?

Bojāgājušo skaits uz katru saražoto teravatstundu ir vienkārši nepieklājīgi mazs – 0,04 un tas pats galvenokārt, pateicoties Černobiļai. Viens bojāgājušais uz 25 teravatstundām kodolenerģijas saražotās elektrības! 4000 reižu labāks rezultāts nekā oglēm. Pat saules SES uz jumtiem un jaudīgās VES un HES ir pāris, vai pat desmit reizes “asiņainākas” par AES, jo uz vienu teravatstundu ir attiecīgi 0,44; 0,15 un 0,10 (ja piepluso Banqiao, tad 1,4) bojāgājušo.

Tiem, kas grib iesaukties: “Nevar būt!”, padomājiet, vai jumiķa (uzstāda uz jumtiem SES) un augstkāpēja darbs (uzstāda un apkalpo VES) nav vienas no bīstamākajām profesijām. Vēl bīstamāka esot mežstrādnieka profesija. Padomājiet par to, šķeldas enerģētikas fani!

Vai arī OECD dati: apkopojot 2003.gada datus, par negadījumiem darbā, pa visām pasaules AES reģistrēti tikai 0,28 darba negadījumi uz 100 strādājošiem, turpretī vien ASV rūpniecībā, kur darba drošības standarti ir visai augsti, bijuši 2,6 negadījumi uz 100 strādājošiem. Tas viss kopā liecina – kaut arī AES nav absolūti droša, tad ar tām saistītie riski ir būtiski zemāki nekā jebkurā citā nozarē. Ja pēkšņi tikpat augstas drošības prasības tiktu izvirzītas transportam, tad neviena automašīna nebrauktu, lidmašīna nelidotu un kuģis nepeldētu.

Par kodolatkritumu transporta konteineriem. Saskaņā ar IAEA prasībām tiem jāiztur kritiens no 9 metru augstuma uz cietu virsmu, kā arī kritiens no metra augstuma uz iebetonētas sliedes galu, abos gadījumos nezaudējot hermētiskumu; pusstundu jāiztur visu aptverošas liesmas ar 800 C grādu temperatūru; 8 stundu iegremdēšanu 1 metra dziļumā un stundu 200 m dziļumā. Un tagad ņemsim priekšā degvielas cisternu. Ar kuru pārbaudi sāksim? Es ieteiktu tūlīt ar trešo – uguni.

Un nav ko ironizēt, kungi, par kodolatkritumu apsaimniekošanu, liekot to pēdiņās. Atšķirībā no pārējo fosilo degvielu pielietojuma, kur gandrīz nekas no sadedzināšanas produktiem netiek savākts, kodolatkritumi no AES tiek ļoti rūpīgi savākti, uzglabāti, pirms galīgās apglabāšanas apstrādāti vai pārstrādāti, zināmi arī galīgās apglabāšanas varianti. 

Pārskatot ASV, Francijas, Zviedrijas problēmas ceļā uz šīs galīgās glabātuves izveidi, autoriem kaut kā izdevies apiet Onkalo glabātuvi Somijas klintīs, kura teju būs gatava, un viņi par tīri pieņemamiem arī atzinuši zviedru KBS tipa konteinerus. Lasīju arī to cita zviedru institūta kritiku, ka šie vara konteineri tomēr saskarē ar ūdeni varētu korodēt ar ātrumu 1 mikrons gadā. Kungiem laikam grūtības ar mērvienībām, jo pie šāda korozijas ātruma dažu centimetru (nevis 5 metru, kā gribēja mums iestāstīt pirmajā rakstā) biezās konteinera vara sieniņas sairs nevis simts gados, bet gan vairāki desmiti tūkstoši gadu tam būs nepieciešami un tad arī tikai, ja ūdens pietiekami brīvi piekļūs, jo apkārtējam bentonīta mālu slānim jāapgrūtina gan ūdens piekļuve, gan arī RA vielu migrācija vidē, ja arī šis konteiners izkorodē.

Par kodolatkritumiem diezgan izvērsti uzrakstīju jau iepriekšējā reizē, tādēļ šeit atkārtošu tikai pamatlietas. Pirmkārt, kodolatkritumi veido ļoti mazu daļu no visiem rūpniecības toksiskajiem atkritumiem, mazāk par 1%. Otrkārt, izlietoto degvielu var uzskatīt vienkārši kā atkritumus, vai pārstrādāt jaunā degvielā tādējādi nederīgo kodolatkritumu daudzumu vēl ap simts reizes samazinot. Treškārt, kodolatkritumi nav ne vairāk bīstami, ne grūtāk apsaimniekojami par pārējiem toksiskiem atkritumiem, kas nesabrūk NEKAD, tātad jānoglabā būtu vēl rūpīgāk un uz mūžīgiem laikiem. Kodolatkritumu bīstamība sabrūkot sākumā strauji, vēlāk lēnāk samazinās līdz kaut kur starp tūkstoš un desmittūkstoš gadiem, to radioaktivitāte kļūst mazāka par dabīgā urāna aktivitāti. Ceturtkārt, kodolenerģētika (AES) ir vienīgā liela mēroga pastāvīgu enerģiju ražojošā tehnoloģija, kas uzņemas pilnu atbildību par visiem saviem atkritumiem un šīs izmaksas pilnībā iekļauj saražotā produkta cenā.

Tādēļ apgalvojums: “Finansiālā ziņā kodolatkritumi pieskaitāmi pie AES „atliktajiem izdevumiem”, kurus neiekļauj nedz reaktoru celtniecības, nedz saražotās elektroenerģijas izmaksās. Taču agrāk vai vēlāk par to būs jāsamaksā un jāpārmaksā paaudzēm, kuras šo enerģiju nemaz nebūs izmantojušas,” atkal ir klaji meli, kas domāti to ļaužu tracināšanai, kas nav iedziļinājušies ar AES saistītajās problēmās.

Patiesība ir pilnīgi pretēja. AES ir tieši vienīgā, kas savas produkcijas cenā iekļauj visas savas radītās “šmuces” saslaucīšanai un apsaimniekošanai.

Saprotams jautājums – cik liela daļa no kodolelektrības cenas tiek iekasēta un uzkrāta kodolatkritumu apsaimniekošanai un galīgai apglabāšanai, kā arī savu laiku nokalpojušo AES nojaukšanai un vietas sakopšanai? Dažādās valstīs tas nedaudz atšķiras, bet vidēji tie ir apm. 5% no elektrības cenas. Lūk, piemēri no dažām valstīm, par kurām gadījās atrast datus: Japānā tie ir 0,16 eirocenti/kWh; Spānijā – 0,3 eirocenti/kWh; Francijā – 0,14 eirocenti/kWh; ASV – 0,1 USD centi/kWh. Pirmajā mirklī liekas, ka šie ir visai nenozīmīgi skaitļi, taču, ņemot vērā AES elektrības ražošanas prāvos apjomus, ASV Kodolatkritumu fondā (NWF), piemēram, jau 2008. gadā bija uzkrāti pāri par 31 mlrd. USD, un katru gadu apm. 750 mlj. USD nāk klāt no elektrības pārdošanas un 900 mlj. no noguldījuma procentiem.

Nu jā, bet savu laiku nokalpojušo AES nojaukšana un vietas sakopšana ir joprojām neatrisināta problēma un izmaksās vēl dārgāk nekā AES uzcelšana, apgalvo kodolenerģijas pretinieki. Arī šie apgalvojumi, ir stipri pārspīlēti. Atkarībā no katras valsts kodolenerģijas politikas un stratēģijas nojaukšanas izmaksas tiek lēstas robežās no 320 līdz 420 USD/kWe vairumam reaktoru tipiem, kas atbilstu 5% līdz 20% no jauna reaktora celtniecības izmaksām. Ņemot vērā visai iespaidīgo AES mūžu, kas ilgst 40 – 60 gadus un pat ilgāk, tad saprotams, ka nekāda lielā pieredze nav vēl uzskrāta, taču nevar apgalvot, ka vispār nav. Līdz “zaļas pļavas” līmenim ir nojaukta pirmā vācu Kahl AES. Tālu darbi ir pavirzījušies vācu Obrigheimas AES un spāņu Zorita AES nojaukšanā.

Saprotams, ka pirmo AES nojaukšanas izdevumi ir lielāki, jo vēl tiek meklētas un atstrādātas tehnoloģijas, un bez tam arī mazu AES nojaukšanas izdevumi uz kWe ir relatīvi lielāki kā lielām. Pabeidzot šo tēmu, vēl tikai piebildīšu, ka pie AES nojaukšanas tikai kādi 2,5% no visiem būvgružiem ir RA atkritumi, tie paši zemas un vidējas aktivitātes, kas neprasa tik pamatīgu apkopi kā izlietotā kodoldegviela. Svaru otrā kausā ir vecu rūpniecības un naftas bāzu kompleksu nokopšana un vides atveseļošana, kas arī dažkārt maksā miljardus no nodokļu maksātāju maciņiem, jo nekādi uzkrājumi nebija veikti, pretēji tam kā AES gadījumā.

Cik tad maksā AES elektrība? Vai tiešām AES ir ekonomiski neizdevīgas un “Visaginas jaudām nebūs pircēju”? Par Japānas kodolektrības cenām rakstīju jau iepriekšējos rakstos, ka tās pēc pārcenošanas uz augšu pēc Fukušimas avārijas joprojām konkurētspējīgas ar pārējiem avotiem, it sevišķi atjaunīgajiem. Pēc Eiropas Kodolenerģijas biedrības (ENS) datiem kodolelektrība vidēji Eiropā 2010. gadā maksāja 35 €/MWh, jeb 3,5 centi/kWh, kas ir nedaudz lētāk nekā dedzinot ogles, pusotras reizes lētāk nekā dedzinot gāzi vai ģenerējot vēja stacijās un divas reizes lētāk nekā dedzinot koksni. Kodolenerģijas lielvalstīs kā ASV un Francija, kur vairumā strādā standartizēti reaktori, šī cena ir vēl zemāka – apmēram 1,4 eirocenti/kWh. EdF cena periodā no 1981.g. līdz 2002g. nekad neesot pārsniegusi robežu 2,2 cent/kWh.

Arī Lietuvas iepriekšējais premjers A.Kubiļus apgalvoja, ka ekonomistu izvērtētā cena Visaginas AES elektrībai varētu sasniegt 5 eirocentus/kWh, salīdzinot ar vēja enerģiju par 8,7 c/kWh, jaunās gāzes elektrostacijas elektrēnos par 10,1 c/kWh un biomasas elektrostaciju ražoto elektrību par 13 c/kWh. Jāatzīst, ka neliels progress Ožegovskim ir, vairs nerunā par cenu 2 USD/kWh, tikai pliki apgalvo, ka AES neekonomiskas.

Lai iestāstītu savas muļķības par kodolenerģētikas attīstības stagnēšanu, Ožegovskis kārtējo reizi sagroza faktus, sacīdams, ka Ķīnā patlaban AES saražo tikai 1% no visas elektroenerģijas un 2030.gadā labi ja 2%. Nav tiesa, jau pagājušo gadu 16 AES ar kopējo jaudu pāri par 11 GW Ķīnā saražoja jau 2% no visas elektrības. Divas jaunas palaida pagājušā gada pašās beigās un šī gada sākumā un vēl 28 AES Ķīnā pašlaik būvē. Kad tās uzbūvēs, tad Ķīnas AES kopīgā jauda jau būs bezmaz četrkāršojusies. Un tas notiks nevis tālajā 2030.gadā, bet jau pirms 2020.gada, jo Ķīnas AES celtniecības temps jau sasniedzis ātrumu, kad jauna AES tiek uzcelta 4,5 līdz 5 gados. Lai arī cik tas skanētu bēdīgi, pirmie III+ paaudzes EPR (European Pressurized (Water) Reactors) tiks palaisti nevis Olkiluoto, ne arī Flamanville, bet gan Taišan-1,2, kur tos sāka būvēt attiecīgi 4 un 2 gadus vēlāk, bet pirmo plāno palaist šī gada decembrī, otro – 2014.gada novembrī, patērējot katra celtniecībai tikai 46 mēnešus un daudz mazāk līdzekļus, kā Eiropas prototipiem.

Nu labi, nekaitināsim Ožegovski ar viņam tik nīstās IAEA (MAGATE – krievu val.) datiem, pievērsīsimies daudz neitrālākiem „British Petroleum” novērtējumiem, ko nu nekādi nevarētu uzskatīt par AES lobijiem. Savā pētījumā par enerģētikas attīstības perspektīvām līdz 2030.gadam (Energy Outlook 2030) viņi raksta, ka lielākā kodolenerģijas attīstība saistīsies ar Ķīnu, Krieviju un Indiju, jo šīs skaitliski lielās sabiedrības joprojām ir starp zemākajiem elektrības lietotājiem pasaulē, tādēļ sagaidāms, ka tur kodolenerģijas pieaugums līdz 2030.gadam būs ap 7,8% gadā. Šo valstu kodolenerģija varētu dubultoties līdz 2020.gadam un četrkāršoties līdz 2030.gadam.

Ja pašlaik darbojas 437 un ceļ 62 reaktorus, tad vēl 484 pēc pašreizējiem datiem ir pasūtīti, plānoti vai pieņemti lēmumi par celšanu. Ķīna viena kaļ plānus par vēl 171 reaktoru, Indija – 57, Krievija – 44 reaktoriem.

Par to, ka Japāna slēgto AES elektroenerģiju var aizstāt ar taupīšanu, nevar citādi vien novērtēt kā ņirgāšanos. Jau tā Japāna rādīja enerģijas taupīgas izlietošanas piemēru, jo Japānas ekonomikai esot 1/3 no ASV ekonomikas, patērēja tikai 1/5 daļu no tās enerģijas, ko patērē ASV. Tas ir saprotams, uzzinot, ka Japāna tikai apmēram 16% no sava enerģijas patēriņa spēj nosegt ar vietējiem resursiem, pārējo importē. Naftas importa apjomu ziņā ir trešā vietā pasaulē, akmeņogļu – otrā, bet LNG importa apjomos pirmā vietā pasaulē. Kodolelektrības ražošanas apjomos Japāna bija trešā vietā aiz ASV un Francijas, saražojot gandrīz trešdaļu no visas savas elektrības. Lai kaut cik aizstātu apstādināto AES enerģiju un nenogremdētu savu rūpniecību, Japāna ir spiesta papildus saviem TEC importēt ogles, sašķidrināto dabas gāzi (LNG) un naftu par summu 100 mlj. USD ik dienas. Mēs te čīkstam par 1 mlj. latu ik dienas par krievu gāzi. 36 mlrd.USD zaudējumu ik gadu – lūk, ko Japānai nozīmē uzkurinātā atomfobija!

Daudzu gadu garumā pozitīvā Japānas ārējās tirdzniecības bilance ar rāvienu kļuva negatīva. Pēc iekšzemes kopprodukta Japāna bija trešā aiz ASV un Ķīnas, Vācija – ceturtā. Laikam jau alojos, rakstā “Ne viss zaļais…” sakot, ka Atomausstieg Vācijai bija vajadzīgs, lai uzlabotu noietu savām saules paneļu ražotnēm. Nē, savu 8 AES slēgšana bija lieti noderīga, lai aizkavētu 50 Japānas AES atkaliedarbināšanu un “iespertu zem jostas vietas” savam sīvākajam konkurentam globālajā tirgū. Bet uz ko Krievija cer, sūtot šo “inžeņer jaģerščik” duļķot ūdeņus uz Japānu?

Viss kļūst skaidrāks, rūpīgāk pastudējot šo ASV Enerģijas departamenta enerģijas informācijas pārvaldes (US DOE EIA) analīzi par Japānu. Izrādās, ka krievu-japāņu kopuzņēmuma Sahalīnas naftas un gāzes laukos Sahalin-1 un -2 produkcijas lielāko daļu iepērk Japāna, Vladivostokā tiek būvēts liels LNG termināls un „Transņeftj” no Taišetas Sibīrijā uz Tālo Austrumu ostu Nahodka būvē 2900 jūdžu garo naftas vadu, pa kuru aizplūdīs uz Ķīnu, Japānu 1/3 daļa no Krievijas naftas eksporta. Un mēs gandrīz vai nodomājām, kāds jauks puisis, tā rūpējas par mūsu un japānīšu drošību! Taisnība jau bija viņam, ka viņu nesponsorē „Rosatom”. Izrādās – „Gazprom” un „Rosņeftj”.

Tagad skaidrāks kļūst arī, kāpēc Ožegovskis nodarbojās ar lampiņu skaitīšanu Tokijas metro, bet ne ar radiācijas mērījumiem, kā to varētu sagaidīt no šāda speciālista. Vienkārši šie mērījumu rezultāti izrādītos pārāk pieticīgi, lai tā pa īstam tracinātu cilvēkus. Tādēļ jāaprobežojas ar pusvārdiem un mājieniem par briesmīgajiem draudiem. Kas gribēs baidīties, tas sapratīs.

Ap radiāciju saceltā ažiotāža un histērija nodarīja ļaunumu ne tikai ekonomikai, bet nesalīdzināmi lielāku ļaunumu nekā pati radiācija tā nodarīja cilvēku veselībai un dzīvībai.

Pāri par 600 cilvēku neizturēja šo masveida vairumā gadījumu nevajadzīgo evakuāciju. Par Stenfordas Universitātes zinātnieku secinājumiem jau rakstīju pirmajā rakstā. Vēl argumentētāk to pamato Oksfordas Universitātes emeritētais profesors Wade Allison. Palasiet Wade Allison “Radiation and Reason”, vai saistītās lekcijas un prezentācijas. Vēl nepārliecināja? Tad varbūt uzklausiet daudz pieredzējušo amerikāņu mediķi profesoru R.P.Gale, speciālistu leikēmijas ārstēšanā un kaula smadzeņu pārstādīšanā, kas ņēmis dalību Černobiļas avārijā cietušo ārstēšanā un tagad piedalījies Fukušimas Daiši AES avārijas seku ietekmes uz veselību novērtēšanā. Vietnē „Bloomberg.com” viņš raksta, ka Daiši AES avārijas seku ietekme uz cilvēku veselību būs kaut kur starp niecīgu un nekādu. Nesalīdzināmi mazāka par to izmešu ietekmi, kas nāks no termoelektrostacijām, kas aizstās apturētās AES. Atzīšos, ka arī pats savulaik biju maldināts no šīs pārspīlētās radiofobijas un pat pavisam nedaudz piedalījies tās izplatīšanā. Tagad nedaudz kauns un, kā redzat, cenšos laboties.

Par atomieročiem un AES. Jau rakstīju – Ziemeļkorejai ir atomieroči, nav AES, bet Dienvidkorejai – otrādi. Bumbai plutoniju ērtāk saražot mazā pētnieciskā vai specializētā reaktorā, nevis lielā AES. Par Irānu tiešām interesanti – lai vairāk veidotos bumbai derīgais Pu izotops un mazāk traucējošais Pu izotops, nedrīkst ilgi dedzināt kodoldegvielu. 

Taču Ožegovskis visu nepasaka līdz galam. To, ka Irānas AES sāka būvēt „Siemens”, bet pēc daudzu gadu pārtraukuma pabeidza un palaida „Rosatom”. Ka „Rosatom” līgumus par AES būvi ārzemēs slēdz kopā ar līgumu par kodoldegvielas piegādi un izlietotās atpakaļ saņemšanu pārstrādei. Kā tad ir, biedri Ožegovski, ar to Irānu? Varbūt sīkāk varat paskaidrot, kurš to plutoniju savāca? Mana nostāja nemainās – par AES, pret A-ieročiem. Pārvēršam megatonnas megavatos!

Un nobeigumā papriecāsimies par to veco 1995.gada (jaunākas nebija?) bildi, ko mani oponenti bija pielikuši sava raksta beigās. Arī es esmu veicis līdzīgu prognozēšanu/modelēšanu, lietojot modernāku dāņu izstrādātu programu ARGOS. Vēl joprojām mūsu Radiācijas drošības centrs var ar šo dāņu programmu, balstoties uz meteoprognozes datiem un ieliekot hipotētiskos Ignalinas/Visaginas izplūdes datus (t.s., source term), zīmēt vairāk vai mazāk šausmīgas prognozes. Biedēšanai būtiski, cik briesmīgu krāsu gammu izvēlas, cik nelabvēlīgus laika apstākļus nogaida un cik neticamu izplūdi modelē. Raksta apakšā pievienotai kartei par izejas datiem ņemta 296 PBq Cs-137 izplūde, kas ilgst vairāk kā divas nedēļas. Tas ir apmēram 3,5x vairāk nekā Černobiļā (85 PBq), kur tiek vērtēts, ka izplūda puse no visa reaktorā bijušā I-131 un Cs-137. Tātad modelēta visu 4 Ļeņingradas AES RBMK reaktoru VIENLAICĪGA pati smagākā avārija!

Nezinu, kam jānotiek, lai tas piepildītos. Mēģināju arī novērtēt, cik liela būtu sarkani iekrāsotā apgabalā dzīvojošo gada laikā saņemtā radiācijas doza. Man sanāca (varbūt, ka kļūdos) 30x lielāka nekā dabiskā pirms avārijas. Tik un tā šī doza ir 2x mazāka par to, ko 100 000 Keralas apgabala iedzīvotāji Indijā saņem no gada gadā, no paaudzes paaudzē. Un tagad iedomājieties šo četru RBMK vietā 4 pavecos Fukušimas reaktorus, kas visi kopā “saražoja” tikai 1/10 daļu no Černobiļas AES jeb 1/35 daļu no prognozē ieliktā daudzuma. Tad pat kopā ar dabīgo radiāciju, iespējams, pat nesasniegtu pasaules vidējo gada dozu no dabīgās radiācijas – 2,5 mSv.

Vēl sabaidīto mierināšanai varu pastāstīt – lai nezaudētu iemaņas, mēs itin bieži veicām šādu modelēšanu, izmantojot jaunākos meteodatus. Apkopojot rezultātus par ilgāku periodu, izrādījās, ka tikai ap 12% gadījumos mākonis bija Latvijas virzienā. Te nu bija: “Visi vēji no Ignalīnas pūš Daugavpils virzienā”. Bija portālā „Apollo” tāds raksts – “Ignalinas vējš līdz Latvijai atskrien 7 minūtēs”.

Arī svārstīgi austrumu-ziemeļaustrumu vēji divu nedēļu garumā (izplūdes modelis Ļeņingradas AES) pie mums nav pārāk bieži. Tipiskāki pie mums ir rietumu vēji. Lai vairāk baidās Ļeņingradas apgabala un Sanktpēterburgas ļautiņi! Kālab tad šādas bildes Ožegovskis nelīmē uz visiem Sanktpēterburgas ielu stūriem, kur būtu cerība pacelt kājās vismaz 5 miljonus nobaidīto un neapmierināto? Joprojām neesmu sagaidījis piketus pie Krievijas un Baltkrievijas vēstniecībām. Uz priekšu, Ož(ar)egovski!

Autors ir Dr. Phys, nav ne LZA, ne arī citāds loceklis

 

Komentāri (33)

manatuja 16.04.2013. 00.52

Ja man ir jāizvēlas starp AES kaļiņingradā, vai AES visaginā es izvēlos otro.
Katrā ziņā esmu pret rapša audzēšanu vietās, kur vajadzētu būt labības laukiem.

+6
-1
Atbildēt

1

    marchaeva > manatuja 17.04.2013. 22.02

    Visdrīzāk nebūs ne viena ne otra, bet ja būs, tad Baltkrievijā.
    Iemesli ir ekonomika – Ignalīna AES ir ekonomiski nepamatota, Kaļiņigradas AES nav kur pārdot elektroenerģiju.

    0
    0
    Atbildēt

    0

smurrisrenaars 16.04.2013. 10.33

Teicams raksts!

+5
-1
Atbildēt

0

janis17 17.04.2013. 08.11

Kamēr nebūs pēdējais naftas barels sadedzināts, arābiem un krieviem samaksāts pēdējais santīms/cents, tikmēr nekas šajā pasaulē nemainīsies.
Fosīlais astoņkājis ir piesūcies visur, valsts pārvaldei, rūpniecībai, mūsu apziņai…

+4
0
Atbildēt

0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu