Krievijas politiķis: Putina režīms drīz kritīs • IR.lv

Krievijas politiķis: Putina režīms drīz kritīs

24
Romāns Dobrohotovs. Foto: Mārtiņš Cīrulis, F64
Askolds Rodins

Krievijas topošās liberālas ievirzes partijas “Piektais decembris” dibināšanas iniciators Romāns Dobrohotovs sarunā ar portāla Ir.lv komentētāju Askoldu Rodinu

Jūs vadāt nevalstisko organizāciju ar ietilpīgu nosaukumu “Mēs”. Ko dara organizācija?

Pašlaik kopā ar citiem aktīvistiem veidojam “Piektā decembra” partiju. Nosaukums dots par godu dienai, kad pērn notika pirmais plašais protesta mītiņš. Mēs izejam jaunā, nopietnākā līmenī.

“Mēs” bija skaitliski neliela jaunatnes kustība, kas rīkoja acīs krītošas akcijas, lai pievērstu uzmanību problēmām, kas nenonāk presē. Centāmies, lai akcijas būtu ar ironisku nokrāsu. Ja tu pasmejies par pretinieku, tu nevari vienlaikus no viņa baidīties. Reizēm šīs akcijas izgaismoja to sistēmu, kurā mēs pašlaik esam. Piemēram, reiz mēs stāvējām pie Baltā nama ar plakātiem, uz kuriem nekas nebija rakstīts, jo – tāpat viss skaidrs. Vienalga mūs aizturēja OMON, mani ietupināja uz piecām diennaktīm. Mēs bijām pieci cilvēki un mūs “savāca” jau pēc piecpadsmit minūtēm. Šādām akcijām nevajag lielu cilvēku skaitu. Tas tāpat, kā ar “Pussy Riot” – viņas trāpīja jūtīgā punktā. “Piektais decembris” top kā daudzu grupu koalīcija, esam piesaistījuši ekspertus un strādājam pie nopietnas programmas. Partiju reģistrēsim decembra sākumā.

Vai jūsu kustība saistībā ar izmaiņām likumdošanā nav nonākusi t.s “ārvalstu aģentu” sarakstā?

Nē, jo mēs vienkārši neesam reģistrējušies, lai mūs nevarētu “piežmiegt”. Pat iesniedzot akcijas pieteikumu, mēs nenorādām, ka pārstāvam kustību, sakām, ka esam pilsoņu grupa. Krievijā ir tā: jo mazāk esi formalizējies, jo vairāk tev brīvības. Juridiski dokumenti un formāla struktūra automātiski nozīmē pakļautību valstij. Partiju gan nāksies reģistrēt. Protams, pastāv līdzekļi spiediena izdarīšanai. Partiju var tā pagalam banāli nereģistrēt. Var gaidīt provokācijas no speciāli iesūtītiem cilvēkiem, kaut kādas naudas lietas. Problēmas mums droši vien būs.

Cik ilgi Krievijā var noturēties protesta gaisotne?

Ziniet, es domāju, ka te ir kā ar zobu pastu: ja tā ir izspiesta, to ļoti grūti dabūt atpakaļ tūbiņā. Līdz pagājušā gada 5.decembrim cilvēki, pat neticot, ka varēs kaut ko panākt, izgāja ielās, spītējot oficiālajai propagandai. Viņu bija maz, un – tā nu reiz iekārtota Krievija – viņi nevarēja sapulcināt lielu piekritēju skaitu. Pirmā “lielā reize” bija 5.decembrī. Cilvēki uzzināja, ka viņu ir desmit tūkstoši un pat vairāk – pēc nedēļas sanāca kopā jau simts tūkstoši. Mītiņos Bolotnajas laukumā un Saharova ielā dalībnieku skaits bija par kārtu lielāks nekā 5.decembrī.

Bija pārvarēta kritiskā masa, psiholoģiskā barjera. Tas saistīts ar to, ka cilvēki ilgu laiku nespēja sev noticēt, aptvert, ka līdzīgi domājošo ir tik daudz, ka visi kopā viņi ir spēks. “Putins visu izdarīs” – šis stereotips vairs nefunkcionē. Gluži otrādi, mēs redzam, ka protests sasniedzis kvalitatīvi jaunu līmeni. Tagad notiek protesta kustības Koordinācijas padomes (KP) vēlēšanas, kurām būs vairākas kārtas. Sabiedrībā tiek apspriestas kandidātu debates, sijātas viņu biogrāfijas. Šis notikums ir daudz nozīmīgāks par gaidāmajām dažādos reģionos paredzētajām vēlēšanām. Par tām nav lielas intereses, jo tāpat viss jau izlemts. Turpretim opozīcijas grupēšanās nav iepriekš determinēta.

Uz 45 vietām Koordinācijas padomē pieteikušies 215 kandidāti, tai skaitā arī jūs. Kādi būs padomes uzdevumi, ko tā darīs ikdienā, ņemot vērā, ka opozīcija ir visai raiba?

Redzams, ka izredzes tikt ievēlētiem padomē ir lielākoties cilvēkiem ar liberāliem uzskatiem. Tas ir svarīgi, jo līdz šim katra no puslīdz izplatītajām ideoloģijām varēja pretendēt uz to, ka tai ir iedzīvotāju vairākuma atbalsts. Komunisti stāstīja, ka Krievija ir kreisi domājošo valsts un tajā valda skumjas pēc Padomju savienības, un kreisie esot protestējošo kodols. Nacionālisti uzsvēra, ka ir visstraujāk augošā kustība, un vispār – “Krieviju krieviem!”. Taču faktiski, kā liecina pirmsvēlēšanu socioloģiskās aptaujas, Koordinācijas padomē iekļūs galvenokārt liberāļi. Komunisti un nacionālisti ar lielām pūlēm panāca, ka katrai no ideoloģijām tika piešķirtas speciālas kvotas.

45 vietu KP piecas vietas automātiski pienākas katrai no ideoloģijām, arī liberāļiem, kuriem tas nemaz nav vajadzīgs – viņi iekļūst ar kopīgo sarakstu. Turpretim nacionālistu un kreiso līderiem nāksies izmantot kvotas. Un tas nozīmē, ka protestu bāze ir demokrātiski un liberāli domājošie. KP būs divi galvenie uzdevumi. Pirmais ir protesta akciju organizēšana: jālemj, cik bieži tās rīkot, kādu ievirzi dot, galu galā lemt, kad pienācis laiks oranžajai revolūcijai, vēl jāveido kaut kāds kopīgās programmas prototips. Cits ne mazāk svarīgs uzdevums būs aģitācijas organizēšanas. 

Pēdējās prezidenta vēlēšanas parādīja, ka runa jau nav tikai par viltošanu, bet ka patiešām ir daudz cilvēku, kas balsoja par Putinu, jo nesaprot, ka to darīt ir slikti. Cilvēki maz zina par korupciju valsts “augšgalā”, kaut arī materiāli par to ir pieejami, piemēram, Ņemcova referāts. Cilvēkiem nav skaidrības par patieso stāvokli izglītībā, medicīnā utt. It īpaši tas sakāms par reģioniem. Cilvēki jāizglīto.

Ir skaidrs, ko grib pie varas esošie – palikt savās vietās. Kādus līdzekļus režīms izmanto, lai nekas nemainītos?

Kad masu protesti tikai sākās, radās jautājums – vai viņi šaus, vai nešaus? Gājām ielās un nezinājām, kā reaģēs varas iestādes. Tagad saprotam, ka šis jautājums nav pats aktuālākais, daudz aktuālāks ir – kā izvest ielās miljonu cilvēku. Simts tūkstošus izdevies sapulcināt, taču samta revolūcijai vajag daudzkārt vairāk. Mēs saprotam – ja būs miljons protestējošo, varas iestādes neizšķirsies lietot ieročus, bet pat ja to darīs, mēs varam atskatīties uz to, kas notika arābu pasaulē. Ieroču izmantošana izrādījās neefektīva.

Domāju, ka Krievijā Sīrijas scenārijs nav iespējams, psiholoģiski mūsu tiesībsargājošās institūcijas un valsts pārvaldē strādājošie nav gatavi šādai rīcībai. Dažas augstas amatpersonas, teiksim, Igors Sečins, ir tam gatavas, taču ir vajadzīgi arī paklausīgi izpildītāji, un tādu, manuprāt, tagad vairs nav. Putina režīms tomēr turas, lielākoties balstoties uz propagandu. Ja būs cits spēku samērs, teiksim, Putinu atbalstīs 30%, bet pret viņu būs 70%, viņš pats būs spiests atkāpties no amata, un nebūs aktuāls jautājums, uz ko viņi ir spējīgi, lai saglabātu varu.

Vai nevar iznākt tā, ka, pirms jūs spējat mobilizēt miljonu protestējošo, jūs vienkārši “atšaus” pa vienam vien? Aleksejs Navaļnijs, kuru, domājams “ietiesās” cietumā, nav nekāds atsevišķais gadījums.

Spiediens tiek izdarīts. Varas iestādes gribētu, lai krimināllietas būtu ierosinātas pret daudziem protesta kustības aktīvistiem. Cita lieta, vai tās tiks virzītas uz priekšu. Ierosināta lieta ir mājiens – brauciet prom no valsts, citādi ietupināsim. Saistībā ar ļoti apšaubāmu “kompromatu” var notiesāt, teiksim, kreiso radikāli Sergeju Udaļcovu, jo varas iestādes uz kreisajiem radikāļiem vienmēr raudzījušās ar niknāku aci tāpēc, ka kreisajiem radikāļiem ir maz slepenu simpatizētāju varas elitē. Es zinu milzumu valsts pārvaldē strādājošo, kas būtu gatavi iestāties par Navaļniju. Ja Navaļnijs kļūs par cietumnieku, šie cilvēki kļūs par pārliecinātiem opozicionāriem.

Tātad jūs nebažījaties, ka ieslodzīšana cietumos varētu kļūt par masveida parādību?

Domāju, ka principā šāds scenārijs ir iespējams, taču tā rezultātā Putins zaudēs varu jau pēc kāda mēneša. Protestētāju skaits krasi pieaugs. Es spriežu pēc noskaņas sabiedrībā. Ja protestu līderus izolēs, sekas var būt eksplozīvas. Varas virsonēs to var neapjaust, bieži ir izjūta, ka Putins īsti neaptver, kādas noskaņas valda sabiedrībā. Ap Putinu ir pielīdēji, kas viņu dezinformē, ar internetu Putins nav lielos draugos, viņam ir sava pasaule. Taču pat augstākie ierēdņi apjauš, ka lielas represijas bruģē ceļu revolūcijai. Varbūt savā ziņā būtu pat labi, ja varas iestādes sāktu izdarīt kļūdas, tad režīms tuvinātu savu galu.

Bieži apgalvots, ka opozīcija ir raiba un haotiska, tai nav izteikta līdera. Vai, jūsuprāt, vispār ir vajadzīgs tāds nepārprotami vienīgais līderis?

Domāju, ka nav vajadzīgs, daļēji drošības apsvērumu dēļ. Jā, opozīcija ir daudzveidīga, bet es neteiktu, ka haotiska. Jau tagad rit diezgan labs, konstruktīvs darbs, nav tā, kā tas bija veco oficiozo partiju darbības laikā. Es runāju par “Jabloko” un Labējo spēku savienību, kas visu laiku plēsās savā starpā, palaikam diņģējās. Aptaujas rāda, ka liberālās demokrātijas piekritēju skaits gada laikā dubultojies – uz to cilvēku rēķina, kuri iepriekš iezīmēja atbildes variantu “nav viedokļa”.

Komunistu un nacionālistu atbalstītāju skaits palicis nemainīgs. Cilvēki atklātāk sākuši runāt, ka ir liberālo vērtību atbalstītāji. Domāju tāpēc, ka vecās, popularitāti zaudējušās manis pieminētās partijas reāli beigušas pastāvēt. Radušies jauni demokrātiski politiskie spēki, kas neasociējas ar partijām, kurām ir izteikti līderi. Krievijai vienmēr bijusi raksturīga savstarpēja neuzticēšanās. Ja cilvēks saka, ka ir rakstnieks, tas vēl nekas, bet, ja saka, ka ir politiķis un pārstāv kādu partiju, neuzticēšanās ir automātiska.

Ciktāl var uzticēties sociologiem ne sevišķi brīvā valstī?

Principā jau laikam nevar, taču jāskatās, kādus jautājumus tie uzdod. Ja ir aptauja, teiksim, par kaut kādu reformu, kuras rezultātus varas iestādes var izmantot, mēs tos uzreiz apšaubām. Taču, ja runa ir par abstraktām aptaujām, piemēram, “kādi ir jūsu uzskati?”, nav jēgas viltot rezultātus. Ja gadiem ilgi tie bijuši gandrīz vienādi, bet šogad mainījušies, tas nozīmē, ka kaut kas patiešām ir mainījies. Iepriekšējos gados politiska aktivitāte, iziešana ielās skaitījās nepiedienīga, taču tagad ir pilnīgi otrādi. Ja cilvēks skatās uz šiem procesiem ar neuzticēšanos vai nicību, politiķis sāk asociēties ar kaut ko nepatīkamu, proputinisku.

Krievijā uzņēmēji, kas atbalsta liberālas kustības vai plašsaziņas līdzekļus, parasti ņem nelabu galu.

Parasti jā. Ilgi turējās “Novaja gazeta” sponsors miljardieris Aleksandrs Ļebedevs. Taču pēc dažiem korumpantus atmaskojošiem rakstiem, kuros figurēja Federālais Drošības dienests (FDD), viņam nācās ieslēgt atpakaļgaitu. Vienalga, laiki mainījušies. Varas iestādes vēl var kādam “uzlikt laužņus”, taču pašu mūžs nebūs garš. Putins viņam atvēlētos sešus gadus nenostrādās. Kaut kas valsts mašīnā ir saplīsis. Tas padziļina krīzi. Piedevām vairāk vai mazāk domājošus kadrus prezidenta administrācijā nomaina cilvēki, kas rīkojas neelastīgi.

Kāda ir Krievijas Konstitūcijā vienā teikumā pieminētās prezidenta administrācijas loma?

Tā pamatīgi pieauga Borisa Jeļcina otrās prezidentūras laikā. Runāsim atklāti, prezidents bija smagi slims, valodā parādījās garas pauzes. Šajā laikā administrācija, kas rīkojās itin kā prezidenta vārdā, tika pie visai lielas ietekmes. Putina laikā šī tendence padziļinājās. Patiesībā Krievijā ir spēkā viena “konstitūcija” – tas, ko Putins pasaka televīzijas Pirmajā kanālā.

Publicitāti mēdz iegūt grūti aptveramas lielas. Pasaules eksčempionu šahā Gariju Kasparovu apsūdzēja policista sakošanā aizturēšanas laikā. Ar ko beidzās šis stāsts?

Droši nezinu, bet esmu dzirdējis, ka policists paņēmis atpakaļ iesniegumu, un sācis interesēties par šahu. Taču šis gadījums liecina, ka varas iestādēm nav neaizskaramo, tās grib pierādīt, ka var atļauties visu. Speciālie dienesti sākuši praktizēt kaut ko agrāk nebijušu: slepus iekļūt dzīves vai darba vietās un speciāli atstāt ielaušanās pēdas – kaut ko apgāzt, izmētāt, atvērt logu vai tualetē pačurāt un atstāt “padarīto” nenoskalotu. Lai atgriezies, cilvēks sāktu apdomāt, vai tikai nejūk prātā. Tas, ka varas iestādes ķērušās pie tādām metodēm, liecina, ka psiholoģiski tās atgriezušās Brežņeva laikos. Ne Putina pirmajos laikos, ne Medvedeva laikā nekas tāds nenotika. Ir arī cita veida atgriešanās – šodienas Krievija sāk asociēties ar 1989.gada notikumu attīstības gaitu. Režīma krišana ir tuvas nākotnes jautājums. Tas var notikt jau tuvākā gada laikā.

Vai represijas var izraisīt plašu emigrācijas vilni? Pagaidām jau no Krievijas var izbraukt brīvi.

Arī līdz šim emigrācija bijusi visai plaša. Tik daudz izceļojušo kā šogad, nav bijis nekad. Ir daudz politisko emigrantu. Taču emigrācija jūtami neietekmē iedzīvotāju kopējo skaitu. Saistībā ar iespējamo varas maiņu cilvēki drīzāk sāks atgriezties Krievijā, nevis braukt prom.

 

Komentāri (24)

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu