Skaties dziļāk!

Piezīmes par vardarbību pēc intervijas ar divām “Dardedzes” darbiniecēm izlasīšanas

“Zri v koreņ” – šis brīnišķīgais krievu teiciens nozīmē – skaties dziļāk, meklē būtību. Un šoreiz par teju līdz kalna lielumam samilzušu problēmu Latvijā, ja ne visā pasaulē – par varas un vardarbības problēmu. Tā parādās ģimenē, skolā, bērnudārzā, politikā, visā sabiedrībā kā vēzis ar 10 metastāzēm.

Kur ir vardarbības pamats? Izrādās, ka cilvēka dabiskajā vēlmē būt labākam, būt labākajam. Vismaz tā vardarbības un bērna drošības problēma ir pieredzē balstīta un rūpīgi risināta portālā Ir.lv publicētajā Ditas Arājas intervijā ar divām centra „Dardedze” darbiniecēm. Viņas ikdienā strādā ar vardarbībā cietušajiem bērniem, viņu vecākiem, skolotājiem, iestādēm.

Izrādās, ka vēlme būt labākam izpaužas kā vēlme būt labākam pār citiem. Lai to panāktu, retais sāk strādāt ar sevi. Daudzi izvēlas vieglāku ceļu – nomelnot, pazemot citus, lai pats justos pārāks. Šis ceļš ieguvis krāšņu nosaukumu – mobings.

Centrs „Dardedze” jau 11 gadus nodarbojas ar šo problēmu ģimenē, skolā, izglītībā, tomēr manāmu sekmju nav. Par šo tēmu 29.novembrī notiks konference, kurā uzaicināti uzstāties gan pašmāju speciālisti, gan eksperti no Dānijas un ASV.

Vardarbības pret bērniem apmēri ir patiesi neaptverami, jo tā sakņojas politikā kā varas mehānismā un varbūt arī militārajā un ekonomiskajā sacensībā pasaulē vai pat konkurētspējā kā „brīvā” tirgus mehānismā.

Cilvēks jeb sabiedrības humānā būtība ir kļuvusi par upuri šai it kā dabiskajai attīstības tendencei. Tomēr tā nebūt nav dabiska, skatoties attīstības aspektā, un ir pat būtisks tās traucēklis.

Ja lietu pasaulē, ekonomikas, tirgus, naudas un mantu kvantitatīvi salīdzināmajās attiecībās viena lieta ir lielāka, garāka vai smagāka par otru, tad cilvēciskajās attiecībās šī mēraukla ir vienkārši nāvējoša. Cilvēks ir laikā un telpā neierobežota būtne, kura ar Bēthovena muti „garam slavu dzied”. Vai XXI gadsimts ir aicināts to noliegt, lietas pacelt pāri cilvēka būtībai?

Tagad, kad plānojam valsts un sabiedrības attīstību turpmākajiem septiņiem gadiem, vai nebūtu īstais laiks pievērsties attīstības problēmai pēc būtības, meklēt un ievērot tās objektīvās likumsakarības, kas ir attīstības procesa pamatā gan dabā, gan sabiedrībā?

Konkrēti – bērna psihiskā attīstība pirmajos 5 – 6 dzīvības gados (līdz skolai) ir viena no vislabāk izpētītajām jomām psiholoģijā. Kāpēc šīs likumsakarības tiek ignorētas un to vietu ieņem konkrēto prasmju un attieksmju garais saraksts, kuras bērnā jāizveido, lai viņu sagatavotu 1.klasei?

Taču vispirms par drošību. Drošības jeb mobinga problēma parādās tad, ja bērnu attiecības mācību procesā netiek uzskatītas par risināmu uzdevumu, ja tās tiek atstātas pašplūsmē, bet viss, kas jāapgūst, ir tikai zināšanas un prasmes.

Prasmes tiek pārsauktas arī par attieksmēm. Attiecību veidošana un pat konfliktu risināšana tagad tiek īpaši mācīta arī pašiem bērniem. Bērni patiesi dažviet ir gudrāki par mums, vismaz veselāki savā pasaules uztverē, taču konflikti ir mūsu, pieaugušo, problēma. Bērnu vidē tai nav pamata. Tāpēc uzticēt bērniem risināt mūsu problēmas diez vai ir prāta darbs.

Lai būtu pamats pievērsties problēmas risinājumam pēc būtības, „v koreņ” jeb saknē, šīs nelielās pārdomas nobeigšu ar skumīgu secinājumu. Gan centra „Dardedze” 10 gadu darbs, gan gadskārtējā konference ar ekspertu pieaicināšanu no Dānijas un ASV rāda, cik milzīga organizatoriska un finansiāla mašinērija tiek darbināta, lai cīnītos ar vardarbības problēmu kā mūsu neprasmes un nezināšanas sekām. 

Taču nav redzams, ka tiktu meklēti problēmas cēloņi un to novēršanas iespējas. Nav laika rēķināt, kādu finansiālu un darbaspēka ietaupījumu cēloņu novēršana valstij dotu nākotnē.

Autors ir izglītības psihologs