Vai pie nabadzības vainojami tikai tikai politiķi un nodokļi?
Kad valsts svētku priekšvakarā televīzijas diskusijā klātesošie žurnālisti, tikuši klāt Valsts prezidentam Andrim Bērziņam, centās izspiest ko vairāk par viņa attieksmi pret nabadzību Latvijā, valsts galva teica zīmīgus vārdus – ka viņš zina, kas ir nabadzība un bads, jo pats ir badu piedzīvojis. Saruna studijā drīz turpināja savu gaitu citā virzienā, taču man prātā palika šī patiesībā dziļi simboliskā vieta sarunā.
Simboliska tāpēc, ka prezidents ar savu iepriekš neveiklo izteiksmes veidu bija nonācis sabiedrības un žurnālistu krustugunīs, taču atšķirībā no kaut vai tajā vakarā TV studijā klātesošajiem žurnālistiem bija vienīgais, kurš tiešām zina, kas ir īsts trūkums un bads. Tāds trūkums un bads, kāds pēckara gados bija jāpiedzīvo daudziem cilvēkiem Latvijā un kas ne tuvu nav salīdzināms ar to, kas notiek mūsdienu Latvijā.
Nabadzība un tās līdzi nestais posts nav noliedzami ne mūsdienu Latvijā, ne arī līdz galam ir izskausti tādā ekonomiskā liberālisma citadelē kā ASV vai sociāldemokrātijas paradīzē kā Dānija. Par nabadzību ir jārunā un to ir jācenšas izskaust. Taču, lai to izdarītu, ir jāsaprot ne tikai tās apjoms, bet arī patiesie cēloņi. Kopš šoruden klajā nākušā kolēģu žurnālistu pētījuma par nabadzības plašumu Latvijā, turpmākā saruna vairāk grozījusies ap pie visa vainojamajiem politiķiem un līdzšinējo it kā ačgārno nodokļu politiku.
Var, protams, visa ļaunuma sakni saskatīt politisko lēmumu pieņēmējos un nodokļos, taču neaizmirsīsim, ka paši esam divdesmit gadus par šādiem politiķiem un nodokļiem balsojuši. Turklāt neaizmirsīsim arī to, ka Latvijas vēstures pēdējie divdesmit gadi ir ļoti īpašu apstākļu un notikumu kopums, kādu diezin vai citur pasaules vēsturē atradīsim. Iespējams, ka tas arī zināmā mērā izskaidro mūsu nabadzības vēsturi.
Bagātie nabagi
Viens no pārmetumiem, kas izskanēja pie varas esošo virzienā, ir mūsdienu Latvijas nodokļu sistēmas veidošanās nepārprotami par labu bagātākajiem mūsu sabiedrības locekļiem. Tajā skaitā peļņas un dividenžu ilgstošā neaplikšana vai aplikšana tikai ar simbolisku nodokli. Un, protams, joprojām salīdzinoši niecīgie nodokļi par zemi un nekustamo īpašumu.
Es īpaši gribu pakavēties tieši pie nodokļiem par īpašumu un zemi. Populārs ir priekšstats, ka šie ir visvieglāk iekasējamie nodokļi, jo ēkas un zemi nekur noslēpt vai pārvietot nevar. Pēc citu bagāto rietumvalstu piemēra tos var aplikt ar pietiekami augstiem nodokļiem ar tīri ekonomisku pamatojumu – ja nevari samaksāt un uzturēt, pārdod. Tirgus paliek tirgus. Un galu galā mājas un zeme taču pieder tikai bagātiem un turīgiem cilvēkiem, ne jau plikiem un nabagiem.
Teorētiski tā tas arī ir. Taču praktiski Latvijas situācijā ir nedaudz vai pat stipri citādi. Latvijas neatkarību atjaunojot, paši lēmām, un taisnīgi lēmām, atdot likumīgajiem īpašniekiem vai viņu mantiniekiem padomju varas savulaik atņemtos nekustamos īpašumus. Zemes un īpašumu reforma bija gadiem ilga, daudziem sāpīga un piņķerīga lieta. Ar tiesāšanos, ar kaimiņu un vecu draugu sanaidošanos, ar jaunu attiecību veidošanos starp namīpašniekiem un tā saucamajiem piespiedu īrniekiem.
Īpašumu reforma nozīmēja to, ka padomju varas nolaisti, pussagruvuši un slikti apsaimniekoti īpašumi laukos un pilsētās nonāca pie cilvēkiem, kam lielākoties nebija nedz brīvu līdzekļu to sakārtošanai, nedz bieži arī nepieciešamo zināšanu un iemaņu.
Turklāt īpašumi tika atdoti ar visiem tajos esošajiem iemītniekiem, kurus uzreiz nedrīkstēja uz ielas izlikt. Risinājumi īrnieku problēmām tiek meklēti gadiem un ne visur ir atrasti vēl šodien.
Tas bija Zālamana lēmums, kas līdz galam neapmierināja visas puses, taču bija vienīgais tobrīd iespējamais. Pēc tagad tik populāro ekonomikas ekspertu ieteikumiem loģiski būtu bijis uzreiz arī sākt iekasēt kārtīgus īpašumu nodokļus. Taču kā tos būtu iespējams samaksāt? Cik taisnīgi ir prasīt lielus nodokļus no īpašuma, kas ir nolaists un kurā mitinās piespiedu īrnieki, kuriem arī nav kur sprukt? Protams, ka vienmēr pastāv risinājums visu pārdot. Bet ko mēs kā valsts būtu ieguvuši, ja ar nodokļu politiku būtu spieduši šādus atgūtus īpašumus uzreiz pārdot tālāk pirmajam pretimnācējam?
Lēna mācība
Atgūtās neatkarības pirmajos gados, labu gribēdami, nolēmām arī privatizēt valsts un pašvaldību īpašumā esošos dzīvokļus. Tādas pieejas pareizību diezin vai kāds tagad kopumā apšauba, ja nu vien izpildījuma detaļās. Taču atkal – zinot, ka privatizēto dzīvokļu jaunie īpašnieki ir cilvēki bez lieliem ienākumiem un uzkrājumiem – vai varējām no viņiem uzreiz prasīt lielus īpašumu nodokļus?
Lietas valstī pamazām sakārtojās un iedzīvojās arī tirgus principi, tāpēc pamazām arī īpašumu nodokļiem bija jāsāk kāpt. Taču tad nāca 2009.gada krīze. Būsim godīgi paši pret sevi un atcerēsimies tā laika sabiedriskās diskusijas par budžetu un nodokļiem, kur pozitīvi par īpašumu nodokļu palielināšanu izteicās vien retais. Gan tāpēc, ka tas sāpīgi skartu jau tā kredītu slogā iestigušos mājokļu pircējus, gan tāpēc, ka ne tobrīd, ne vēl joprojām īsti ir rasts risinājums tādai problēmai kā, piemēram, Jūrmalas jauno un veco namīpašnieku ienākumu atšķirības.
Ar iepriekš minētajiem piemēriem es negribu teikt, ka nodokļi par īpašumu vispār nav jāpaaugstina un ka ekonomikas teorija ir nekam nederīga. Nē, es tikai gribu aicināt izvairīties no problēmu vienkāršošanas un ilūziju pilnas domāšanas.
Neviena iepriekš izstrādāta ekonomikas teorija tiešā veidā neder Latvijas situācijai, jo tā ir unikāla un atšķirīga no citām situācijām. Ekonomiskās teorijas vislabāk ir izstrādāt, aprakstot situāciju jau pēc notikuma.
Tāpēc arī Latviju patlaban nav jēgas salīdzināt ar labklājības zemēm Īriju, Dāniju vai Lielbritāniju, jo ekonomiskā, sociālā un politiskā vēsture šajās vietās ir atšķirīga. Ja mūsu viesstrādniekiem patīk Lielbritānijas un Īrijas dāsnās pabalstu sistēmas, tad jāatceras, ka cilvēki tur ir ilgus gadus maksājuši nodokļus, lai tā sistēma veidotos un spētu pastāvēt. Kamēr Latvijā tajā laikā…
Nemānīsim paši sevi, ka ekonomiskās, sociālās un politiskās problēmas ir atrisināmas kā dabaszinību problēmas, kur viss tomēr noris pēc vairāk vai mazāk noteiktiem un negrozāmiem fizikas, ķīmijas vai matemātikas likumiem. Praktiski jau katra sabiedrība, un it īpaši brīva, demokrātiska un lemtspējīga sabiedrība, kāda par spīti visam šos divdesmit gadus bijusi arī Latvija, attīstās vien tā, kā tā var attīstīties, ņemot vērā tās iekšējās pretrunas, strāvojumus un konkrētos vēsturiskos apstākļus.
Tas nozīmē arī to, ka nabadzībai Latvijā ir daudz un dažādu iemeslu, kurus mums pašiem būtu jācenšas pēc iespējas skaidrāk apjaust, lai spētu samazināt nabadzības radīto postu, cik tas vispār iespējams. Un te ar nodokļu politiku un politiķu zākāšanu vien būs par maz.
Autore ir neatkarīgā žurnāliste
Komentāri (52)
Andris 28.11.2012. 14.18
Mani šajā nekustamo īpašumu atdošanas un privatizēšanas aspektā interesē viens jautājums: vai vēl kur pasaulē ir valsts (protams, bez Latvijas), kurā ar likumu tika noteikts, ka okupētājvalsts demobilizētajām militārpersonām ir tiesības privatizēt dzīvokļus (teiksim, kādreizējās “keča” mājās. Ja postpadomju paaudze tādu “keču” nav ne redzējusi, ne dzirdējusi, paskaidroju – tās ir ēkas, ko okupētājvalsts armijas celtnieki būvēja saviem ofiņiem), kurās tie, Latvijai neatkarību atgūstot, mita?
2
Signija Aizpuriete > Andris 28.11.2012. 15.30
———
Visiem ”klīniskajiem auseklīšiem”, kas jautājumus vēl joprojām par likumu rakstīšanu uzdod. Mācās, študenti, mācās:
Andris Grūtups par Latvijas atdzimšanu
http://www.youtube.com/watch?v=dJXQtPC2TKc
0
dace_ampermane > Andris 28.11.2012. 14.59
ciniits cieniits no manis
Latvija nav salīdzināma ne ar vienu pasaules valsti, Latvija ir speciāla valsts visos veidos, gandriiz tāpat kā Izraēla tikai ar pilnīgi pretējām izpausmēm.
0
ivetao2007 28.11.2012. 16.33
Divās postsociālisma valstīs komunistiem neizdevās paturēt varu. Dramaturgs Vāclavs Hāvels un strādnieks Lehs Valensa organizēja savas tautas tā, ka komunisti un viņu sargsuņi tika nobīdīti malā. Ne vienā ne otra valsti netika sagrauta ne rūpnoecība, ne lauksaimniecība. šis valstism sekmīgi pārdzīvoja itkā visur esoso ekonomisko krīzi. Joprojam pasaulē var nopirkt čehu škodas un tatras, poļu fiatus, viņu lidmašinas un pat tankus. Latvija LTF noorganizēja komunisti un čekisti, organizējot mežonīgo kapitālismu, valsys izpārdošanu. LTF sastāveja no komunistiem un kolaborantiem, bet nodokļus maksāja tikai nabagie. Vai ziniet, ka Ojārs Vācietis un Imants Kokars bija komunisti? Visi Latvijas prezidenti, izņemot VVF arī bija {ir] komunisti. Latvijas finsisist a la Osis, kuru LKP CK kopā ar Kehri un vēl diviem tagad pazudušiem funcionāriem, brauca uz Ameriku, lai studetu, ko darīt ja izdosies piesavināties lielus īpašumus un nozagt pat visu valsti. Tiem pašiem finansistiem nav nekādas jāgas par progresīvo nodokļu sistemu. Vai viņi ir noziedznieki, pildot oligahu pasūtījumus. Pieminētie komunistiskie kolaboranti momentaļi apgriez kažoku otrādi un Ulža Gērmaņa vārdiem, lētticīgie latvijiesī, nobalsoja par maskētajiem komunistu “gaišjiem spēkiem”ar labām frizurām un smukām šļipsēm. Pensionāri gandrži visi a la Verze kā viens uzķērās uz komunistu makškeres plikā āķa un tagad raud par mazajām pensijām. Pensionāru ievēlētie komunjagas visu nozaga, no kuriens tad tas pensijas pēkšņi radīses. Labi,ka Dombrovskim bagātnieki ticēja un, lai mēs tūlīt un tagad nenspragtu badā, aizdeva lielu naudu. Kas to tagad atdos – vai par komunistiem balsojušie pensionāri?
12
mary75 > ivetao2007 29.11.2012. 08.00
Vispār, daudziem krieviem Latvija arī ir dzimtene, un, ja parēķina, cik latvieši pa šo laiku ir aizbraukuši, nez vai nebūs vēl vairāk, kā to krievu.
Pie kam aizbrauca taisni daudzi ļoti izglītoti un profesionāli krievi, kas varēja dod lielu labumu Latvijas valstij, ja mums kāda valdība vispār būtu spējīga aizdomāties līdz tik sarežģītām kategorijām, nevis būtu spējīga domāt blēdīgu populistu līmenī un valsts, nevis savu politisko interešu kategorijās, un kas tikai netika iznīcināts tās prihvatizācijas un ātras peļņas gūšanas nolūkā, manuprāt, tiem prihvatizētajiem tie krievi, aizbrauks viņi, vai neaizbrauks, interesēja daudz mazāk, par ātru peļņu.
0
Signija Aizpuriete > ivetao2007 28.11.2012. 23.51
——-
Kā ar jaunlatviešiem? Kur tie palikuši?
‘ Sasniegts zemākais dzimstības līmenis, kāds Latvijā novērots ‘
Pirms 25 gadiem tā nebija
Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes statistikas un demogrāfijas katedras vadītājs Pēteris Zvidriņš laikrakstam skaidro, ka vēl pirms 25 gadiem tā nebija. «80.gadu beigās dzimstība bija diezgan lielos plusos. Salīdzinājumam: 1986./1987. gadā dzimušo skaits bija 42 000, 2011. gadā – 18 000,» sacīja demogrāfs.
http://genocids.wordpress.com/2012/03/26/sasniegts-zemakais-dzimstibas-limenis-kads-latvija-noverots/
0
mary75 > ivetao2007 29.11.2012. 10.19
Visi, kas nedomā, kā tu, vai NA, nav valsts ienaidnieki.
Nevajadzētu visu tik ļoti primitivizēt un vispārināt.
Šīs valsts pilsoņiem var būt dažādas domas un vīzijas par valsts politiku, utt., un tas ir pilnīgi normāli.
Pazīstu diezgan daudzus krievus, kas ir lielāki Latvijas patrioti, kā daži latvieši.
0
Ojārs > ivetao2007 29.11.2012. 10.27
Šīs valsts pilsoņiem var būt dažādas domas un vīzijas par valsts politiku
————–
Tātad imho klubā paustās domas ir tikai “cits viedoklis”? :))) Kurš no tā klubiņa autoriem Tev pēc gara ir tāds īsts domubiedrs? Nu, padalies, lūdzu!
0
Egitazz > ivetao2007 28.11.2012. 23.20
Latvijā privatizācijas laikos veiksmīgi sakrustojas divas vēlmes. Viena vēlme bija īsto latviešu vēlme tiks vaļā no padomju rūpniecības ar diviem sapņiem:
1. nebūs šo rūpnīcu, ātrāk krievi aizbrauks.
2. atnāks rietumi un sabūvēs īstas modernas rūpnīcas
un otrās grupas vēlme – nopelnīt ļoti ātri, pārdodot visu, ko var: modernākas iekārtas vieniem, vecas iekārtas kā metāllūžņus utt.
tāpēc arī nebija nekādas lielas pretestības priHvatizācijai un RAF prešu pārdošana Irānai ir tikai aisberga neliela daļa.
0
mary75 > ivetao2007 29.11.2012. 10.35
Tu to Lindermani un Gilmanu pieskaiti pie tās krievu intelektuālās elites, kas atspoguļo to visu krievu domas?
Nu tad jau Garda mums arī ir tā “elite”, un var runāt visu latviešu vārdā, kaut, priekš tevis, iespējams, tā arī ir.
Personiski es ne DDD, ne šo portālu nelasu, ja nu tikai kādreiz intereses pēc, ko domā dažādi abu pušu radikāļi un profesionālie provokatori.
0
Ojārs > ivetao2007 28.11.2012. 23.33
-> mezavilks
lētticīgie latvijiesī, nobalsoja par maskētajiem komunistu “gaišjiem spēkiem”ar labām frizurām un smukām šļipsēm
———-
Interesanti, par ko tad 5. Saeimas vēlēšanās nobalsoja pats Mežavilka kgs?
0
Ojārs > ivetao2007 29.11.2012. 10.23
dzeris49 Vispār, daudziem krieviem Latvija arī ir dzimtene
————
Vismaz es runāju nevis par krieviem likumīgiem Latvijas Republikas pilsoņiem, bet gan par okupantiem un ievestajiem kolonistiem, kuriem Latvija nevar būt dzimtene.
0
Ojārs > ivetao2007 29.11.2012. 10.12
aizbrauca taisni daudzi ļoti izglītoti un profesionāli krievi
————
mums nav vajadzīgi “ļoti daudzi izglītoti” valsts ienaidnieki. Dzeri, palasi rakstus un komentus “krievu intelibeņķu” portālā poimhoklub
0
andris902 > ivetao2007 29.11.2012. 01.05
…viss ir likumsakarīgi – no 80-to gadu beigām līdz 2011.gadam aizbraukuši 349 147 krievi, kuri nevarēja papildināt Latvijā dzimušo skaitu….toties 2011.gadā latviešu skaits sasniedzis 62% no Latvijas iedzīvotājiem….
0
Ojārs > ivetao2007 28.11.2012. 23.25
1. nebūs šo rūpnīcu, ātrāk krievi aizbrauks.
———
Mēs tolaik tiešām nezinājām,ka viņi tik ļoti nevēlas atgriezties dzimtenē. Laikam tur dzīve ir bijusi pavisam štruntīga.
0
andris902 > ivetao2007 28.11.2012. 23.44
…Kolpants…. “1. nebūs šo rūpnīcu, ātrāk krievi aizbrauks.”
….pirmais punkts tā kā būtu izpildīts:
1989.g. Latvijā bija 905 569 krievu,
2009.g. palika 628 882,
2011.g. palikuši 556 422 krievu….
…:))
0
Eduards pāvuls 28.11.2012. 15.24
Autore aicina rakt dziļāk, bet, šķiet, rok sāņus, iesp. savas neinformētības un neizglītotības dēļ.
1) jau vispārējais – “situācija Latvijā ir tik unikāla, ka nekādas ekonomikas teorijas nederot” … paga paga – tas tikai liecina par pašas autores nezināšanu – Latvijas notikumus un nākotnes attīstības problēmas jau pirms 15-20 gadiem daudzi ekonomisti paredzēja, un ir noticis tieši tā … arī ap 2004 teiktasi par gaidāms “smago piezemēšanos” (jau paspējāt aizmirst, ko?) – kas sakrita ar pasaules finašu krīzi, tāpēc par LV pašas iekšējām problēmām, kā pēc tieši LV bija tik smags kritiens, piemirsa …
2)…situācija ar nodokļiem no nekustamā īpašuma, kas pieder nabadzīgajiem – tam jau sen izdomāti risinājumi, gan neapliekamie minimumi NI, gan nodokļa parāda uzkrāšana hipotēkā (t.i. nesamaksāto nodokli pārņem nākošais pircējs) – kompensācijas, valsts un pašvaldību attīstības / atbalsta programmas, uc.
3) par kreditēšanas saistību gan ar nodokļu režīmu gan likumdošanu – brīdinājumi, un receptes situāciajs labošanai nāca laicīgi, bet politisku iemeslu dēļ tika ignorētas, nu nav Latvija tik unikāla :)
2
+3
-10
Atbildēt
+12
-4
Atbildēt
@sanitai19 > Eduards pāvuls 28.11.2012. 18.49
Jo vairāk lasu Sanitu Upleju, jo vairāk šķiet, ka galīgi tupa. Labāk neraksti, ja nav dziļas analīzes par tēmu. Šķiet slēpta lobēšana NĪ. Lai mazāk būtu jāmaksā! Fui, Sanita Upleja!
0
Kalvis > Eduards pāvuls 28.11.2012. 20.34
Katra valsts ir unikāla. Autorei taisnība,tai ziņā, ka ekonomika nav pieņemusi zināsanai kādu teoriju, kā, bez ekonomiskiem zaudējumiem pāriet no plānveida ekonomikas uz tirgus ekonomiku.
Nav.
Savulaik, 1990.g., ekonomists J.Biezais mēģināja atrast kādu recepti, kā to izdarīt ar minimāliem zaudējumiem. Diemžēl, neviens negribēja domāt, bet “paķēra” gatavus dāņu vai zviedru likumus, kas piemēroti attīstītai, demokratiskai sabiedrībai.
Un iznāca tas ko vareja paredzēt – nabadzība, vilšanās un nekādu cerību, ka tuvakā laikā, kas mainīsies.
Iespēja jau bija – nedrīksteja tautu mudināt uz leiputriju īstermiņā; vajadzēja darīt to pašu, ko Vācijā pirms Maršala plāna – veikt dekomunizaciju (Vācijā denacifikācija) un Latvijas un Igaunijas gadījumā arī deokupāciju. Un tikai tad ķerties pie ekonomikas.
Tādu, vai citu iemeslu dēļ tas netika izdarīts. Ir demokrātija. Amerikāņiem ir teiciens – noziedzība ir maksa par demokratiju. Latvijas gadījumā pie maksas pieskaitāma arī nabadzība un valsts mazspēja. Ja maksai pievienosies arī valsts zaudēšana…
0