Absurdā Amerikas ieroču kultūra

Obama solījis tikt pāri politiskajiem šķēršļiem, nosakot ieroču regulāciju par vienu no centrālajiem jautājumiem otrajam prezidentūras termiņam

Dienu pirms apšaudes Konektikutā, kurā bruņojies jaunietis nogalināja 20 sākumskolas bērnus, ASV Nacionālā šaujamieroču asociācija publiski lepojās ar to, ka organizācijas fanu loks sociālajos tīklos ir sasniedzis jaunu rekordu – 1,7 miljonus cilvēku. Neskatoties uz šaušanas traģēdiju regularitāti, maz kas liecina par radikālām izmaiņām ASV kultūrā. Amerika, vismaz pārredzamā nākotnē, saglabās savu bruņotākās civilās nācija statusu.

Amerikāņiem ir savdabīga izpratne par balansu starp drošību un sava dzīvesveida aizsargāšanu. Pretēji pētījumiem, kas liecina par to, ka milzīgie SUV auto rada lielākus draudus gan braucējiem, gan pasažieriem, amerikāņi turpina apgalvot, ka šīs mašīnas sniedz viņiem drošības sajūtu. Priekšlikumā, kas ierobežo spaiņa lielumā esošus sodas dzērienus, liela daļa saredz aizdomīgu valdības iejaukšanos, nevis vēlmi uzlabot kritiski zemus sabiedrības veselības standartus. Personīgais finanšu moto gandrīz vienmēr ir tērēt vairāk; bankrots nozīmē iespēju sākt visu no sākuma.

Tomēr nekas neizceļ uz individualitātes pamata veidotas sabiedrības pretrunas tik ļoti kā ievērojamā nācijas militarizācija. Ārējā sfērā pilsoņi no federālās varas pieprasa absolūtu aizsardzību pret citu valstu draudiem; iekšēji tur aizdomās valdību par spēka monopolu. Rezultātā Savienotās Valstis slīkst miljonos šaujamieroču. Starp augļiem un dārzeņiem vietējā lielveikalā brīvi pieejams ir arī kaujas ierocis.

Amerikai ir vēsturiskas tradīcijas saistībā ar ieroču kultūru. Pirmajiem ieceļotājiem no Eiropas piemita riska piekritēju mentalitāte. Revolucionārais karš pret Lielbritāniju deva iespēju pilsoņiem ātri paaugstināt savu sociālo pozīciju sabiedrībā un prasmīga apiešanās ar ieroci bija drošākais ceļš uz džentlmeņa statusu. Ņujorkā Anglijas Karaļa Džordža statuja tika norauta zemē un pārkausēta lodēs karam. Vēlāk Kalifornijas zelta drudzis, pilsoņu karš un robežu nesaskaņas ar Meksiku noveda pie sistemātiskas bruņošanās Ziemeļamerikas kontinentā. „Demokrātija pienāca pārāk ātri,” ieroču kultūru ASV skaidro Oksfordas Universitātes pētnieks.

Salīdzinājumā ar Eiropas valstīm, Amerika ieguva modernas valsts statusu ļoti īsā laika posmā. Cīnoties par neatkarību vairākums uzticējās sev, savai ģimenei un kaimiņiem, nevis centrālajai varai. Vašingtona tā arī neiespēja iemantot pilnīgu pilsoņu uzticību.

Mūsdienās doktorīna „vairāk ieroču – lielāka drošība”, ir nostiprinājusies, pateicoties aktīvai Nacionālās šaujamieroču asociācijas darbībai.

Lai gan sākotnēji šīs organizācijas mērķi vairāk tika saistīti ar ieroču drošības standartu nodrošinājumu, ar laiku tā atrada sabiedrotos Republikāņu partijas izskatā. Par šīs apvienības spēku liecina tas, ka astoņi ASV prezidenti ir bijuši tās biedri. Ironiski, vienīgais demokrātu prezidents, kas atbalstīja šo organizāciju – Džons Kenedijs – mira no snaipera lodes.

Katru vēlēšanu ciklu Nacionālā šaujamieroču asociācija atrod pāris miljonus dolāru Republikāņu partijai, lai politiski pastumtu uz priekšu savus ieteikumus saistībā ar ieroču nepieciešamību sabiedrībā. Lobija izdevumi 66 reizes pārsniedz ietekmīgākās pretieroču grupas iespēto. Līdzīgi kā citi lobiji, arī ieroču aizstāvji ļoti labi orientējas publisko attiecību veidošanā. Pēc katra masu šaušanas incidenta seko pārdomāts preses paziņojums ar līdzjūtības izteikšanu un norādi, ka patlaban nav īstais laiks, lai runātu par ieroču regulāciju. Nauda tiek novirzīta arī „akadēmiskiem” pētījumiem, kas vienmēr nonāk pie vienas un tās pašas rekomendācijas – vairāk ieroču vairākās rokās.

Tomēr galvenais lobija panākums ir ieroču diskursa sasaiste ar konstitucionālajām tiesībām. Ierocis tiek pasniegts nevis kā ieviesta tradīcija, bet gan kā katra pilsoņa dabiskās tiesības, kas garantētas konstitūcijā.

Liela daļa ASV sabiedrības uz konstitūciju raugās kā uz nekļūdīgu dokumentu, kas ļāva nošķirtām pavalstīm kļūt par vienotu nāciju un ar laiku – par ievērojamu spēku pasaulē. Tomēr, lai cik apgaismoti konstitūcijas veidotāji arī būtu bijuši, viņu rakstītais tomēr nav tik vienkārši pārnesams uz mūsdienām. Konstitūcijas otrais labojums, kas garantē tiesības nēsāt un turēt ieročus, tika veidots ar domu, lai aizsargātu atsevišķus štatus no ārējiem draudiem un revolūcijas laikā tapušās federālās valdības. Džefersona vārdiem, tika garantēta aizsardzība no „valdības tirānijas”.

Nenoliedzot problēmas ar ASV valdību, diez vai kāds šodien var novērst tirāniju ar karabīnes palīdzību. Grūti atcerēties gadījumu, kad centrālā vara būtu centusies ielauzties kādas privātpersonas mājā un tas varonīgi būtu atvairījis uzbrukumu ar šaujamieroci. Arguments, ka personīgi iegādāti ieroči spēj balansēt valdības rokās esošo spēku, ir vienkārši absurds. Bruņojies Čaks Noriss nespētu aizsargāt savu māju, ja valdība patiešām to vēlētos ieņemt. Līdzīgā veidā, izteikumi par to, ka civiliedzīvotāji ar pielādētu ieroci spēj novērst traģēdijas, vienkārši neiztur kritiku. Lai gan atsevišķi gadījumi patiešām ir bijuši, kopumā tikai 1,6% apšaudes ir beigušās ar to, ka civiliedzīvotājs, izmantojot šaujamieroci, ir nogalinājis uzbrucēju.

Citu valstu piemēri liecina, ka masu slepkavības ir ierobežojamas ar izlēmīgiem politiskajiem lēmumiem. Pēc traģēdijas Austrālijā 1996.gadā valdība spēra lielus soļus, atpērkot no pilsoņiem simtiem tūkstošu automātisko ieroču un liekot jauniem pircējiem uzrādīt reālu pamatojumu šaujamieroča iegādei. Kopš tā laika valstī nav bijusi neviena ar šaujamieroci saistīta masu slepkavība.

Kanādā ir noteikts mēnesis gaidīšanas perioda, lai saņemtu ieroci un divu cilvēku rakstisks atbalsts. Tajā pašā dienā, kad notika apšaude ASV, Ķīnā kāds vīrietis līdzīgā incidentā ar nazi uzbruka skolēniem. Divdesmit bērni tika ievainoti, tomēr neviens negāja bojā. Sociālā zinātne dažkārt mēdz būt neviennozīmīga un atvērta dažādām interpretācijām un filozofiskām nostājām. Tomēr vairāku valstu dati par ieroču pieejamību un masu slepkavībām ir tik uzkrītoši saistīti, ka jāpiepūlas, lai nesaskatītu kopsakarības. Populārajā Maikla Mūra filmā „Boulings Kolumbainā” autors prasa Mičiganas fermerim un izteiktam šaujamieroču fanam: „Kāpēc neizmantot tās metodes, ko pielietoja Gandijs? Viņam nebija ieroču, bet viņš spēja pieveikt britu impēriju.” „Es neesmu dzirdējis par šo gadījumu,” atbildēja fermeris. Ignorance ir daļa no Amerika kultūras problēmas.

Īsi pēc notikušā Obama solījās tikt pāri politiskajiem šķēršļiem, nosakot ieroču regulāciju kā vienu no centrālajiem jautājumiem otrajam prezidentūras termiņam. Vismaz ārēji Obama izskatās kā pareizais cilvēks šā jautājuma virzīšanai. Vairākus gadus dzīvojis Čikāgā – vienā no vardarbīgākajām ASV pilsētām, viņš zina, ko nozīmē noziedzība ielās. Kā bijušajam tiesību ekspertam viņam ir laba izpratne par valsts pamatlikumu un tā interpretāciju. Kā divu bērnu tēvs Obama arī spēj labāk izprast, ko ASV nozīmēja Konektikutas traģēdija.

Tomēr ir vairāki praktiski šķēršļi radikālu izmaiņu ieviešanai. Nacionālām traģēdijām nekad nav piemērots laiks, bet brīdī, kad ASV lemj par savu finansiālo nākotni, prezidentam ir ierobežots politiskais kapitāls, ko viņš var sadalīt dažādām problēmām. Arī iekšpolitikas pārzināšana, lēmumu virzīšana un sekošana līdzi dažādām Kongresa apakškomitejām nav Obamas stiprākā kārts. Efektīvs publisks prezidents, ievērojami vājāks politiķis aiz slēgtām durvīm. Ieroču nākotne būs vairāk atkarīga no Kongresa republikāņu vēlmes kaut ko mainīt šajā jautājumā, kas kopumā nevieš pārāk lielas cerībās.

Pēc katras masu šaušanas traģēdijas ASV ir novērojama vienveidīga reakcija: šoks, īsas debates par notikušo un jautājuma nolikšana malā. Pēc tam kad 2011.gadā pēc apšaudes tuvu nāvei nonāca demokrātu partijas pārstāve Gabriēla Gifordsa, daudzi uzskatīja, ka tas būs pagrieziena punkts ieroču kultūrai ASV. Tā vietā pieauga pieprasījums pēc ieroča, kas ievainoja parlamenta pārstāvi galvā. Tāda pati tendence bija novērojama arī pēc apšaudes Kolorado štatā.

Lai gan īsi pēc Konektikutā notikušā sabiedrības atbalsts ieroču ierobežojumiem ir pieaudzis, kopumā pēdējos desmit gados šī tendence ir gājusi pretējā virzienā. Vairāki augsta līmeņa politiķi lepojas ar esošo „brīvās” Amerikas ieroču kultūru. „Man vajadzēja tikai vienu šāvienu, lai novāktu koijotu, kas līda pie mana labradora,” reiz izteicās Teksasas gubernators Riks Perijs. Viņa un vairāku citu republikāņu piedāvātais risinājums ir vienkāršs – ja vien skolotājiem būtu bijis ierocis zem galda, traģēdija Konektikutā būtu novērsta. Absurda un reizē īsti amerikāniski loģika. Arī šajos Ziemassvētkos netrūks tādu, kas dāvanā saņems šaujamieroci.

Autors strādā ASV, ir politikas doktorants Birmingemas universitātē