10 priekšlikumi, kā uzlabot NAP • IR.lv

10 priekšlikumi, kā uzlabot NAP

21
Kā attīstīsies Latvija? Šis jautājums vēl miglā tīts pat NAP. Foto: Nora Krevneva, F64
Gundars Dāvidsons

Pildīšu savu pilsonisko pienākumu un izteikšu viedokli Nacionālās attīstības plānu. Man ir seši priekšlikumi par saturu, trīs par formu un viens par procedūru. Sākšu ar pēdējo.

Par procedūru

1. Būtu nepieciešama vēl viena NAP sabiedriskā apspriešana, kad pašreizējais plāns būs piepildīts ar saturu. Pašreizējai plāna versijai ir divas īpašības, kuras diskusiju padara grūtu, ja ne bezjēdzīgu.

a) Neeksistē kolonna “finansējums”. Tā nav nenozīmīga detaļa, skaitļi attiecīgās rindas galā ir pati svarīgākā dokumenta sastāvdaļa. Mēs taču saprotam – ja pie kāda uzdevuma finansējuma ailē ir nulle, uzdevums ir bezjēdzīgs, savukārt pat muļķīgs uzdevums ir apspriešanas vērts, ja tam ir piešķirti miljoni.

Tagad mēs esam lūgti kritizēt tādu mūziku, kuras disku esam saņēmuši, bet diskā ir aizmirsts ierakstīt mūziku. Likumsakarīgi mums ir diezgan planējoša diskusija. Pagrūti uzrakstīt kritiku par tukšu disku.

b) Dažu politiķu vīzija par zaļu Latviju liek domāt, ka gala versija varētu stipri atšķirties no pašreizējā plāna. Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc nav skaidrs, vai vispār ir vērts apspriest šo plānu. Mērķi nav atrauti viens no otra, t.i., uz plānu var skatīties tikai kā uz kopumu, jo jebkuras mazas izmaiņas ievērojami maina tā būtību. Piemēram, palielināt finansējumu pētniecībai un attīstībai līdz 1,5% no IKP ir mērķis ar potenciāli pozitīvu ietekmi uz izaugsmi, taču tikai tad, ja tas tiek kombinēts ar zinātnes finansējuma reformu. Savukārt, ja finansējuma kārtība netiek mainīta, tam visdrīzāk būs ekonomikas struktūru kropļojoša ietekme, un finansējuma palielinājums bremzēs attīstību. T.i., vērtēt ir iespējams tikai pasākumu kopumu, nevis katru pasākumu atsevišķi.

Par formu

Lai būtu saturīga diskusija, sabiedrībai un politiķiem, kuriem par šo dokumentu būs jālemj, jādod pietiekama informācija. Zemāk minētie formas uzlabojumi, manuprāt, krietni uzlabotu dokumenta kvalitāti.

1. Pie uzdevumiem ieviešamas kolonnas “Esošais finansējuma apjoms” un “Paredzamais finansējuma apjoms”.

Lielākā daļa no tabulās esošajiem nozīmīgajiem uzdevumiem izklausās pēc kaut kā, kas tiek darīts jau sen. Lai šādas kļūdas nebūtu un lai veicinātu jēgpilnu diskusiju, būtu ieteicams norādīt, cik liels finansējums šiem mērķiem tiek piešķirts pašlaik un cik ir paredzēts piešķirt nākotnē. Es saprotu, ka visdrīzāk kārtējo reizi “nav iespējams”, bet varbūt tad NAP ir jāsāk ar reformām, lai nākotnē būtu iespējams. Lai likumdevējiem nebūtu jāpieņem plānošanas lēmumi informācijas vakuuma apstākļos.

2. Mērķu sasniegšanas rādītājiem aizpildāmi tukšumi nākotnē.

Pašreizējā versijā mēs redzam 2014. gadu, un pēc tam uzreiz nāk 2017., kas īstenībā jau ir plānošanas perioda beigās. Dati par 2017. gadu visdrīzāk būs zināmi 2018. gada vasarā, kad būs stipri par vēlu kaut ko mainīt. NAP ir jābūt references skaitļiem kā par 2013., tā par 2015. un 2016. gadiem, informējot par to, kā gadu no gada mēs virzāmies uz mērķiem.

3. Katrs uzdevums pakārtojams vienam mērķa sasniegšanas rādītājam.

Pašreizējā pieeja ir tāda, ka “viss kopā kaut kā ietekmē visu kopā”. Ir rīcības virziens, tam apakšā sīkāk saskaldīti mērķi, kam apakšā vēl sīkāk saskaldīti mērķu sasniegšanas rādītāji, taču tad pēkšņi uzdevumi atkal attiecas uz visu rīcības virzienu kopumā. Tas ļoti apgrūtina dokumenta lasīšanu. Lasītājam ir jāuzmin, kā precīzi, pēc autoru domām, viens vai otrs mērķis tiks sasniegts. Saprotu, ka var būt gadījumi, kad tā arī ir – uzdevumam ir ietekme uz vairākiem mērķa sasniegšanas rādītājiem, bet tādā gadījumā būtu jāpiekārto pie svarīgākā. Savukārt, ja šāda “viss ietekmē visu” tendence ir masveidīga, jāsamazina mērķa sasniegšanas rādītāju skaits, jo acīmredzot tie raksturo vienus un tos pašus procesus. Piemērs: ilgi meklēju, kādā veidā ir paredzēts panākt prioritātes mērķa sasniegšanas rādītāja [188] (ienākumu nevienlīdzības koeficients) uzlabošanos. Tā arī nespēju atšifrēt sakarības.

Par saturu

1. Svarīgākais trūkums – nav vizionāra skatījuma. Kāds teiks “Bet priekš kam? Līdz šim iztikām – iztiksim arī turpmāk.” Neiztiksim.

Vai ievērojāt pēdējā laika svarīgāko ziņu Latvijai? Ziņa bija par to, ka to jauniešu skaits, kas pēc vidusskolas izvēlas studēt Latvijā, samazinājies no 75% 2008.gadā uz 58% šogad. Nezinu, kāds tam iemesls, taču ja patiess ir LU rektora M. Auziņa minējums, ka liela daļa varētu būt devusies studēt uz ārzemēm, kļūst mazliet bail. Šie jaunieši vairs nebrauc prom tāpēc, ka viņiem jāapgādā ģimenes, viņi vienkārši neredz šeit nākotni. Ja nu tiešām jaunatne beidzot ir atkodusi šo spēlīti, kurā mēs ar vietējās izglītības palīdzību mēģinām viņus novirzīt šampinjonu lasītāju un viesnīcu gultu klājēju karjerai?

No manis pēdējo gadu laikā lasītajiem rakstiem labākais (konkrētības un aktualitātes ziņā) ir Ērikas Andersenas “Why top talent leaves top 10 reasons boiled down to one“. Raksts ir par uzņēmumiem, taču tikpat labi tas varētu būt par valstīm.

Galvenā ideja – talantīgākie darbinieki uzņēmumus atstāj tā paša iemesla dēļ kā visi pārējie – tie dodas prom, ja cilvēki tiek vāji vadīti un organizācijas virzība ir nesaprotama un neiedvesmojoša. Vienā īsā teikumā koncentrēta visa mūsu valsts problemātika.

Mēs netiksim galā ar mūsu svarīgāko problēmu – smadzeņu aizplūšanu un demogrāfiskās situācijas pasliktināšanos, kamēr mūsu valsts nebūs kvalitatīvi pārvaldīta, bet vēl svarīgāk, – kamēr virziens, kurā dodamies, nebūs skaidrs un iedvesmojošs.

Šai kontekstā atbalstāma ir atsevišķu ministru vēlme izvirzīt vīziju par zaļu Latviju. Kaut kāds iedvesmojošs mērķis ir nepieciešams. Tomēr šī vīzija man raisīja nepatīkamas asociācijas.

Pirmkārt, mēs jau esam viena no zaļākajām valstīm pasaulē. Ciniķi varētu teikt: “Labi, šis mērķis tika sasniegts pagājušogad, tagad atpūta līdz 2020!” Otrkārt, mēs labi zinām, kāpēc esam tik zaļi -rūpniecības sabrukuma dēļ. Sanāk tāda sliņķu vīzija – slēgsim vēl pāris rūpnīcas un, skat’!, mērķis vēl vairāk sasniegts – kļūsim vēl zaļāki. Domājams, arī potenciālie investori šajā mērķī saredz tikai aizvien pieaugošas izmaksas. Treškārt, zaļums Latvijā ir ar diezgan nepatīkamu piegaršu – vismaz es uzreiz iedomājos par visu to liekēžu baru, kuri dzīvo uz pārējo rēķina caur tiešām valsts subsīdijām un “Latvenergo” paaugstināto tarifu. Vēl tādus? Kurš šo “uzņēmējdarbību” finansēs? Atvainojiet, bet tad es labprāt dzīvotu nedaudz mazāk zaļā valstī.

Mēs pagaidām neciešam no pārlieku lielas rūpnīcu intensitātes, mums nav pilsētu, kur cilvēki smok rūpnīcu skursteņu dūmos un cieš no pārlieku intensīvas autosatiksme. Drīzāk otrādi. Es saprotu, ka ministri pašlaik domā pārliecināt Latviju, ka eksistē kādas zaļās brīnumtehnoloģijas. Nevajag. Ja tās vēl nav pārliecinājušas pārējo pasauli, diez vai tās iedvesmos skeptiskos latviešus. Kopumā man tā likās diezgan depresīva vīzija, kura vislabāk īstenotos, neko nedarot un automātiski turpinoties demogrāfiskā sabrukuma procesam.

Bet ir taču daudzi iedvesmojoši mērķi, kuri ir tuvi pašreizējam valdības sastāvam! Piemēram, 9. Saeimas apstiprinātā “Latvijas ilgstpējīgās attīstības stratēģija līdz 2030.gadam” (Latvija 2030) redzam – “izveidot vienu no labākajām sākuma izglītības sistēmām ES….”. Tātad “vienu no labākajām”, tas būtu Top3 vai tuvu tam. Tas būtu labs mērķis, kurš prasītu daudz darba un līdzekļus, taču iedvesmotu daudzus strādāt tā labā. Bet kāpēc tas neparādās Latvija 2030 pakārtotajā NAP? It sevišķi, ja ņemam vērā, ka to apstiprināja pavisam cita sastāva un sasaukuma Saeima (t.i., vajadzētu būt pietiekami plašam atbalstam sabiedrībā). Varbūt ir domāts, ka tas netieši ir ietverts mērķos un uzdevumos, bet nav skaidrs, kāpēc šāda “izšķīdināšana” būtu nepieciešama.

2. Ir vērts atteikties no matrjoškas tipa mērķu uzbūves. Tas uzlabotu komunikāciju un ļautu novērst plāna galveno trūkumu – sasaistes ar finansējumu trūkumu.

Latvijā ir tendence radīt milzīgas mērķu konstrukcijas. Ja pareizi saprotu, NAP ir vadmotīvs, tālāk prioritātes, zem prioritātēm – prioritātes mērķis, prioritātes mērķa sasniegšanas rādītāji, tad rīcības virzieni, tad rīcības virzienu mērķi, zem mērķiem – mērķa sasniegšanas rādītāji, un galu galā, pēc visas šīs putras mēs nonākam pie tā, kas reāli tiks darīts – uzdevumiem. Bet tas nav viss. Teorētiski tas viss ir būvēts zem Latvija 2030, kurā arī ir kaut kāds mērķis, prioritātes, attīstības mērķi, rīcības virzieni un risinājumi. Baidos, ka vēl ir kādi 3-4 tāda paša līmeņa stratēģiski dokumenti, kuriem ir savas prioritātes, mērķi, rīcības virzieni… utt. par kuriem es vienkārši nezinu.

Un tā:

a) nevajadzīgi apgrūtina komunikāciju. Cik laika jau esam notērējuši uz nievām, diskusijām un jautājumiem par vārdu “drošumspēja”? Es uzskatu autoru ideju par saprātīgu, taču, ja cilvēkiem nav uzreiz saprotams, nav jēgas stūrgalvīgi pie tās “drošumspējas” turēties, pat ja tajā ir ieguldīts zināms reputācijas kapitāls;

b) apgrūtina mērķu sasaisti ar finansējumu, jo darāmo darbu ir daudz un ir saprotams, ka ierēdņiem ir grūti katram uzdevumam pierēķināt finansējumu. Rezultātā finansējums netiek aprēķināts nekam, kas padara dokumentu bezmaz bezjēdzīgu. Fokusēšanās uz nozīmīgo un uz tām jomām, kur ir gaidāmas lielas pārmaiņas, atvieglotu šo uzdevumu.

Saprātīgs mērķis, kurš būtu balstīts uz iedvesmojošu vīziju un ir pareizi noformulēts, ir intuitīvi saprotams bez skaidrojošām konstrukcijām. Piemēram, visās šodien attīstītajās valstīs ir bijis tāds posms vēsturē, kad tika izbūvēts ātrgaitas šoseju tīkls. Tādam mērķim (piem., “savienosim ar ātrgaitas šosejām lielākās pilsētas”) nevajag virsmērķus, vīzijas, prioritāros virzienus, jo ir skaidrs, kas tiks darīts, skaidrs ieguvums uzņēmējiem un skaidrs ir ieguvums katram iedzīvotājam individuāli. Šādiem mērķiem vajag konkrētus uzdevumus un finansējumu, bet nevajag “ekonomiskā izrāviena” vai “drošumspējas” garnīra. T.i., pilnībā pietiktu arī ar trīspakāpju sistēmu, stratēģiskajiem rotājumiem izmantojot Latvija 2030.

3. Uzdevumus iespējams attīrīt, atmetot nesvarīgo (diezgan tehnisks punkts – ja neesat lasījis NAP, izlaidiet).

Par to, ka dokuments pašlaik izskatās izplūdis un nefokusēts jau ir rakstījuši citi (piekrītu P. Raudsepa “Ir” paustajam viedoklim). Pagaidām izskatās, ka uzdevumi, mērķi, mērķu rādītāji dzīvo uz atsevišķām salām, nevis izriet viens no otra. Neredzu, kādā veidā uzdevumi sasniegs mērķus un to sasniegšanas rādītājus un kādā sakarā mērķi ir ar kvantitatīvajiem rādītājiem (par to, ja būs iespēja, sīkāk rakstīšu atsevišķi, jo šo rakstu tas padarītu nelasāmi garu).

Bez vadmotīva, prioritātēm, prioritāšu mērķiem, rīcības virzieniem un rīcības virzienu mērķiem varētu arī iztikt. 

Nozīmīgākā NAP daļa – rīcības virzienu mērķu sasniegšanas rādītāji un uzdevumi – cieš no tradicionāliem Latvijas plānu trūkumiem: globāla konteksta trūkuma, nespējas kvantificēt, kā arī nenozīmīgu un tādu mērķu izvirzīšanas, kuru kontrolei nav instrumentu.

a) Liela daļa no rīcības virzienu un prioritāšu mērķu sasniegšanas rādītājiem ir vāji kontrolējami (cik lielā mērā Latvijas valsts līdz šim ir kontrolējusi piemēram [75] “Preču un pakalpojumu eksporta apjoma pieaugums”?).

b) Pat ja rīcības virziena mērķa sasniegšanas rādītāji ir pareizi noformulēti, tie ir vāji saistīti ar uzdevumiem. Piemēram, [279] “Augstskolu personāla publikāciju skaita pieaugums par 20 procentiem” ir it kā labs un kontrolējams mērķis, taču uzdevumos neko par šo tēmu vairs atrast nevaram. Cits piemērs: [372] – [375] paredz samazināt sliktā stāvoklī esošu autoceļu garumu, palielināt autoceļu ar melno segumu garumu un vēl palielināt autobusu pasažieru skaitu. Ar interesi šķīru uzdevumus, cenšoties noteikt, no kā tas viss tiks finansēts: kurus nodokļus ir paredzēts celt un/vai kurām nozarēm samazināt finansējumu, bet atkal nekā – tur viss tas pats, ko darām tagad.

c) Uzdevumi savukārt “slimo” ar nenozīmības slimību. Vai kāds tic, ka [93] “Pastāvīgas apmācības par uzņēmumu radīšanas iespējām (utt.)” pozitīvi ietekmēs rīcības virzienu “Augstražīga un eksportspējīga ražošana un starptautiski konkurētspējīgi pakalpojumi”?

d) Paradoksālā veidā pamatā kvantificētas ir lietas, ko valsts nevar kontrolēt, savukārt tās, kas ir pilnīgā valsts kontrolē, nav kvantitatīvi izteiktas. Tas, pirmkārt, attiecas uz uzdevumiem. Ko nozīmē visi “atbalstīt”, “attīstīt”, “sakārtot”. un “izveidot”? Piemēram [384] “Reģionālo autoceļu sakārtošana, priekšroku dodot autoceļiem, kuri savieno nacionālās un reģionālās nozīmes attīstības centrus”. Par cik sakārtotiem kilometriem ir runa un starp kuriem “centriem”? Kāds taču to zina, un kāpēc nevaram uzrakstīt latviski “Sakārtot “tik un tik” kilometru autoceļu starp X,Y,Z pilsētām”?

d) Ir aizdomas, ka daudzas potenciāli nozīmīgas jaunās iestrādes mocīs finansējuma un politiskā atbalsta trūkums (piemēram, [287] – “Augsti kvalificētu un radošu vispārējās izglītības pedagogu sagatavošana un piesaiste”), kur finansējuma aile – jau atkal – ir atslēga, lai būtu saprātīga diskusija.

Pašreizējā NAP versijā izskatās, ka nozīmīgākās investīciju kategorijas NAP ir jau esošie projekti un esošās politikas turpinājums (investīcijas ostās, lidostā “Rīga”, „Rail Baltica”, investīcijas ceļu infrastruktūrā, nemainot esošo finansēšanas modeli). Tā ir leģitīma izvēle, taču tad dokuments ir jāattīra no liekvārdības un jāfokusējas uz šīm daļām.

4. Latvijas Konkurētspējas ziņojums ir liekams NAP pamatā.

Ne tikai Latvijā, bet arī citur pasaulē nav daudz pētījumu, kuri būtu piemēroti pašreizējai situācijai un spētu ne tikai atrast nozīmīgākos attīstību bremzējošos faktorus, bet arī ieteikt ko darīt. Latvijas gadījumā gan viens šāds pētījums ir. Tas ir Latvijas Konkurētspējas ziņojums (LKZ), ko NAP, manuprāt, nepietiekami izmanto. Galvenais, ka LKZ mērķis, fokusējoties uz galvenajiem attīstības attīstību kavējošiem faktoriem, pilnībā sakrīt ar NAP “ekonomiskā izrāviena” filozofiju. 

Nepiekrītu viedoklim, ka LKZ identificētie attīstību kavējošie faktori (ēnu ekonomika, izglītība, infrastruktūra) ir īstermiņā sasniedzami, bet NAP ir drīzāk ilgtermiņa dokuments. Finanšu ministrija un Valsts ieņēmumu dienests ir ļoti daudz darījuši, lai uzlabotu nodokļu iekasēšanu, tomēr normālas nodokļu kultūras izveide prasīs desmitgades un milzīgas investīcijas. Katrā ziņā 7-8 gadu nogrieznis varētu būt adekvāts, lai sāktu darbus pārmaiņām minētajās jomās un pat sagaidītu izmērāmus rezultātus. Īpaši tas attiecas uz izglītības sistēmu un infrastruktūru. Kāpēc lai NAP nebalstītos uz LKZ un attiecīgām stratēģiskām prioritātēm no Latvija 2030.

5. Cilvēks nostādāms centrā.

Izlasot NAP, nodomāju: kāds man labums, piemēram, no lidostas “Rīga” apkalpoto pasažieru skaita pieauguma? Pagaidām man vairāk rūp tas, lai lidsabiedrības taupības vārdā neveidotu pusotru stundu garas rindas bagāžas nodošanai. Jebkuru mērķi var pavērst tā, lai būtu redzams, kāds labums no tā ir cilvēkiem. Piemēram, NAP mērķi “veicināt inovatīvu, starptautiski konkurētspējīgu produktu ar augstu pievienoto vērtību radīšanu un ieviešanu ražošanā” var arī izteikt kā “palielināt inovatīvu un starptautiski konkurētspējīgu produktu radīšanā un ražošanā iesaistītu nodarbināto skaitu”. Gandrīz tas pats mērķis, bet vismaz kādam, uz ko tas potenciāli attiektos, norādītu perspektīvu.

Protams, ir mērķi, kurus nevar tā pārveidot, bet tad jājautā, kāpēc lai NAP būtu mērķi, kuri neattiecas uz Latvijas iedzīvotājiem?

6. Ir vērts sasaistīt sev rokas: juridiski apņemties sekot mērķiem un ik gadu novērtēt, vai esam uz pareizā ceļa.

Neesmu politologs, bet, manuprāt, politiķi no apņemšanās – “ja mērķi netiek sasniegti, valdība apņemas veikt papildu darbības, lai tos sasniegtu” – tikai iegūtu balsis. Starptautiskais Valūtas fonds šādus punktus izmanto valstīs attiecībā uz solītajiem budžeta un nodokļu pasākumiem, un valdībām tie nepatīk. Taču, ja tā ir pašu apņemšanās… Nu kam gan nepatiktu politiķis, kurš pat neveiksmē spēj pateikt, ka “darījām, ko varējām, bet acīmredzot neesam darījuši pietiekami, lai virzītos uz labāko izglītības sistēmu Eiropā, tāpēc šogad darīsim vēl konkrēti šo, šo un šo”? Visiem patiktu!

P.S. Nobeigumā – daži atzinības vārdi tiem, kas pie NAP strādājuši. Pirmkārt, piekrītu, ka “runāt mēs visi meistari”. Skaidri apzinos tos dažādos ierobežojumus, ar ko ir jāsastopas, veidojot šādu plānu. Rezultāts vienmēr ir kompromiss. Otrkārt, dažās jomās Pārresoru koordinācijas centrs (PKC) ir ledlauži. Vislielāko atzinību gribēju izteikt par caurspīdīguma pakāpi, publicējot, liekas, visu, kas vien ir, ieskaitot Vadības grupas sēžu audioierakstus. Vienmēr esmu bijis pārliecināts, ka konfidencialitāte 90% gadījumu ir saistīta ar vēlmi slēpt profesionalitātes trūkumu. Acīmredzot, PKC šajā ziņā nav bijis nekā slēpjama. Veiksmi darbā visiem, kuri turpina strādāt pie NAP!

Autors ir Latvijas Bankas ekonomists

 

Komentāri (21)

Rudīte Krūmiņa 18.09.2012. 08.19

Kopumā piekrītu Gundaram.

Pirmkārt, jābūt skaidrībai kas ir vīzija, motivācija, darāmais, rezultāts.

Otrkārt, jāpiekrīt par plāna vēršanu uz sabiedrību. Nevajag lepni rakstīt plānā lietas, kuras kādam tāpat ir ļoti ienesīgas un spēj sevi pašfinansēt bez valsts iejaukšanās. Plānam jābūt vērstam uz cilvēku pamatvajadzībām, kas nodrošināmas tikai kā publisks labums. Rezultāts izmērāms drīzāk pēc veselības statistikas, cilvēku iesaistes dažādos jautājumos, cik droši cilvēki jūtas, noziedzības statistikas, bērnu mirstības rādītājiem – lietām ko var paveikt ne tikai ar naudu, bet ar pareizu personāla atlasi, un citiem pasākumiem.

Treškārt, visam ir jābūt vienkāršam.
Piemēram, kāds plaši pazīstams uzņēmējs, R.B., savā laikā nolēma atpirkt uzņēmuma publiski emitētās akcijas lai atbrīvotos no stingrajām procedūrām, kas liedz ātri reaģēt uz tirgus situāciju. Plānam nav jāietver instrukcijas.

Ceturtkārt, plānam jābūt vērstam uz izdarīšanu. Plāna īstenotājam jākonstatē kas ir darāms, vai tas jau tiek darīts, ja nē, kādēļ tas netiek darīts, varbūt to jāuztic kādam citam. Vai plāna eksistence kādā atvilknē radīs pēkšņu apskaidrību par to, ka top3 skolu sistēma nav iespējama vaidojot vienlaicīgi 2 paralēlas skolu sistēmas, par kuru programmām nevienam nav ne jausmas, kuru darbinieki neieredz to par ko paši strādā, kur skolotāju atlasei nav vienotu kritēriju?

+5
0
Atbildēt

1

    ——- 10 priekšlikumi, kā uzlabot NAP ============================================================================== Lai G.Dāvidsona kungs labāk apraksta tos 5-us reālos darbiņus, kas tiek veikti eiro ieviešanai Latvijā no 2014.g. 1. janvāra. Reālais reformācijas process notiek – vajag koncentrēties uz šodienas reālijām, lai apjēgtu nākotnes ainu. Jau 1990-o sākumā vienam otram bija skaidrība par reformu sasniegumiem, taču drosme to pateikt atklāti ‘spices’ vīriem nebija: ‘ Atmodas sākumā biju pārlieku gļēvs, lai skaļi atzītu to, ko klusībā zināju, – ka mums ies ļoti grūti. Toties Knuts Skujenieks nebaidījās – viņš ir mūsu izcilākais politologs, kura lielākā augstskola bija septiņi gadi izsūtījumā Mordvijā. Tikai viņš uzdrošinājās Amerikā 90. gadu sākumā trimdas latviešiem uz jautājumu, kā lai palīdz atjaunotajai Latvijai, atbildēt: sāciet vākt naudu nabagmājām. ‘ Dzejnieks Jānis Peters http://www.diena.lv/kd/intervijas/iekseja-emigracija-13918355

    0
    -1
    Atbildēt

    0

Ieva 17.09.2012. 17.25

Manuprāt te pati preambula ir greiza.
Ir ļoti grūti uzrakstīt plānu kaut vienai nozarei. A te visam, uz visu ,un uz 7 gadiem. Tāpat kā neticu sazvērestības teorijai, melnajai rokai, tāpat neticu šādam plānam. Nu pasakiet, kādam gan ģēnijam gan būtu jābūt, lai zinātu, cik budžetā varētu būt naudas ceļu remontam piemēram 2019. gadā. Vai cik jātērē profesionālajai izglītībai. Būtu jābūt pārcilvēkam, lai zinātu, kāda būs labības vai kartupeļu raža 2018. gadā, vai izdosies no Briseles izkarot lielākus pamatmaksājumus vai kohēzijas fondus. Cik silta ziema būs, un cik aizies kurināmajam? Tāpēc jebkurš skaitlis, kas tiek lietots tālāk par 6 mēnešiem, ir nepareizs.
Citiem vārdiem sakot, NAPlānam nav seguma. Tas ir un būs nepareizs no radīšanas brīža, lai cik lielus ekspertus nepiesaistītu. Prasītā konkrētība būtu iespējama tikai tad, ja mēs būtu gaišreģi. Tādu nav!

Cita lieta ir vīzijas, prioritātes. Cik un kā atbalstam vienu vai otru nozari, vai tiešām no pēdejiem izglītībā varam mērķēt uz pirmajiem. Cik zaļi esam, un cik balansēti to uzturam? Šim dokumentam būtu jābūt kā rokasgrāmatai, kas Saeimai deputātiem saka priekšā – vai jāinvestē ceļos, sakaros, lauksaimniecībā, vai jāceļ pensijas vai pedagogu algas. Ir jābūt nevis plānam, bet mērķiem, lai zinātu, kuram mērķim jāizdala vairāk naudas…

Bez tam šis plāns ir tīri deklaratīvs, Neviens par tā izpildi neatbild un neatbildēs, tāpat, kā visi jau aizmirsuši iepriekšējo, kas, starp citu, vēl ir spēkā.

NAPs ir kā Ziemassvētku dzejolītis, ko noskaita, dabū dāvaniņu, un — aizmirst

+5
-1
Atbildēt

3

    Signija Aizpuriete > Ieva 17.09.2012. 21.16

    —–Mareks Gabrišs (..) Nav zināms, kas šajā teritorijā notiks – tā būs banku valsts, lauksaimniecības valsts, rūpniecības valsts, tranzītvalsts vai rezervāts, jo NAPā2020 skaidri norādīts, ka ražīga (moderna un automatizēta) rūpniecība netiks attīstīta. ============================================================================== Kā 1992.gadā bija, tā arī 2012.g. ‘spices’ vīriem IR zināms tas, kas viņiem jāzina:
    ‘ Mums jānostājas uz kājām, jāvirzās nosprausto mērķu virzienā, nevis jāuzklausa citvalstu saucamo “speciālistu” nievas, cik esam kļūdījušies un maldījušies. Neesam kļūdījušies. ‘ Latvijas Bankas prezidents ILMĀRS RIMŠĒVIČS http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=334287:rimvis-es-pardu-krze-liek-bt-modriem&Itemid=93
 http://www.youtube.com/watch?v=3FwY_PW-tvk

    0
    -1
    Atbildēt

    0

    Signija Aizpuriete > Ieva 17.09.2012. 20.41

    ——Mareks Gabrišs (..) Mani interesē šis mērķis jeb atbilde uz jautājumu – ko mēs Latvijā darīsim un ar ko nodarbosimies? Pagaidām izskatās, ka atbilstoši “zaļajai” koncepcijai būsim putnu un dabas vērotāji. ============================================================================== Merabs Mamardašvili, filosofs: ‘ Iegaumējiet, lūk divi visai noturīgi mūsu apziņas komponenti. Pirmkārt, nekad ne atsevišķi (t.i., ar savu galvu riskējot, atbildot), vienmēr tikai kopā ( ‘ko mēs darīsim’ – Edge). Un, otrkārt: tikai ne šodien, bet vienmēr tikai – rīt (viss notiksies 2020. vai 2030.gadā – Edge). Ziniet, ir tāda izplatīta frāze: ‘Tad nevarēja citādi…’ Kaut kā nemanot, tā padara nenoteiktu ikvienu laika brīdi. Neviens neatšķiras no citiem – nejēdzīga bezgalība.’
    ( ‘Velns spēlējās ar mums, kad nedomājam precīzi….’, 1989.g. / “Дьявол играет нами, когда мы не мыслим точно” ) http://philosophy.ru/library/mmk/tochno.html

    0
    -1
    Atbildēt

    0

    Vita Vasiļjeva > Ieva 17.09.2012. 18.07

    “ir jābūt nevis plānam, bet mērķiem”.

    Mērķi nevar sasniegt bez plāna un plānu nevar “uzradīt”, ja nav zināms aptuvenais mērķis. Plānošanā vissvarīgākais ir mērķis un atbilstoši tam tiek sastādīts projekts ar apakšuzdevumiem.

    Tātad, lai sāktu darbu pie plāna, tad vienmēr jābūt zināmam sākotnējajam mērķim, pie tam, plānošanas gaitā mērķa saturam/izmēriem/formai/funkcijai jāmainās minimāli.
    Kā būvinženieris došu piemēru no māju plānošanas. Ja zināms aptuvenais mērķis (ēka), piemēram, ka tā ir daudzdzīvokļu māja ar 5 stāviem, pārsegumu laiduma garums XX metri, 2 kāpņu telpām, aptuveno stāvu plānojumu, logu izvietoju fasādē, ir vai nav autostāvvieta zem mājas, nesošo konstrukciju materiāls, tad darbu var sākt un virzība uz mērķi notiks, protams, kā vienmēr plānošanas gaitā korekcijas būs daudzas un dažādas.

    Latvijas gadījumā īsta mērķa nav. Faktiski pašlaik ir zināma teritorija (apbūves laukums – 64 000 km2), nezināms precīzais iedzīvotāju daudzums (1,5-1,9 miljoni), aptuveni zināmi dabas resursi (nav zināms cik zemes un mežu jau ārzemnieku īpašumā) un tas ir viss. Nav zināms, kas šajā teritorijā notiks – tā būs banku valsts, lauksaimniecības valsts, rūpniecības valsts, tranzītvalsts vai rezervāts, jo NAPā2020 skaidri norādīts, ka ražīga (moderna un automatizēta) rūpniecība netiks attīstīta. Ja neticiet, tad skatiet NAPā [66] norādi par darba vietu pieaugumu.

    Mani interesē šis mērķis jeb atbilde uz jautājumu – ko mēs Latvijā darīsim un ar ko nodarbosimies? Pagaidām izskatās, ka atbilstoši “zaļajai” koncepcijai būsim putnu un dabas vērotāji.

    +2
    0
    Atbildēt

    0

loptik 18.09.2012. 03.49

Kāds, kam ir pieeja varēja iztīrit te spamu. Izskatās delfu komentētāji cenšas paplašināt tirgu :)
Daži komentāri:

2 Beavis75:
Par politiku “god. autors” :) neko nav aizmirsis, bet par to ir runājis jau iepriekš. Piem. šeit

http://www.ir.lv/lv/news/opinions?day=1&month=3&page=2&slug=politiku-aizstavibai&year=2012

Bet nu cik var atkārtoties…. Politiskās sistēmas reforma ir nepieciešamais priekšnoteikums, lai jebkuras pārmaiņas būtu noturīgas. Principā reformas var veikt tikai lielā kaudzē vai nemaz, pakāpeniska pieeja nestrādā, t.i. tās nebūs noturīgas. Jautājums ir vairāk, vai mēs uzskatām, ka vajag ko reformēt vai nē. Es uzskatu, ka vajag, bet pierādāms tas nav. Var arī uzskatīt, ka nevajag. Jebk. gadījumā izskatās, ka to, ko angļzemēs sauc par “reform momentum” mēs esam nokavējuši… Ja nekas nesanāks, atgriezīsimies pie šīs diskusijas pēc kādiem gadiem 15, kādus 400,000 emigrējušo vēlāk…

Par nācijas vienotību. Esam tādā “nation building” procesā vēl aizvien. Nekāda traģika tajā nav, pašlaik pietiktu kaut vai latviešu populācijas daļā noskaidrot ko īsti mēs gribam no šīs valsts izveidot…

2 Ķīpis:
Piekrītu! Aptuveni uzmest, ko tad mēs īsti gribam. Tik tam nav jēga bez finansējuma, jo, kā esmu teicis, nauda atspoguļo reālās vērtības. Manuprāt, nav nozīme, cik tas ir precīzi, nozīme ir proporcijām. NAP nebūtu būtu jābūt finanšu plānošanas instrumentam, bet tādam dokumentam, kurš atbildētu uz jautājumiem: a) uz ko mēs kā sabiedrība koncentrēsim finanšu resursus?; b) kurās jomās kaut kas nozīmīgi mainīsies (arī naudas ziņā)? To var atbildēt tikai ja ir zināms finansējums. Piem. šajā plānā, ir tādas aizdomas, galvenās kategorijas ir tās pašas, kuras līdz šim: ostas, lidosta, dzelzceļš… Ok, tikai tad nevajag pasakas par “drošumspēju” un ko tur vēl. Normāli uzraksti “attīstīsim lidostu” un viss. Ja tauta piekrīt, ka vajag – viss kārtībā.

+4
0
Atbildēt

1

    Signija Aizpuriete > loptik 18.09.2012. 11.08

    ——-Gundars Dāvidsons’:'(..) Jautājums ir vairāk, vai mēs uzskatām, ka vajag ko reformēt vai nē. Es uzskatu, ka vajag, bet pierādāms tas nav. ============================================================================== ‘Spices’ vīri jeb ‘mēs’ kā 2011.g.28.maijā, tā 1991.g.21.augustā sāka reformēšanu bez garas jautāšanas sabiedrībai – un šodien viegli pierādāms gan t.s. anti-oligarhu cīņas, gan 20 gados veikto reformu (privatizācija, denacionalizācija) galarezultāts (plānotais vs. reālais). Pirms lata ”nāves” noder padomāt par ‘spices’ vīru ‘nekļūdīgumu’, vajag ATCERĒTIES: ”(..)1992. gada 7. maijā mēs ar Einaru Repši sēdējām televīzijā un abiem bija bail. Raidījums sākās deviņos vakarā, un es svinīgi paziņoju, ka krievu naudas ēra beigusies. Domāju, ka galvenie reformu lēmumi bija trīs – cenas, nauda, privatizācija. Jā, arī vēl ceturtais. Izdevās nodrošināt izdzīvošanu.” http://www.bank.lv/publikacijas/averss-un-reverss/latu-ieviesa-pakapeniski/4506

    p.s. Kā ‘mēs’ (reformētāji) nodrošināja izdzīvošanu: ‘(..)Mums nebija vajadzības likvidēties, jo bijām miljonāri, – tolaik bankā brīvas naudas vien bija trīs miljoni rubļu. Tagadējā Druvas ciematā, kas savu nosaukumu aizguva no kopsaimniecības, viss – dzīvojamās ēkas, vidusskola, sporta nams, asfalta rūpnīca un ražotnes – tika uzcelts kopsaimniecības laikā. Celtniecības brigādē vien pastāvīgi strādāja ap trīssimt vīru. Bija ap simt traktoru un tikpat automašīnu. Deviņdesmito gadu sākumā kopsaimniecību liktenis bija izlemts, likums izdots, bankas konts slēgts, tāpēc nebija citas izejas. Uzskatu, ka turīgās kopsaimniecības nebija jālikvidē. Vajadzēja cilvēkiem ļaut izvēlēties, kā viņi vēlas saimniekot turpmāk. Lielākā daļa sākumā pat negribēja, ka saimniecību likvidē. ‘ Mēs tikai nopietnāk strādājām. Saruna ar Jāni Rubuli http://la.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=327297:ms-tikai-nopietnk-strdjm&Itemid=93

    0
    0
    Atbildēt

    0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu