Tviteris — Putina cenzūras ierocis?

Varenais vārda brīvības rīks Tviteris sadarbojas ar Kremli un cenzē Krievijas režīmam netīkamu informāciju. Kur var visātrāk un visvienkāršāk par to uzzināt? Tviterī, protams.

Globālā mikroblogu vietne joprojām ir efektīvākais sociālās saziņas tīkls. Tieši tāpēc Tviteris ir tik bīstams informāciju kontrolēt gribētājiem, vai tā būtu par savu tēlu norūpējusies persona, korporācija vai valdība. Ķīna to vienkārši bloķē (tiesa, daudzi ķīnieši to pamanās lietot tik un tā), arī citas valdības palaikam mēģinājušas to darīt – Ēģiptē, Irānā. Taču vienīgais ierobežojums informācijas apritei paša Tvitera tīklā bija bijusi tā lietotāju pašregulācija – vai jums Tviterī ir sekotāji un vai viņiem jūsu ieraksts šķiet gana interesants, lai to tālāk retvītotu saviem sekotājiem.

Tā tas bija līdz pagājušā gada janvārim. Tad Twitter.com paziņoja, ka turpmāk atsevišķās valstīs bloķēs atsevišķus ierakstus, ja no šīm valstīm saņems tiesiski pamatotu pieprasījumu to darīt.

Trauslā līnija

Šādu lēmumu daži tolaik nodēvēja par Tvitera sociālo pašnāvību. Tomēr tas varēja šķist arī gana nekaitīgs kompromiss, kas var palīdzēt izvairīties no potenciāliem tiesu darbiem, taču būtībā ir bezjēdzīgs. Jo vietnes uzturētāji apsolīja katra informācijas bloķēšanas pieprasījuma pamatotību izvērtēt, bet tikmēr kādai valdībai nevēlamais ieraksts jau būtu nonācis pie mērķa auditorijas, turklāt arī pēc bloķēšanas attiecīgajā valstī paliktu pieejams visās citās.

Taču Putina varas vertikālei ir gan apņemšanās, gan resursi, lai mēģinātu Tvitera kompromisa izņēmumus padarīt par normu Krievijā. Režīms mērķtiecīgi ierobežo izteiksmes brīvību un arvien vērienīgāk ievieš cenzūru – arī internetā. (Cenzūras galvenās iestādes Roskomnadzor “melnajā sarakstā” jau ir vairāk nekā 600 interneta vietņu.) Trešdien portāls PJ Media pavēstīja (protams, arī Tviterī): Tviteris piekāpjas Vladimiram Putinam, cenzē saturu Krievijā.

Raksta autors atsaucas uz ļoti autoritatīviem avotiem – Kremli un tā kontrolētiem medijiem. The Moscow Times pagājušonedēļ ziņoja, ka “Tviteris piekritis bloķēt pieeju melnajā sarakstā iekļautam saturam Krievijā”.

Mikroblogu vietnes administrācija kopš marta sākuma “aktīvi iesaistījusies sadarbībā” ar Krievijas informācijas uzraugu un pēc tā pieprasījuma jau esot dzēsusi vienu lietotāja kontu un ierobežojusi pieeju pieciem “informācijas materiāliem”, vēstīja ārzemju auditorijai paredzētais laikraksts.

Sarunas ar Tvitera administratoriem esot sākušās jau pērn novembrī, uzreiz pēc tam, kad Krievijas dome bija pieņēmusi likumu par aizliegumu izplatīt informāciju, kura varētu kaitēt bērniem. (Zem šā likuma normām var pabāzt gandrīz jebkādu informāciju, ko par sev kaitīgu uzskata režīms.) Tās neesot bijušas vieglas, jo, kā savā paziņojumā skaidro Roskomnadzor, Tviterim trūcis pieredzes “sadarbībai ar valsts varas iestādēm saistībā ar nelikumīga satura izņemšanu vai ierobežošanu”.

Tomēr vietnes administratoru “konstruktīvā attieksme” esot palīdzējusi “formulēt savstarpēji pieņemamu sadarbības algoritmu”. Tagad Tviteris identificējot lietotājus Krievijā pēc to IP adresēm un liedzot tiem pieeju informācijai, kura iekļauta Krievijas cenzoru “melnajā sarakstā”.

Cenzūras lienošais deķis

Šādu sadarbību vairs nevar uzskatīt par izņēmumu vai kompromisu. Krievija nav demokrātiska valsts, kā, piemēram, Francija, kur Tviteris janvārī piekrita “izvērtēt”, vai būtu izdzēšami daži ieraksti, kurus tiesa bija atzinusi par rasistiskiem un antisemītiskiem un pieprasījusi dzēst. Krievijas varas iestāžu veidotais informācijas “melnais saraksts” ir ļoti garš un tiek arvien papildināts, vadoties no valsts politisko vadītāju un ierēdņu izpratnes par informācijas vēlamību režīmam. Ja Tviteris tiešām piekritis “algoritmam”, kas bloķē šajā sarakstā iekļauto informāciju, tas no vārda brīvības rīka top par Krievijas autoritārā režīma kalpu un informācijas cenzoru.

Aizliegšanas kritēriju vaļīgumu un cenzūras masveidīgumu Krievijā varbūt vislabāk raksturo atsevišķie misēkļi, kad kaitīgas informācijas kategorijā iekļuvuši pat paša Kremļa oficiālie paziņojumi. Piemēram, ekstrēmistisku materiālu kategorijā iekļauta Kremļa mājaslapā 2011.gada augustā publicētā tolaik prezidenta Dmitrija Medvedeva apsveikuma runa militārai vienībai, ziņo RIA Novosti.

Starp ekstrēmistiskiem un aizliegtiem atrodami arī Krievijas ziņu aģentūru un preses publicēti materiāli. Vai nu tāpēc, ka tos pārpublicējuši portāli, kurus cenzori uzskata par pretvalstiskiem, vai arī tāpēc, ka tajos parādās par bīstamiem atzīti atslēgvārdi.

Savu paziņojumu par lēmumu izņēmuma kārtā bloķēt atsevišķus mikroblogus Tviteris pērn janvārī ierāmēja apliecinājumos, ka arvien paliek uzticīgs vārda brīvības principiem. Taču pats Tviteris 2010.gada jūnijā bija devis iemeslu šaubīties par šo principu skaidrību, ar sajūsmu pavēstīdams par toreizējā Krievijas prezidenta Medvedeva vizīti uzņēmuma birojā Sanfrancisko. Ka tas esot bijis “neticami augstsirdīgi”, un “esam pagodināti”, Tviteris vīteroja.

Tvitera milzīgā (un pelnītā) popularitāte uzliek arī lielu atbildību. Autoritāri režīmi mūsdienās iemācījušies izmantot savā labā demokrātijas un tiesiskuma priekšrocības, un Putina čekistu vara to dara sevišķi veikli un rūpīgi. Piekrizdams ar to sadarboties, Tviteris nodarītu milzu kaitējumu ne tikai savai reputācijai, bet arī vārda brīvībai un informācijas netraucētai apritei pasaulē, ko līdz šim tik sekmīgi veicinājis.

Pašlaik arī informāciju par šādu apdraudējumu Tvitera lomai un reputācijai joprojām visērtāk atrast pašā Tviterī. Taču diemžēl nu nākas bažīties, vai to arvien var atrast visi vietnes lietotāji.