Kodolenerģijas bailuļu ļampampā II • IR.lv

Kodolenerģijas bailuļu ļampampā II

14
Radiācijas mērītājs "zaļo" akcijas laikā pie valdības nama. Foto: Dmitrijs Suļžics, F64
Visvaldis Grāveris

Nikno iebilžu turpinājums Īvāna/Ožegovska intervijai

Turpinām sijāt “pērles” Daiņa Īvāna un Andreja Ožegovska rakstā “Atomēra uz ļampampā“. Tomēr vispirms vēl dažas atziņas par atombumbām un AES, kas netika pateiktas iepriekšējā rakstā.

Apkopojot daudzskaitlīgos radiācijas monitoringa datus, secināts, ka pasaulē no dabīgajiem radiācijas avotiem (dabīgajiem radionuklīdiem un kosmiskā starojuma) katrs iedzīvotājs vidēji saņem starojuma dozu 2,4 mSv/a (gadā). Šī doza gan ir ļoti atkarīga no dzīvesvietas, sasniedzot pat 70 mSv/a Keralas apgabalā Indijā un vēl vairāk dažās vietās Irānā un Brazīlijā, gan nokrītoties līdz 1 mSv/a pie mums Latvijā. Un tikai pirms aptuveni gadsimta sakarā ar rentgenstaru un kodolprocesu atklāšanu un izmantošanu šai dabīgās radiācijas dozai pieplusojās mākslīgi radītās radiācijas komponente(s).

Jautājums: cik liela? Uz to atbild ANO Zinātniskās komisijas par radiācijas efektiem UNSCEAR analīze. Te nu tos, kas gaida sensacionālus atmaskojumus kodolenerģijai, nāksies apbēdināt.

Vislielāko ieguldījumu mākslīgi radītās radiācijas dozā dod ar cilvēku veselību saistītie medicīnas pasākumi – staru diagnostika un staru terapija, vidēji pasaulē papildus 0,6 mSv/a uz katru iedzīvotāju.

Valstīs ar augsti attīstītu medicīnu, kā ASV, Japāna, vairākkārt pārsniedzot dozu no dabīgās radiācijas. No rentgenapskatēm vien sasniedzot 1,2 mSv/a, kur nu vēl visāda veida datortomogrāfijas, radioterapijas. Un tas notiek, lai glābtu, nevis bendētu cilvēkus.

Kodolieroču un AES ieguldījums šajā mākslīgi radītās dozas komponentē ir, vienkārši sakot, nepieklājīgi mazs. No vairāk nekā 2000 kodolieroču izmēģinājumiem pasaulē izkliedētajiem radionuklīdiem katrs pasaules iedzīvotājs vidēji gadā saņem papildus 0,005 mSv dozu. Vislielāko – 0,11 mSv/a saņemot 1963. gadā, kopš kura tikta panākta vienošanās neizdarīt izmēģinājumus gaisā un zem ūdens. Neskatoties uz to, ka AES ir nostrādājušas jau sumāri ap 15 000 reaktorgadus, ka tajās “sadedzināts” tūkstoškārt (miljonkārt?) vairāk urāna un plutonija nekā kodolieroču izmēģinājumos, tik un tā nepārsniedz vidēji 0,0002 mSv/a uz katru iedzīvotāju.

Pat tiem 250 miljoniem iedzīvotāju, kas dzīvo tiešā AES tuvumā, šī papildus doza nepārsniedz katram 0,001 mSv/a. Pat Černobiļas avārijā izplūdušais RA piesārņojums, kuru lēš vienādu ar 300 – 400 Hirosimas bumbu sprādzieniem vienādu, tik un tā sastāda tikai 1/100 vai pat 1/1000 daļu no visos kodolieroču mēģinājumos izkaisītā. Lai pietaupītu acīgo rēķinātāju bļāvienus par meliem, ka nevarot tā būt, piebildīšu, ka vēlāk tika mēģinātas daudzkārt jaudīgākas bumbas.

Kādēļ tik “netaisnīgs” sadalījums starp kodolbumbu un AES radīto RA piesārņojumu? Atbildu: Tikai tāpēc, ka pēc atombumbu sprādzieniem radušos RA piesārņojumu neviens nesavāc, bet AES darbības laikā radušos RA atkritumus praktiski visus savāc un apsaimnieko. Pretstatā ar bioloģisko vai fosilo kurināmo darbinātiem TEC, kuri bez liekas kautrēšanās lielu daļu kaitīgo izmešu izpūš gaisā.

Vēl šai sakarā jāpiemin jaukais lozungs: “Pārvērtīsim megatonnas megavatos!” (no “Pārkalsim zobenus arklos!” – modernais variants). Tas notiek saskaņā ar ASV un Krievijas vienošanos daļu bezjēgā saražotā daudzuma augsti bagātinātā urāna un bumbu plutonija atšķaidot ar urānu-238, pārvērst kodoldegvielā un nokurināt AES.

Nevis AES = atomkarš, bet gan AES pret atomkaru. Lūk, kur būtu vietā sabiedrības spiediens, lai šis process turpinātos!

Pēc šīs pagarās “liriskās atkāpes” turpinām par “pērlēm”. Ja nu kāda tiešām atrodas?

9) Pat aizmirstot kodoldrošības problēmas, mūsdienu atomelektrostacijas nav konkurētspējīgas ar citiem elektroenerģijas iegūšanas veidiem. Tām ir vislielākās celtniecības izmaksas uz jaudas kilovatu: pēc 2009.gada oficiāliem datiem, Krievijā tās ir 4000 – 5000 USD/kW.

Baltijas AES ietekmes uz vidi novērtējumā (IVN), kuru, ja labi pameklē, var atrast arī mūsu Vides ministrijas vietnē, ir rakstīts, ka šī 2,4 mlj. kW jaudīgā AES tikšot uzcelta par 196 mlrd. rubļu. Pārrēķinot sanāk: 2700 USD/kW. Jautājums – kurš šeit melo? Ožegovskis vai Krievijas oficiālās varas iestādes? Šis skaitlis liekas visai ticams, jo Kodolenerģijas aģentūra (NEA) nosauc sekojošas 2010. gada celtniecības cenas modernajiem III/III+ paaudzes reaktoriem: 1560-3000 USD/kWe Āzijā un 3900-5900 USD/kWe Eiropā.

Ceļot vairumā standartizētus, vienādus reaktorus, protams, iznāk lētāk. Tā, piemēram, Francija pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, aprobežojoties ar dažiem atšķirīgiem AES tipiem, uzbūvēja vairāk nekā 40 kodolreaktorus, izmaksām nepārsniedzot 1200 USD/kWe, turpretī pirmais Somijā būvētais franču EPR draud pārsniegt 7000 USD/kWe robežu.

Un pat šajā gadījumā uzdrošinos domāt, ka tie ir konkurētspējīgi ar tik “zaļajām” saules un vēja elektrostacijām. Paskaidrošu arī, kāpēc tāda pārliecība. Tāpēc, ka vērtēt tikai pēc tā, ka AES celtniecības izmaksas uz jaudas vienību ir divas vai trīs reizes augstākas nekā SES vai VES ir, maigi sakot, ļoti vienpusīgi, jo būtu jāvērtē, cik kWh enerģijas šī uzbūvētā jaudas vienība spēj saražot gadā un visā savā darba mūžā. Un tad izrādās, ka VES viena jaudas vienība spēj saražot gadā tikai 1/3 vai 1/4, bet SES tikai 1/7 no tās enerģijas, ko gadā saražo AES, strādājot ar pilnu jaudu vairāk kā 90% visa laika.

Vēl izrādās, ka AES projektētais darba mūžs ir ap 60 gadu, t.i., apmēram trīs reizes ilgāks nekā SES un VES.

Aplūkojot šo lietu kompleksi, AES vajadzētu saglabāt konkurētspēju celtniecības izmaksām uz jaudas vienību pat desmitkārtīgi un vairāk pārsniedzot SES un VES izmaksas. Nedrīkst aizmirst arī VES un SES ražotās elektrības nejēdzīgo raksturu – te tā iepriekš neparedzamos momentos ir pārpārēm, te atkal tikai nedaudz vai nav nemaz. Biežāk gan nav nekā ir. Tā kā joprojām nav apmierinošas iespējas uzkrāt lielus elektroenerģijas daudzumus, tad, lai nodrošinātu elektroapgādes nepārtrauktību, nepieciešams līdztekus SES un VES uzturēt atbilstoši lielas termoelektrostaciju jaudas. Arī šo jaudu būvēšanu/uzturēšanu būtu tikai godīgi pieplusot izmaksām uz SES vai VES jaudas vienību. Izvērstāk par visu to jau rakstīju “Zaļā enerģija – tikai mīti…” un “Ne viss zaļais ir patiesi zaļš“.

10) AES vispār nav iespējams uzcelt bez valsts atbalsta. Arī ekspluatācijas tēriņi atomstacijā sasniedz aptuveni 2 USD par kW/h. Līdzīgas jaudas gāzes stacijās Krievijā, piemēram, Permas TEC, kilovatstundas pašizmaksa ir 2,19 centi.

Hm! Ekspluatācijas tēriņi 2 USD par kW/h, bet pārdod vairāk nekā 10 reižu lētāk? Kaut ko tik absurdu līdz šim nav nācies dzirdēt, jo parasti AES ražotās elektrības izmaksas svārstās kaut kur 0,05-0,15 USD/kWh robežās un ir stipri konkurētspējīgas ar fosilajiem enerģijas avotiem attiecīgās valstīs, nemaz nerunājot par AER. Ožegovskis laikam nolēmis – ja jau melot, tad par pilnu klapi! Par to, kā veidojas šīs cenas, parasti nemēdz runāt. (Mēs tāpat nezinām, kāda daļa no piena cenas paliek veikalam, vairumtirgotājam, pārstrādātājam, transportam un cik – gotiņai. Vienīgi par PVN ir skaidrs.)

Taču dažkārt palaimējas atrast. Lūk, pēc avārijas Japānas Enerģijas un vides padome pārskatīja (“Japanese study underlines nuclear cost advantages“) AES saražotās kilovatstundas izcenojumu un palielināja par aptuveni 50%. Ja kopš 2004.gada bija 5,9 jenas (4,0 snt/kWh), tad tagad – 8,9 jenas (6,0 snt/kWh). Tālāk vieglākai uztverei visas cenas pārceltas latos (santīmos). Šajos 6,0 snt/kWh ietvertais: 1,69snt/kWh – AES celtniecības izmaksas; 2,10 snt – ražošanas (uzturēšanas, apkalpošanas) izmaksas; 1,33 snt – pilna degvielas cikla (no urāna iegādes līdz RA atkritumu apsaimniekošanai un noglabāšanai); 0,14 snt – pēc Fukušimas drošības pasākumu pastiprināšanai; 0,74 snt – politikas (laikam izglītošanas un izskaidrošanas) izdevumiem; 0,34 snt – nākotnes risku apdrošināšanai.

Tiem, kas nepamanīja, nezināja vai izliekas nezinām, atkārtoju, ka pilna degvielas cikla izmaksas – 1,33 snt/kWh ietver pilnu ciklu no iegādes līdz RA atkritumu apglabāšanai. Šeit pat tiek parādīts, ka arī jaunās kodolelektrības cenas vēl joprojām ir pat ļoti konkurētspējīgas gan ar fosilo avotu: ogles, sašķidrinātā gāze, nafta cenām, atbilstoši 6,4; 7,2; 24, 4 snt/kWh, gan ar AER cenām – 6,4-15,6 snt/kWh, selgas VES; 6,7-11,7 snt/kWh, sauszemes VES; 5,6 snt/kWh ģeotermālajām, nemaz nerunājot par 22,6-25,9 snt/kWh saules baterijām, kam pat japāņi ar savu attīstīto elektronisko rūpniecību necer līdz 2030.gadam zemāku par 6,7-13,5 snt/kWh.

Paskatījos – ar ko tad tos lētos Permas TEC kurina? Tak ne jau ar šķeldu! Pē-ē! Ar gāzi un mazutu, jo apkārt ir daudzas naftas pārstrādes rūpnīcu un grēks būtu šos atkritumus nesakurināt un to, kas pāri paliek, izpūst gaisā. 

Ja vēl nodarbotos ar CO2, SO2 un NOx savākšanu, tad nebūtu 2,19 cnt/kWh, bet gan divas, varbūt pat piecas reizes dārgāk. Arī, ja vestu līdz Kaļiņingradai vai Pēterburgai, varētu sanākt dārgāk nekā ražot turienes AES.

11) Arī plaši izplatītais mīts par „lēto kodoldegvielu” Krievijā radies tādēļ, ka urāna iegūšanas un bagātināšanas process līdz zināmam brīdim ir kopīgs gan kodolstacijai, gan atombumbai.

Jā, un akmeņogļu, naftas un gāzes iegūšanas un pārstrādes process līdz zināmam brīdim ir kopīgs gan enerģētikai, gan konvencionālām sprāgstvielām, ar kurām iepriekšējos karos ir nograuts simt vai tūkstoškārt vairāk nekā ar atombumbām. Un vēl mūsdienās turpina graut Afganistānā, Sīrijā, Mali un vēl, un vēl….

Smieklīgākais ir tas, ka joprojām atomieroču jaudu turpina mērīt TNT jeb trotila tonnu ekvivalentos. Atgādinu – TNT (trotils) ir saīsinājums trinitrotoluolam. Benzols, toluols, ksilols, visbeidzot – benzīns, cik pazīstami vārdi! Pirms dažiem gadiem parādījās lielība par Visu bumbu māti/tēvu, kas postīguma ziņā pārspējot vairākas atombumbas. Vērojot pa mūsu ceļiem kursējošos lielos “Neste” un “StatOil” degvielas vedējus ar piekabi, nevilšus uzmācas nelabas domas – cik daudz bumbu mātes/tēvus “sliktie puiši” spētu izgatavot no viena šāda transporta? Turklāt daudz mazāk piepūloties, nekā bagātinot urānu atombumbai.

12) Tiesa, Apvienotajā Karalistē ir runa tikai par vienu divu, ne 9 jaunu reaktoru būvi kā Krievijā. Bet Eiropā kopumā aktīvā būvniecības procesā pašlaik ir četras AES.

Pēc IAEA PRIS datiem, Krievijā patlaban darbojas 33 AES, būvē 11, “ir runa” jeb padomā vēl sazin’ cik. Par to var pārliecināties no viņu klātpieliktās kartes, kur Ļeņingradas AES paredzēti seši jauni reaktori, bet PRIS kā celtniecībā esošus atzīmē tikai divus. Kur nu vēl “Rosatom” ārzemēs būvētie un ieplānotie reaktori. Rakstā “Par krievu atoma uzvaras gājienu” (kr.val.) lielās – kamēr konkurenti nedaudz apjukuši pēc Fukušimas, sācies “Rosatom” īstais pļaujas laiks. Ka līdz 2012.gada vidum jau noslēgti līgumi, parakstītas starpvalstu vienošanās vai nodomu protokoli ar 7-8 valstīm par aptuveni 22 jaunu reaktoru būvi kopsumā par kādiem 50-70 mlrd. USD.

13) „Novaja gazeta” žurnāliste Jūlija Latiņina rakstījusi, ka Eiropas Savienības, tai skaitā Baltijas antinukleāro kustību atbalstīšana ir Putina Krievijas enerģētiskās stratēģijas sastāvdaļa, kā smejies, lai nerastos jauni konkurenti ROSATOM kodolreaktoriem. – Ožegovskis noliedz.

Nu, bet ja tā pavisam godīgi, biedri Ožegovska kungs, vai tikai žurnālistei Latiņinai nav liela daļa taisnības? Ja jau Putins atbalsta jaunu AES celtniecību Krievijā, kāda mārrutka pēc viņam būtu jāpriecājas par konkurējošām AES tuvajās ārzemēs, kas samazinātu arī Krievijas gāzes noietu šajās zemēs?

13) Jūs droši vien labāk par mani zināt, ka Lietuvas kodolenerģētikas pretinieki organizējās krietni pirms Visaginas AES projekta. Viņi cīnījās par Ignalinas reaktoru apturēšanu un uzvarēja.

Ignalinas AES uzvarēja ES eirobirokrāti, tāpat kā guva uzvaru pār mūsu cukurfabrikām. Šajā gadījumā par ieganstu izvēloties neuzticību padomju LWGRS (RBMK) reaktoriem.

Neskatoties uz to, ka pirms tam tika ieguldīta visai liela ES nauda to drošības uzlabošanai un ka Ignalinas RBMK jau bija stipri uzlaboti salīdzinājumā ar Černobiļas un tos vairs nekomandēja poļitruki. Nerēķinoties ar Baltijas valstu enerģētiskās drošības un neatkarības pasliktināšanos. Nožēlojami, ka vēl visā tajā savu rociņu pielika arī eirokomisārs no Latvijas, tā sakot, eiro-Pelše.

14) Tūkstošiem vietējo zemnieku un zvejnieku, lai nepieļautu tās iedarbināšanu, būvi aplenkuši. Viņi apzinās, ka AES radīs ne tikai vides piesārņojumu un pastāvīgus katastrofas draudus, bet atņems štata lauksaimniecībai nepieciešamās ūdens rezerves.

Nezinu, kā Indijā (kur gan plāno būvēt daudzas AES, tai skaitā arī toriju izmantojošas), bet šur tur dienvidzemēs AES tieši plāno celt jūras un okeāna ūdens atsāļošanai.

15) Sava veida pilsoniskie protesti notiek pret Ļeņingradas un Kaļiņingradas AES būvi. Starp citu, arī Latvijas valdībai par diviem pēdējiem objektiem vajadzētu teikt savu vārdu.

Tas ir kā – Valda Dombrovska pilsoniskais protests Putinam ar Medvedjevu? Nu nē – mūsu premjers ir ne tikai fiziķis, bet tagad arī ar pietiekamu pieredzi politikā un ekonomikā. Viņu uz šādu muļķību diez vai izprovocēsiet. Tās Putina sprāgušā ēzeļa ausis pacenšaties notirgot kādam citam. Interesanti, kāpēc šeit aicināt protestēt valdību, nevis tos ampelmaņus, kas jandalēja pirms brīža pie Lietuvas vēstniecības? Kāpēc tie paši (vismaz lai ģīmi saglabātu) netiek paaicināti pajandalēt pie Krievijas un Baltkrievijas vēstniecībām? Laikam jau Latiņinai tomēr taisnība…

16) Atomindustrija līdzīgi jebkurai citai komercindustrijai nodarbojas ar pašreklāmu. Viņi izdomājuši tādu terminu kā „pasīvā aizsardzības sistēma”.

Velti ironizējat, kungi. Pasen jau eksistē gan reaktoru aktīvās, gan pasīvās aizsardzības sistēmas. Aktīvās – tās, kur automātikai vai operatoriem jāiedarbina kādi mehānismi, kā piemēram, zemestrīces sensoriem reaģējot, notiek automātiska reaktora apturēšana un avārijas dzesēšanas sākšana. Pasīvās – tādas, ko nosaka jau pati konstrucija un neprasa nekādu palīglīdzekļu darbināšanu. Pasīvās aizsardzības piemēri: tās pašas dzelzsbetona čaulas ap modernajiem reaktoriem, kas avāriju gadījumā novērš vai vismaz stipri samazina iespēju izkļūt piesārņojumam ārpusē. Tai var pieskaitīt arī moderno reaktoru konstrukcijā ieliktos negatīvos temperatūras un “tukšuma” (void) koeficientus. Tas nozīmē tādu reaktora konstrukciju, pie kuras, temperatūrai paaugstinoties virs darba temperatūras, kā arī pārlieku vāroties un iztvaikojot ūdenim reaktorā, vairs nenotiek pietiekami efektīva neitronu palēnināšana un ķēdes kodolreakcija tiek bremzēta.

Atliek piebilst, ka reaktoriem Černobiļā bija pozitīvs “tukšuma” koeficients, t.i., ūdenim izvāroties, ķēdes reakcija vēl vairāk “ieskrējās”; nebija arī masīvā dzelzsbetona ārējā apvalka. Pēc Fukušimas avārijas nolēma, ka jau tā trīskārši ešelonētā avārijas dzesēšanas sistēma (ar barošanu no tīkla, akumulatoriem un dīzeļģeneratoriem) būtu jāpapildina drošības pēc vēl ar ceturto, pasīvo aizsardzības līmeni – pašteces dzesēšanu no augstāk novietota baseina. Jāpiezīmē, ka Fukušimas Daiši četru reaktoru (no sešiem) avārija bija stipri specifiska un netipiska, jo visi Japānas kodolreaktori izturēja gan stipro zemestrīci, gan cunami. Problēmas radās Daiši vēlāk tāpēc, ka neesošās elektroapgādes un appludināto akumulatoru un dīzeļģeneratoru dēļ nevarēja nodrošināt avārijas dzesēšanu, kādēļ četri no sešiem reaktoriem tika neglābjami sabojāti.

Turpat blakām Fukušimas Daini AES visi reaktori palika veseli. Vēl vairāk – žurnālistiem un šiem mutes bajāriem gaužām neinteresants ir fakts, ka Onagavas AES, kura atradās par 50 km tuvāk zemestrīces epicentram, kur cunami vilnis bija krietni augstāks un kuras apkārtnē noslīka ap 4800 cilvēku, palika pilnīgi neskarta. Tāpēc, ka Onagavas AES sargāja 14,7 m augsts valnis, Fukušimas Daiši – tikai 5,7 m. Cik neinteresanta tā Onagava! Tikpat maz interesanta būtu bijusi Fukušima, ja vien TEPKO kompānija nebūtu noskopojusies un uzbūvējusi dažus metrus augstāku pretviļņu dambi, vai novietojusi dīzeļgeneratorus dažus metrus augstāk, vai vismaz telpās ar hermētiski noslēdzamām durvīm un logiem.

Lūk, vēl daži pasīvās aizsardzības piemēri, kas diemžēl Fukušimā izrādījās nepietiekami. Nu, un tagad gaidu to “ekspertu”, kas ņaud par japāņu kodolreaktoru nedrošību Visaginā, priekšlikumus, cik metru augsts aizsagvalnis viņus apmierinātu, lai nodrošinātos pret Driūkšu ezera cunami un Daugavas superplūdiem!

17) Bet ja reaktoram uzkritīs lidmašīna? ROSATOM sola, ka viņu apvalks izturēs četru tonnu smaga lidaparāta triecienu, bet mūsdienu laineri sver ap 60 – 70 tonnām un aerobusi – 200 – 300 tonnu! (. .) Vēl pērn Ļeņingradas AES jaunbūvei no sava svara iebruka nepabeigtais 1200 tonnu smagais kupols. Tātad neviens no ROSATOM būvētajiem kodolreaktoriem nav drošs, bet tie, kurus ceļ, brūk kopā jau pirms uzcelšanas.

Mūsdienu AES būvē dubultsienu ārējos apvalkus ar 1-1,5 m biezām, stipri armētām dzelzsbetona sienām, kam būtu jāpasargā gan no nejaušas vai arī ļaunprātīgas lidaparātu nogāšanās, gan arī jānovērš vai vismaz jāsamazina radioaktīvā piesārņojuma izplatīšanos apkārtējā vidē smagu reaktora avāriju gadījumā.

Černobiļas RBMK reaktoriem nekā tamlīdzīga nebija, jo vajadzēja “ātri un lēti”. Mūsdienīgs dzelzsbetona ārējais apvalks būtu vismaz dubulti sadārdzinājis celtniecības izmaksas. Literatūras avoti gan vēsta, ka šie mūsdienīgie dzelzsbetona kupoli ASV un Rietumeiropā spējot pat izturēt 300-400 tonnīgo “Boeing 747” laineru triecienu ar minimāliem bojājumiem. Ļaunas mēles melš, ka viens no Olkiluoto-3 celtniecības ievilkšanās un sadārdzināšanās iemesliem esot somu Radiācijas un kodoldrošības institūta STUK piekasīgās drošības prasības, tai skaitā, pēc šodien lielākā Eiropā ražotā “Airbus-380” pacelšanās gaisā, nodrošināties arī pret tāda iespējamo triecienu.

Šī superrobusto AES ārējo apvalku būšana ir vēl viens pierādījums nenormālai prasībai pārapdrošināties AES gadījumā, salīdzinot ar visām pārējām dzīves jomām, jo nejauša lidmašīnas uzgāšanās AES ir ļoti, ļoti maziespējama, bet teroristiem tās nebūt nav iekārojamākais mērķis divu iemeslu dēļ.

Pirmkārt, AES neatrodas blīvi apdzīvotā vietā, pilsētas centrā. Otrkārt, cerības varētu būt sabojāt tikai vienu reaktoru un diez vai stiprāk kā Fukušimā. Upuru nekādu. Tai pašā laikā 2001.gada 11.septembra laikā Ņujorkā ar vienu, piedodiet, diviem sitieniem ap 2000 upuru, vairāk nekā Černobiļā.

Paskatāmies tepat tuvāk. Ventspils. Ventamonjaka milzīgās cisternas ar sašķidrinātu amonjaku. Pietiktu ar daudz mazāku lidaparātu un Ventspilij nelabvēlīgu vēja virzienu, lai lielākā daļa ventspilnieku vairs nebūtu. Ja tajā pašā vietā avarētu AES, tad viņiem tāpat kā Fukušimā būtu rezervē vismaz dažas dienas, lai aizbēgtu, nesakrājot kaut cik vērā ņemamas radiācijas dozas. Amonjaks dotu labi ja dažas minūtes laika, lai uzvilktu gāzmasku. Ap AES tuvumā dzīvojošiem ir izdalītas joda tabletes, ko lietot AES avārijas gadījumā, lai nodrošinātos pret radioaktīvo jodu-131. Vai visiem ventspilniekiem zem gultas glabājas gāzmaskas amonjaka vai acetonitrila, jeb kā to sauc, avārijas gadījumam? Vai ir tikai uz visiem viena, tā pati ar zelta maliņu un glabājas pie mīļā mēra?

Nākošais: Es augstāk stāstīju par trīskārt ešelonēto elektroapgādes sistēmu avārijas dzesēšanai, kas AES gadījumā ir standarts. Arī šķidrajam amonjakam nepieciešama nepārtraukta dzesēšana, lai cisternas neuzsprāgtu. Kad 2005. gadā naktī no 8. uz 9. janvāri vētra atstāja Ventspili bez elektrības, pēkšņi izrādījās, ka rezerves strāvas avota “Ventamonjakā” nav, jāved no Liepājas vai Rīgas. Informētākie laida ļekas no Ventspils vaļā nakts vidū, pat neatskatoties. Pārējie uzzināja tik otrā rītā un atlika vien noskurināties, iedomājoties, kas varēja notikt.

Kādēļ es to visu stāstu? Tikai, lai ilustrētu, cik nesalīdzināmi augstākas prasības tiek uzstādītas AES salīdzinājumā ar jebkuru citu jomu, transportu, rūpniecību, celtniecību, citām enerģētikas nozarēm, kur mēs, klusu ciešot, akceptējam daudz lielākas riska pakāpes.

Tādēļ, ja mēs skatāmies statistiku par sakropļotiem, bojāgājušiem dažādās nozarēs laika gaitā, tad kodolenerģētika ieņem necilo vienu no pēdējām vietām upuru mazskaitlīguma ziņā.

Par to Ļeņingradas AES jaunbūvi ir tiešām smieklīgi. Bilde gan liecina, ka nekāds kupols neiebruka, bet gan sagāzās vēl neiebetonētā armatūra. Un ir taču zināms, ka pats betons un tāpat metāla stiegrojums atsevišķi nav ne tuvu tik stipri kā savienoti dzelzsbetonā, tāpat kā paša reaktora drošumam visai maz sakara ar šīs apkārtējās čaulas īpašībām, kas nav reaktora korpuss. Kādēļ Ožegovskim vajadzēja pārspīlēti nopulgot savas tēvzemes tehniku, lai paliek uz viņa paša sirdsapziņas. Laikam, kā tai krievu teicienā: “Sit savējos tā, lai svešie baidās!”

18) MAGATE? MAGATE statūtos paredzēts atomenerģētiku tikai slavināt. Tā neko nav ieteikusi slēgt drošības apsvērumu dēļ, gluži otrādi, izplatījusi patiesībai neatbilstošus mītus. Piesardzīgāka šai ziņā ir Eiropas Savienība, kas vienu otru reaktoru tomēr likusi slēgt.

Vieni vienīgi meli. Pēc Fukušimas ES aicināja visas valstis, kurām ir AES, veikt to darbības drošības pārbaudes, tā sauktos “stresa testus”. Apkopojot rezultātus, gala ziņojumā tika uzskaitīta vesela rinda vēlamo pasākumu, kas vēl vairāk varētu uzlabot reaktoru drošību. Uz šo tik ļoti mīl atsaukties kodolenerģētikas kritiķi, BET tai pašā laikā noklusē (kautrīgi nepamana) šā ziņojuma secinājumu, ka nevienā no visām AES (ieskaitot tās, ko Vācijā slēdza) netika atrasti kādi būtiski defekti, kas liegtu vai apdraudētu turpmāku darbināšanu. “Jedem das Seine” – jeb katrs saredz savu.

Par Starptautisko atomenerģijas aģentūru, kurai man labāk patīk un visiem saprotamāks liekas saīsinājums – IAEA. Man ir radies pilnīgi pretējs iespaids, ka IAEA, izdabājot radiācijas un kodolenerģijas skeptiķiem, ir radījusi tādu regulējumu un birokrātijas mudžekli, ka jaunu valstu iestāšanos šajā kodolenerģētikas klubiņā padarījusi par gandrīz neiespējamu, neskatoties, ka lielākā daļa pasaules valstu, arī Latvija, ir IAEA locekles. Un IAEA vadmotīvs, cik man ar to nācies kādreiz sastapties, skanēja apmēram šādi: “Veicināt radiācijas un kodolenerģijas pielietojumus (medicīnā, tautsaimniecībā un enerģētikā) tā, lai ar šo pielietojumu cilvēkiem sagādātais labums daudzkārt pārsniegtu iespējamo kaitējumu no tā”.

Uz šīs nots tad arī šoreiz beigsim. Garāka saruna par kodolatkritumiem lai paliek citai reizei.

Autors ir Dr.phys., vairāk kā 15 gadus darbojies vides radiācijas monitoringa (augsne, ūdens un gaiss) jomā

 

Komentāri (14)

arnolds_kalva 11.02.2013. 11.13

Tad beidzot viens profesionāļa raksts! Un cēlonis arī atsegts- “Gazprom”. Ja uzbūvēs Visaginas AES, tad Latvija un Lietuva nokāps no Krievijas gāzes adatas. “Gazprom”, protams, neizputēs, bet tik un tā nepatīkami, turklāt pazūd viena ļoti spēcīga ietekmes svira. Un Krievija šo sviru lieto atspērusies, jo nepaklausīgajai Ukrainai gāze maksā 3x dārgāk nekā draugam “batjkam”.
Bet par lidmašīnu uzkrišanas riskiem runājot- vai t.s. “zaļie” nav padomājuši, kas notiktu ar Rīgu, ja kāds no Boingiem ietriektos Pļaviņu HES dambī. Par ķīmisko vielu noplūdēm nav vērts pat pieminēt- vecie jūrmalnieki gan jau atceras nobrūnējušās liepu lapas Slokā pēc pavisam nelielas amonjaka noplūdes.
Bet, kur darbojas fobijas, tur prāts atslēdzas. Gan jau autoru nolamās par nezin kā un nezin kādu interešu aizstāvi (jo visai pasaulei nav kārotāka mērķa, kā ieriebt mazajai Latvijai), bet Andrejs Ožegovskis tiks pacelts uz nesavtīgā atompūķa apkarotāja pjedestāla.

+19
-2
Atbildēt

1

    Rita Lazda > arnolds_kalva 02.03.2013. 20.28

    Novācot Boeing un līķu atliekas, kā arī salabojot HES tur uzturēties nekādas dzīvībai bīstamas problēmas nerodas – ja Boeings taranē cauri AES, tad cilvēkiem tā teritorija ir jāpamet uz ilgu laiku. Tā ka salīdzinājums, manuprāt, ir nevietā.

    Ukrainā bez Černobiļas ir vēl 5 AES uz 44miljoniem iedzīvotāju. Baltijā vienai AES ir jānodrošina ~10 miljoni Baltijas iedzīvotāji. Jautājums – kāpēc Ukraina joprojām ir tik atkarīga no Krievijas un kāpēc mēs automātiski nebūsim? :D Man liekas, ka problēma šeit ir cita – ja mums negribas būt atkarīgiem no Krievijas gāzes, tad gāze no Krievijas nav jāpērk. Nav tak jānonivilē līdz absurdam, ka tas ir vienīgais arguments, ka AES ir jāceļ – tā problēma nekur nezudīs, jo Krievija mums ir kaimiņos, bez tam nekur nav teikts, ka mēs no Krievijas nepirksim AES degvielu, jo stipri šaubos, ka mēs to transportēsim no Austrālijas un arī būtu neloģiski nededzināt Krievijas atomdegvielu, AES kas celta pēc krievu tehnoloģijām… tā ka varbūt beigsim to histēriju ar Krievijas atkarību vai neatkarību, jo mēs būvējam vai nebūvējam, bet Krievija neko nezaudē un piegādās – vai nu gāzi vai kodolmateriālus…

    No vienas puses AES tuvumā negribētu uzturēties, īpaši ja jāpaļaujas uz cilvēku kļūdām. Lielākā problēma AES sakarā ir tā, ka lai apkalpotu AES ir jābūt labi apmācītiem cilvēkiem – ja valsts iet uz leju, tad nevajag pat cunami lai notiktu avārijas, ja muļķi tiek pie svirām.

    Man absolūti nav nekāda histēriska pretreakcija pret AES. Gribētu tomēr papildināt par rakstu ekoloģiskā jautājuma sakarā. Vispirms – ūdens tomēr tiek dzesēts ezerā(nu kaut vai dīķī) – šī liekā temperatūra tomēr iespaido apkārtējo klimatu. Ja nemaldos, tad ir gadījies uzdurties rakstiem, kur ir pieminēta arī siltuma (man liekas, ka tā tomēr nebija radiācija, bet par UK es nebūtu tik drošs, jo par vidi cilvēki nedomā – uzceļ mājas ar iepriekš smagiem metāliem piemēslotā zemē un pēc tam brīnās kāpēc cilvēki saslimst) ietekme uz dzīvnieku valsti un to mutācijām, kas dzīvo šī dzesējamā ūdens baseinā – raksts kā reiz bija par UK un AES izlaistajiem ūdeņiem piekrastes ūdeņos. Pieņemu, ka arī jaunajam AES nekāda noslēgta dzesēšanas sistēma netiks paredzēta – nē tas man ir skaidrs, ka pašu kodolreaktoru ar ūdeni neatdzesēsi, bet tas ir domāts nākamā līmeņa dzesēšanai, bet manuprāt, šī ir diezgan būtiska drošības plaisa AES ekspluatācijā un uzreiz nemanāma.
    Otrkārt, AES tik mežainā apvidū kā Ignalina tiek celts drošības dēļ – lai ja nu kas notiek, tad lielas apdzīvotās vietas ciestu mazāk. Elektrības ražošanai, spēkstacijas ideālā variantā ir jābūt tur kur ir jābūt patērētājam – kāpēc tad Lietuva nevarēja celt jauno AES Viļņas apkaimē?

    Ā un vēl – lai jums neliktos dzīve par saldu – tas ka tiks uzcelta AES, nenozīmē, ka ar elektrību kļūs lētāk apkurināt māju utt. – nē mīlīši, arī pēc AES pirksiet to pašu dārgo Krievijas gāzi un pat neaizdomāsieties kāpēc tad uzcēla AES… jo AES jau arī ir jāatpelna ieguldītie līdzekļi, jāsamaksā kredīts un vēl jāgūst peļņa un ja vēl tur būs kāds vadītājs, tam arī gada algai ir jābūt iespaidīgai… tā ka atmetiet domas par to, ka AES atbrīvos no satraukuma par atkarību no Krievijas gāzes. Gāzes un elektrības cenas tikai augs, jo Latvijā salīdzinot ar pārējo ES ir zemas enerģijas patēriņa cenas. Tāpēc jau Krievija būvē AES Kaļiņingradā, jo eksportēt elektroenerģiju tad kad uzcels AES būs izdevīgi.

    Par AES Ignalinā cilvēkiem ir jāuzdod pareizais jautājums – kāds no tā jums ir labums? Jo 1) Latvija(nevis privātfirmas) finansēs daļu AES par jūsu līdzekļiem 2) kāds tur iegūs daļas un saņems dividendes, bet tas būs par jūsu maksātajiem nodokļiem 3) jums tiek pis… čakarētas smadzenes, baidot ar Krieviju – bet tur nekāda sakara nav ar Krieviju, ja Latvijā ierēdņi ir korumpēti un viņiem ir personīgi izdevīgi pārdoties Gazprom, nevis aizstāvēt tautas intereses.

    +1
    -1
    Atbildēt

    0

Ieva 11.02.2013. 17.56

Bail iedomāties, ka Boings ietrieksies Salaspils hes…

A par drošajām, labajām enerģijām jau maksājam. Cirīšu un Braslas HES Īpašnieki pagājušo gadu nopelnījuši 700 tūkstošus latu. Kā domājat kurš par to maksāja, un kāpēc septembrī plāno atkal celt elektroenerģijas cenas?
Tāpēc man svarīgākās ir izmaksas un arī drošība. Un AES tam atbilst. Cilvēkiem ir tendence izturēties noraidoši pret lietām, ko nesaprot. Un atomenerģija, tāpat kā ģenētiski modificēti augi, piemēram, nu reiz tādi ir. Nezinam konkrēti, bet kaut kas , šķiet, tur nav labi. Vot man kaimiņš stāstija, vot mēs zinam, ka no mums slēpj… Loģiski argumenti te nestrādā. Vot nemāku es izskaidrot, bet zinu, ka nav labi, Un basta un punkts. Iepūt! Jo man ir taisnība, tāpēc ka man ir taisnība. Grāvera argumenti, jā, bet es zinu labāk…

+17
-2
Atbildēt

0

ivetao2007 11.02.2013. 18.55

Latvija tomēr ir kretīnu zeme! Laikā, kad japrojektē savu kodolstaciju, speka vadu pari uz Zviedriju, Rīga pa slepeno uzvūvē jau TEC lai krievi te var svilināt savu gāzi. Calerpillar īapšmieks un dibinātajs H. O Bols [tā ir pasaules firma, kuras mažinas ubūvēja eksitējošo Eiropas un Amerika gazes naftas vadu sistemas] parģoja, ka pēc 50 gadiem visas šis sitemas vairs nebūs efektīvas un gazei ar naftu pienāks dabīgs gals. Šo izejvielu dabūšana un transports maksās pasakaini. Latvijas nākotne pilnīgi atkarīaga no jauna motora – savas kodolstacijas un arteriju via Baltica ceļu uzbūvēšanas. Ja tā nebūs tad pēc gadiem 50 Latvijas tāpat ka Krievijas vistiscmāk vairs nebūs. Tagad katrs ierēdni vai ministrs zog tūliņu un tagad. Rit varbūt vairs nevarēs. Kā Somijā atnāks Mannerheims un nocirtis rokas zagļiem ar gaļas cirvi. Visbeidzot, ko krievi pārdos, ja ne gāzi vai naftu. Cita taču nekā nav! Ar naudiņa par iegūto gazi un naftu jau tu tū silto zemju bankās un villas.

+5
-1
Atbildēt

0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu