Kad Antiņš satiek Sprīdīti • IR.lv

Kad Antiņš satiek Sprīdīti

22
Andreja Pumpura eposa "Lāčplēsis" akadēmiskais izdevums angļu valodā.
Gunārs Nāgels

Izvēlies pats savu varoni

Mēs visi katrs savā veidā tiecamies pēc labākas dzīves. Dažs aktīvāk, dažs pasīvāk. Daudziem vienīgā aktivitāte ir sūdzēšanās, ka tā „labā dzīve” nenāk pati no sevis viņu virzienā. Dažs labs uzskata, ka tā labākā dzīve atrodama „aiz trejdeviņiem kalniem”, un vienīgais vajadzīgais darbs ir pārvietošanās uz citu cilvēku iekārtotām valstīm.

Ja Antiņš jāja stikla kalnā, lai modinātu princesi, tad Sprīdītis devās pasaulē laimi meklēt. Abi tēli dziļi iesakņojušies latviešu tautas apziņā, bet interesanti, ka ne Raiņa „Zelta zirgs”, ne Brigaderes „Sprīdītis” nav uzņemti Latvija kultūras kanonā.

„Gulbīti, gulbīti, kustini kājiņas, nes mani uz Laimīgo zemi!” Ja tas vien būtu tik vienkārši! Sprīdītis atgriezās mājās un ķēniņam, kurš dzinās pakaļ, deklarēja, ka negrib ne „tās pusķēniņa valstības, ni princeses Zeltītes”. Pamāte vēl sūdzas: „Te nu bij! Tāds aizgāja, tāds pārnāca. Izdāvā savu labumu uz visām pusēm. Noslauki nu pats degunu! Kad skrēja pasaulē, lielījās vai pili celt!”

Kas sanāk, ja tagad pievienojam Raiņa Baltā tēva teikto: „Ņems, kas atdos, veiks, kas zaudēs, Pastāvēs, kas pārvērtīsies!” un Melnās mātes atbildi: „Es jau veikšu, es jau ņemšu! Zārks jau tukšā nevar palikt!”?

Latvieši pēdējos 100 gados ir bijuši lieli ceļotāji. Gan piespiedu kārtā lopu vagonos uz austrumiem, gan dzīvības glābšanā, bēgot no kara darbības vai draudētām represijām, kā, piemēram, Pirmā vai Otrā pasaules kara laikā, gan vienkārši labākas dzīves meklēšanā. Un vēl pastāv visādas nianses ap šīm galvenām tēmām. Ja ceļošana ir bijusi uz austrumiem, tad, ja pārdzīvoja, parasti atgriezās pliki un nabagi, un neviens ķēniņš nedzinās pakaļ, lūdzot palīdzību. Ja ceļošana ir bijusi uz rietumiem, tad visdrīzāk neatgriezās.

Mūsu demogrāfiskais stāvoklis prasa palikšanu un atgriešanos. „Atgriešanās! Atgriešanās! Lāčplēsis atgriezies. Laimdotu atradis. Ļaužu pulkus uz cīņu sacēlis. Labākos jodus nokāvis”. (Māras Zālītes un Zigmara Liepiņa „Lāčplēsis” arī nav kultūras kanonā).

Un tā mēs meklējam savus ideālus un savus varoņus. Vai vēlamies būt kā Sprīdītis, Antiņš vai Lāčplēsis? Sievietēm ir arī „varoņu” izvēle, un sevišķi Rainis piedāvājis spēcīgas alternatīvas Spīdolā un Laimdotā (beidzot esam ielekuši Latvijas kultūras kanonā ar lugu „Uguns un nakts”).

Varoņi piedāvā idealizētus tēlus, pēc kā tiekties. Izvēlieties!

Autors ir laikraksta „Latvietis” redaktors Austrālijā

 

Komentāri (22)

Andris 05.04.2013. 13.31

Lai Latvijā aug gan Antiņi, gan Sprīdīši, gan Lāčplēši, tikai lai neskan vairs Melnās mātes un kraukļu skandinātais “krā!!!” Taču tas – tikai mūsu visu ziņā (ja pietiks gribas un varēšanas). Vai pietiks? Uz šo jautājumu jāatbild katram pašam.

+10
-2
Atbildēt

3

    dace_roze_lmt_lv > Andris 05.04.2013. 13.44

    Jau pavisam drīz Latvijā augs tikai nezāles:-)

    0
    -2
    Atbildēt

    0

    Jānis Blumbergs > Andris 05.04.2013. 16.11

    Katram savs — cits augs, citam ‘krā’

    0
    0
    Atbildēt

    0

    Andris > Andris 05.04.2013. 13.58

    “Jau pavisam drīz Latvijā augs tikai nezāles:-) ” – bilst latvānis.

    +8
    -1
    Atbildēt

    0

ekmanis 06.04.2013. 14.55

Cik paaudzēm jāpaiet, lai Latvijā atkal būtu boļševiku inīcinātie varoņi?

+3
0
Atbildēt

0

andrejs_murnieks 05.04.2013. 17.11

Man ar katru šeit nodzīvoto dienu aizvien vairāk izplēn ilūzija par Latvijas tiesiskumu un par nākotni šeit. Vienā rītā man, kā velosipēdistam, absolūti tīšām uz tukšas ielas uzgriež virsū tukšs pasažieru autobuss, sasit mana velosipēda spoguli, sabojā manu apģērbu un aizbrauc kā nekas nebūtu bijis. Izsauktā Ceļu policija tikai plāta rokas bezspēcībā, jo viņi nezin ka autobusi ir pieslēgti GPS kontroles tīklam. Pēc kāda maza laiciņa TV es uzzinu ka uz kāda ceļa kāds “šoferītis” ir ignorējis ceļa zīmi “dod ceļu”, uztriecies virsū pa galveno ceļu braucošam Audi, sasitis to un tā pasažieri ir smagi cietuši. Bet kompjūterspēlē, jeb kā to tagad sauc “datorsimulācijā” secina ka vainīga ir Audi vadītāja, jo sevi glābjot un instinktīvi vairoties no uzbrucēja, ir pagriezusi savu auto pa kreisi, nost no uzbrucēja. Neko darīt, cilvēks gadījās nepareizā laikā nepareizā vietā un tagad par to dārgi maksā, lai nebūtu jāmaksā apdrošināšanai. Tieši tāpēc jau arī šādos gadījumos tiek lietota kompjūterspēle, jo dzīvē nekad tā nav kā ir spēlē un apdrošinātājam tad būtu jāmaksā. Nupat saņēmu smagiem apvainojumiem piebāztu vēstuli no Rīgas domes “namsaimnieka”, ka man nekavējoties nesot jāatdot parāds, kaut gan banka visu laiku maksā manus rēķinus un parāda nav. Es pieprasīju no viņiem atvainošanās vēstuli, bet tajā vietā saņēmu jaunus draudus. Mani drīkst sabraukt, apspļaudīt un apvainot, tikai man nav ne kādu iespēju sevi aizstāvēt. Vai šeit vienkāršam cilvēkam ir iespējams normāli dzīvot, nebaidoties ka rītdiena atkal nesīs kādas nepatikšanas, vai nāvi no citu visatļautības? Vai tāda ir tiesiska valsts, vai tādu mēs to atjaunojām? Mēs šeit sastopam nelietības ik uz soļa kur vien paskatāmies, tāpēc jau cilvēki pamet šo laimes zemi. Ne jau es izdomāju ka to pamet, tas ir fakts. Es tikai minēju dažus iemeslus kāpēc to pamet. Amerikiem jā, tiem šī ir lieliska vieta kur var apzagt un čakarēt jebkuru, kas ienāk prātā.

+3
-1
Atbildēt

1

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu