Dzimumu līdztiesībai jābalstās savstarpējā cieņā un darba dalīšanā
Jau otro nedēļu katru darba dienas rītu pāris stundas es pavadu savas meitas skolā – Kopenhāgenas starptautiskajā skolā -, brīvprātīgā kārtā palīdzot sestās klases skolēniem šūšanas nodarbībās. Vienpadsmitgadīgie zēni un meitenes visi kopā un vienādi strādā pie gaisa pūķu izgatavošanas – no piegrieztnes konstruēšanas līdz aplikāciju uzšūšanai ar šujmašīnu.
Bērni nāk no ļoti dažādām kultūrām un pasaules nostūriem, taču visi vienādi iziet savas ugunskristības ar adatām, diegiem un ātri “skrejošo” šujmašīnu. Bērni ir dažādas ādas krāsas, taču ļoti skaidri ir redzams, ka visas meitenes jau tagad īpaši piedomā pie sava izskata, bet zēniem ērtākais apģērbs pat skolā ir stilīgas treniņtērpa bikses vai vismaz jaka. Vēl tikai daži gadi, un savas iedzimtās dzimuma atšķirības katrs no viņiem izjutīs ļoti tieši un nepārprotami, kaut tagad nevienam nerodas jautājumi par to, vai šūšana ir sieviešu vai vīriešu nodarbošanās.
No sešdesmit deviņu bērnu vecākiem uz dizaina tehnoloģiju skolotāja aicinājumu palīdzēt pieskatīt bērnu darbošanos ar šujmašīnam un neskaitāmām kniepadatām atsaucās vien sešas mammas. Laikam jau mūsdienās nav daudz mammu ar šūšanas prasmēm un laikam jau daudzas mammas arī strādā pilna laika darbu.
Es pieteicos, jo protu šūt – apieties ar šujmašīnu man divpadsmit gadu vecumā iemācīja tētis, un tas bija padomju laiks, kad apģērba darināšana paša rokām bija iespēja cilvēkam justies individuālam un atšķirīgam. Es pieteicos arī tāpēc, ka patlaban nestrādāju algotu darbu, jo pirms trim gadiem aizgāju no augsta amata, labi apmaksāta darba un drošas karjeras, jo manam vīram darba dēļ bija jādodas uz Dāniju. Tagad es esmu pilna laika mājsaimniece.
Un, jā, es jau ceturto gadu dzīvoju Dānijā. Valstī, no kurienes uz Latviju atceļojušas nu jau bēdīgi slavenās grāmatiņas par dzimumu līdztiesību. Man, protams, ir savi novērojumi par dāņu sabiedrību, taču diplomātisku iemeslu dēļ es tos paturēšu pie sevis. Turklāt jebkurā gadījumā tie būtu ļoti subjektīvi un fragmentāri.
Individuālā līdztiesība
Es zinu, ka nav labs tonis citiem uzbāzties ar savu personīgo pieredzi, taču šo gadījumu uzskatu par attaisnojuma vērtu. Tā nu sanāk, ka mana interesantā pieredze ar šujošajiem bērniem sakrīt ar laiku, kad Latvijā uzbangojusi diskusija par dzimumu līdztiesības jautājumiem, par ieganstu ņemot pretrunīgās bērnudārziem domātās grāmatiņas.
Un tā nu šajā diskusijā par “tradicionālajām” vērtībām, “viduslaiku un padomju laiku tumsonību”, dzērājiem vīriem un sievu sitējiem, reliģiju, ateismu, XIX un XXI gadsimta domāšanu es cenšos atrast arī savu vietu. Jo aiz visām dzimumu identitātes, mistiskajām “dzimtes” studijām un citām augstām gudrības grāmatām es cenšos saskatīt konkrētu cilvēku, šajā gadījumā sevi.
Kam gan ir domāta zinātne, ja ne visas cilvēces un vienlaikus katra indivīda dzīves uzlabošanai. Kam gan ir domāta valsts politika, ja ne visas sabiedrības un vienlaikus katra tās locekļa dzīves uzlabošanai. No plikām teorētiskām konstrukcijām vien nekādas jēgas nav nedz vienā, nedz otrā gadījumā.
Skandāls ar grāmatiņām man atstāja sāju pēcgaršu, jo labklājības ministres Ilzes Viņķeles (Vienotība) publiski definētajā dalījumā starp “tumsonību” un apgaismību, kā arī citu līdztiesības ekspertu izteikumos nepalika vietas tādiem cilvēkiem kā es. Tādiem, kādu mūsu sabiedrībā patiesībā ir lielākā daļa, jo mēs nepiederam nedz vienai, nedz otrai galējībai.
Mēs dzīvojam tradicionālu dzīvi, bet vienlaikus esam iecietīgi pret dažādību. Mēs nekaujamies ģimenēs, bet arī nemaināmies apģērbiem un vārdiem. Mēs dzīvojam dienu pēc dienas, atkal un atkal meklējot iespējami labāko risinājumu sev un līdzcilvēkiem, neatkarīgi no tā, cik līdztiesīgi, tradicionāli vai neiecietīgi izskatāmies no malas vai no augšas.
Senlaiku līdzāspastāvēšana
Ja ārvalstu ekspertiem un Labklājības ministrijas ierēdņiem liekas, ka Latvijā ar dzimumu līdztiesību ir lielas problēmas, tad es savā dzīvē ar to neesmu saskārusies. Patiesi, ne reizi neesmu jutusi, ka man kaut kas būtu uzspiests, liegts vai atteikts tāpēc vien, ka esmu sieviete. Ja nu vienīgi ieeja vīriešu tualetē, bet ko gan lai es tur meklētu.
Iespējams, ka man ir īpaši paveicies un esmu rets izņēmums. Iespējams. Taču straumes virspusē uznestā līdztiesības tēma man lika aizdomāties ne tikai par savu dzīvi, bet arī par maniem priekštečiem un līdzcilvēkiem. Un ne tikai par padomju laiku, kad dzimumu līdztiesības izpratne patiesībā bija kropla un pati tās īstenošana nereti ar varu uzspiesta, ja atceramies Sibīrijas moku ceļus, kolhozu un rūpnīcu necilvēcīgo pieredzi.
Es domāju par laiku pirms padomju laika, kad dzima, auga un savu darba dzīvi sāka mani vecvecāki. Un vēl par laiku pirms viņiem. Es domāju par to, kāda dzīve bija viņiem – maniem latviešu senčiem zemniekiem. Manuprāt, viņi dzīvoja līdztiesībā – dzīves un darba apstākļu noteiktā dabiskā līdztiesībā.
Tāds zemnieka cilvēks jau nekādu princešu un prinču būšanu nevarēja atļauties, kā to varēja muižnieku un pilsētas bagāto bērni. It īpaši jau tāpēc, ka ļoti ilgu laiku lielākā daļa latviešu zemnieku piespiedu kārtā dzīvoja trūkumā, un tādos apstākļos ģimenē strādā visi – lieli un mazi, jauni un veci, sievas un vīri.
To, kā sadalījās darba pienākumi, noteica iespējas un vajadzības. Ja sievas ir bieži bērna gaidībās vai ar zīdāmu bērnu pie sāna, tad diezin vai tās stājās un vai tām būtu jāstājas arkla galā. To sauc par loģisku un arīdzan efektīvu darba dalīšanu, ja katrs uzņemas to daļu, kas labāk padodas un ērtāk veicama. Taču tas nenozīmē, ka viņas varēja atļauties laiskoties pa māju tāpat vien un ka mājas un saimniecības vadīšanas darbi būtu mazāk svarīgi ikdienas dzīvei.
Arī vēlāk, latviešu zemniekiem uzkrājot turību un izpērkot mājas no muižām, saimnieksievām bija savi ikdienas pienākumi saimniecības vadīšanā un nereti siena laikā vai ražas novākšanā darbs tīrumā plecu pie pleca ar saimes ļaudīm. Reti kura varēja vadīt dienas dīkā kā muižnieku kārtas ļaudis.
Savukārt, nākamajām paaudzēm aizplūstot uz pilsētām par strādniekiem, arī tur priekšā gaidīja smags ikdienas darbs kā vīrus, tā sievas. Protams, ka laika gaitā zināma daļa latviešu laukos un pilsētās iedzīvojās turībā un varēja atļauties aristokrātiskāku dzīves veidu un pasapņošanu par prinčiem un princesēm, tomēr tā vienmēr ir bijusi salīdzinoši maza daļa un diemžēl tādi brīži mūsu tautas vēsturē nav bijuši pārāk gari.
Tēvu laipas bērniem laipot
To, ka atšķirībā no citām Eiropas tautām, kurām nebija gadsimtiem jādzīvo zem svešas varas un zemā kārtā, esam savā nodabā mituši “latviskā dabiskā līdztiesībā”, rāda arī mūsu tautas dziesmas. Gan katram latvietim paaudžu paaudzēs zināmā “Aijā žūžū lāča bērni”, kur “Tēvs aizgāja bišu kāpti, māte ogu palasīti/ Tēvs pārnesa medus podu, māte ogu vācelīti”. Gan varbūt mazāk zināmā šūpuļdziesma – “Neviens putniņš tā nepūta, kā pūš meža balodītis/ Neviens mani tā nemīlēj, kā mīl mani tēvs māmiņa/ Apsedz mani ar svārkiemi, ietin kājas kažokā”. Par dienišķo maizi ir jārūpējas visiem un mīlēt arī ļauts visiem. Līdzīgas ainas mums pretī raugās arī no latviešu literatūras klasikas.
Tāpat kā lāča bērnu šūpuļdziesma nāk mums līdzi gadsimtiem, tāpat arī priekšstati par darbu un pienākumu sadalījumu ģimenē un saimē, kur mērķis ir viens – labklājība vārda visplašākajā nozīmē. Es augu padomju laikā un mani vecāki strādāja rūpnīcā, taču viņu attieksme pret dzīvi daudz neatšķīrās no viņu priekštečiem – jāstrādā bija visiem un rūpes par bērniem jādala, kā nu kurā brīdī iespējams sadalīt.
Kad bērni bija mazi, mans tētis meklēja darbus, kur var strādāt tikai otrā maiņā, lai mājās pie bērniem varētu samainīties ar mammu, kurai bija vienas maiņas darbs rūpnīcā. Jau vēlāk pēc darba uz daiļslidošanas treniņiem ar sabiedrisko transportu cauri visai pilsētai mani veda gan tētis, gan mamma.
Vasarās lauku mājās kartupeļus mēs stādījām un novācām visa ģimene kopā, tāpat kā ravējām dārzus, vācām sienu, lasījām sēnes un ogas mežā, nedalot sieviešu vai vīriešu darbus. Taču mana mamma joprojām nebrauc ar mašīnu vai traktoru, bet mans tētis negatavo ēst. Toties viņi abi joprojām ļoti labprāt kopā lasa sēnes un meža ogas, stāda kartupeļus un apkopj tomātu stādus.
Cienīt katra izvēli
Visticamāk, ka manis attēlotā aina nebūt nav unikāla mūsdienu Latvijā, un vienā vai otrā veidā līdzīgas ir simtiem un tūkstošiem ģimeņu Latvijā. Un tieši tās ir ģimenes, kas neiederas nevienā no piesauktajām galējībām, bet kas, pašiem varbūt nemanot, turpina dzīvot latviski dabiskajā līdztiesībā.
Līdztiesībā, kur neviens no dzimumiem neizceļ savu pārākumu, bet apzinās, ka dzīves smagums vieglāk velkams un skaistums labāk baudāms savienībā, kur valda savstarpēja cieņa un vienlīdzīga darba dalīšana atbilstoši brīža vajadzībai. Tā, kā tas Latvijā ir gadsimtiem bijis.
Un, apzinoties to, nemaz nav grūti atteikties uz brīdi no savām personiskām ērtībām, ja zini, ka reiz kāds to pašu darīs vai darījis tevis dēļ.
Tāda ir ikdiena lielākajā daļā ģimeņu, un uz tādām ģimenēm balstās sabiedrība. Lai kādi partnerattiecību modeļi un indivīda izpausmes būtu iespējamas mūsdienu sabiedrībā, tās pamatmasu vienmēr veidos pamatšūniņa – tradicionālā ģimene. Arī gadījumos, ja vecāki nav savā starpā laulāti, bet tos saista vien kopīga saimniecība un atbildība par to.
No tā nav jākaunas, tas nav jāapkaro kā kaut kas savu laiku nokalpojis, un neviens nav jāsaukā par sievu sitējiem. Ikviena cilvēka izvēle ir jāciena, un sabiedrībā ir vieta gan mājsaimniecēm, gan princesēm, ja tāda ir cilvēka izvēle. Un tā būtu jārespektē arī Labklājības ministrijas visu līmeņu amatpersonām. Kaut vai tāpēc vien, lai neradītu jaunajai paaudzei greizu priekšstatu par dzīves pamatvērtībām un mūsu pašu tautas uzkrāto mantojumu.
Autore ir neatkarīga žurnāliste
Komentāri (32)