Zatlera komitraģēdija • IR.lv

Zatlera komitraģēdija

48
Pauls Raudseps

Smiekliem mijoties ar šausmām, vēlētāji noskatās uz traģikomēdiju, kuras nosaukums ir Zatlera Reformu partija.

Dažbrīd tā atgādina asa sižeta farsu, kurā Misters Bīns iejūtas angļu superspiega Džoniju Angļa lomā un ar pārnopietnu sejas izteiksmi turpina klupdams, krizdams iekulties aizvien dziļākās nepatikšanās. Tomēr vēl vairāk tā sāk līdzināties traģēdijai, kurā sapnis par laimīgām beigām iedzen nelaimē gan izrādes varoni, gan daudzus citus viņa līdzcilvēkus. Sauksim to par Zatlera komitraģēdiju.

Komēdija balstās uz pārsteigumiem, un tādu mums jau ir bijis pa pilnam. Saskaņa uz mūžu! Tad tanki šurp, tanki turp. Un tagad, dienu pirms jaunās Saeimas pirmās sēdes – sešinieku dumpis!

Savukārt pār traģēdijām valda nepielūdzamais liktenis, kura spriedums zināms jau no paša sākuma. Orākuls paziņo, ka Edips nogalinās savu tēvu un apprecēs māti, un tā tas arī notiek. Kaimiņš brīdina Indrānu tēvu neatdot mājas Edvardam, bet liktenis iet savu nosprausto ceļu, un beigās dēls nocērt lepnos ošus un pamet vecākus izmisušā vientulībā.

Laikā starp Rīkojumu nr. 2 un Zatlera pilnvaru termiņa beigām daudzi viņu brīdināja, kādi riski ir saistīti ar mēginājumu dibināt jaunu partiju tik īsu laiku pirms vēlēšanām. Viņam teica, ka tajā saplūdīs gan labi domājoši cilvēki, kuriem pieredzes trūkuma dēļ būs grūti rīkoties gudri un konsekventi, gan oportūnisti, kuri saredzēs steigā izveidotajā organizācijā lieliskas iespējas uztaisīt ātru karjeru, gan arī mērķtiecīgi iesūtīt diversanti, kuri jauncepto partiju aplies ar aukstu ūdeni tieši visneizdevīgākajā brīdī. Pieredze rāda, ka šādām organizācijām paiet apmēram gads, pirms tās atdala āžus no avīm un var sākt kaut cik normāli strādāt. Zatlers cerēja to izdarīt dažu mēnešu laikā.

Kodolbumba

Partijas un tās jauno deputātu sadarbības un pieredzes trūkumu Zatlera Reformu partija centusies kompensēt, koncentrējot iniciatīvu un lēmumu pieņemšanu šaurā cilvēku lokā, no kuriem gandrīz visi strādāja ar Zatleru jau prezidenta kancelejā. Tomēr, kā tas nereti mēdz notikt, tie, kuri uzņemas “vadošo lomu”, visai ātri atvēl “masām” statistu pasīvos pienākumus. Taču Saeimas frakcija nav ne uzņēmums, ne valsts iestāde, kurā priekšnieku rīkojumiem ir vienkārši jāklausa. Nevienu ievēlētu Saeimas deputātu nevar ne atlaist, ne piespiest balsot pēc kāda cita cilvēka pavēles, un pat pieredzējušas, labi organizētas partijas ne vienmēr spēj nodrošināt pilnīgu frakcijas disciplīnu.

Efektīvas sadarbības iemaņu attīstīšana prasa laiku, bet ZRP kodols ir bijis nepacietīgs. Tas pārsteidzis savus jaunos kolēģus ar pēkšņiem un vienlaikus nozīmīgiem lēmumiem, no kuriem radikālākais bija apņemšanās par varītēm dabūt Saskaņas centru valdībā. Lai nodrošinātu viņu piekrišanu, tas izmantojis jauno deputātu pieredzes trūkumu, vājo savstarpējo pazīšanos, kā arī sākotnējo bijāšanu pret partijas dibinātājiem, taču panāktā “vienprātība” bijusi vairāk šķietama nekā patiesa.

Turklāt “kodola” apziņa, ka partijas “masas” viņi faktiski nepazīst, un bailes, ka to dzīlēs var slēpties arī “spiegi” un “nodevēji”, ir vēl vairāk nostiprinājusi tieksmi pieņemt lēmumus šaurā lokā un tikai pēc tam par tiem informēt pārējos. Šādos apstākļos nebūtu brīnums, ja pat daži sirdsšķīsti Zatlera apbrīnotāji varētu sākt šaubīties, ko viņi tajā partijā dara.

Sešinieks

Tāpēc svētdienas sešu no ZRP saraksta ievēlētu deputātu paziņojums, ka viņi izstājas no partijas un kļūst par neatkarīgiem deputātiem, pārsteidz tikai ar to, cik ātri Zatlera projektu ir piemeklējis tā jau no pirmās dienas paredzamais liktenis. Patlaban vēl nav skaidrs, cik lielā mērā šo demaršu izsauca vilšanās par ZRP atkāpšanos no deklarētajiem ideāliem, kā to skaidro paši šķeltnieki, un cik lielā mērā karjeristu neapmierinātība par nesaņemtiem amatiem vai arī nelietīga, jau sen plānota konkurentu sazvērestība. Ļoti iespējams, ka visi trīs motīvi ir spēlējuši lomu šā konkrētā sešinieka izveidē, taču jāatzīst, ka viņu izvēlētais laiks nākt klājā ar savu paziņojumu – tieši dienu pirms jaunās Saeimas sanākšanas – rada pamatu domāt, ka vismaz kādam no viņiem bija kas cits prātā nekā tikai svēts sašutums par ZRP kodola nedemokrātisko rīcību.

Zalters pavērs durvis ZZS?

Ja tas viss skartu tikai Zatlera ambīcijas, uz viņa neveiksmēm varētu noskatīties ar smīnu vai ar līdzjūtību, atkarībā no personiskajām un politiskajām simpātijām. Taču pēdējo nedēļu ZRP politiskā gāzelēšanās nopietni apdraud stabilas, atbildīgas valdības izveidošanu, un tas ir bīstami visai Latvijai.

Nav jābūt sevišķi izsmalcinātam polittehnologam, lai saprastu, ka sešu deputātu sānsolis var pavērt ceļu ZZS iekļūšanai valdībā. Atliek tikai Zatleram apvainoties, ka viņam tagad būs jāveido koalīcija kopā ar šiem “nodevējiem”, sirds dziļumos noticēt, ka tas viss ir Vienotības un viņa liktenīgās sievietes Solvitas Āboltiņas organizēta sazvērestība, un sašutumā paziņot, ka ar tādiem cilvēkiem nav iespējams sadarboties, un vienīgais atlikušais valdības modelis būs Vienotība plus Nacionālā apvienība, plus ZZS, plus sešinieks.

Taču, lai cik pazemots Zatlers justos tuvākajās dienās, viņam būtu jāievelk dziļa elpa un desmit reizes jāpārdomā, pirms spert šādu it kā emocionāli saprotamu soli. Ja viņš tagad neiesaistīsies valdībā, viņš vairs nekad tajā neiekļūs. Būs izrādījies, ka viņa izdotais Rīkojums nr. 2 neko neuzlaboja, jo oligarhu partija ZZS tik un tā būs valdībā. Vēl ļaunāk – Saeimas atlaišanas un sekojošo politisko procesu rezultātā sabiedrības vilšanās politikā būs pieaugusi, etniskās pretrunas saasinājušās, un par to atbildību būs jāuzņemas pirmām kārtām vienam cilvēkam – Valdim Zatleram.

Draudi arī Vienotībai

Varbūt ir cilvēki Vienotībā, kuri par šādu rezultātu priecātos, taču viņiem arī ir jābūt ļoti uzmanīgiem, lai neizaicinātu likteni. Atkārtota koalīcijas veidošana ar ZZS var atsvešināt no viņiem labu daļu vēlētāju, kuri bija gatavi pieņemt, ka iepriekšējo it kā neērto sadarbību ar Lembergu viņiem uzspieda neizbēgama nepieciešamība.

Tāpēc ir gan ZRP, gan Vienotības interesēs, lai esošais valdības modelis tiktu saglabāts. Tas ir arī Latvijas interesēs, jo, par spīti visiem līdzšinējiem nepatīkamiem pavērsieniem, topošā valdība gan programmatiski, gan piedāvāto ministru ziņā varētu būt viena no spēcīgākajām un kompetentākajām, kāda Latvijā līdz šim ir bijusi. Varbūt beidzot, spītējot liktenim un pašu radītām grūtībām, Latvijas politiķi tomēr var izvēlēties labāko variantu?

 

Komentāri (48)

mary75 20.10.2011. 06.46

Manuprāt, Zatlera rīcību, drīzāk, var izskaidrot ar pieredzas trūkumu un mesianisma apziņu, kas viņu bija pārņēmusi, nekā ar kādu ļaunu nodomu vai ietekmi no kādas vēstniecības vai vēl kādas citas vietas.
Olšteiniešu rīcība jau nu gan nebija nekāds tādu “politisku romantiķu” nepārdomāts solis, un tikai sagadīšanās dēļ tas notika brīdī, kad valdība bija jau, praktiski, sastādīta, un tanī nebija ne SC, ne ZZS.
Līdz tam melnais PR no visām pusēm, un beigās vēl “sešinieks” kaut kā neticas tādām nejaušībām, vai nu SC, vai nu ZZS, un, gan jau, arī daļa V, kas tuvāka Jaunupam, pielika tur savu roku.
Un tagad vajadzētu beigt ēst to Zatleri un viņa partiju, un sākt strādāt, man daudz nesimpātiskāki un aizdomīgāki šeit izskatās olšteinieši, ja Zatlers darīja muļķības, tad šos te jau nu noteikti vadīja pavisam citi motīvi un spēki.

+13
-4
Atbildēt

0

Māris 20.10.2011. 05.18

Mani atkārtoti pārsteidz un iepriecina Raudsepa analīzes un vērtējumi. Tas sevišķi attiecas uz šo rakstu.
Drūmais aspekts ir jautājums vai ZRP un “Vienotība” ir spējīgas gan katra saprast savu situāciju, gan uzklausīt citus, kā, piemēram, Raudsepu.
Aizmugurē ir tā dīvainā ironija, ka pagatnē citas, pret valsti un vēlētājiem naidīgas partijas (LC, LPP, TP tālākā pagātnē; VL, PLL, T&B nesenāk; ZZS, PCTVL, Šlesera Reformu(!) partija nupat), atkārtoti nedz spēja saklausīt uz sevīm vērstu pamatotu un brīdinošu kritiku par sabiedrībai nepieņemamu nostāju, divkosību, darbību,utt., nedz saredzēt, ka pašu iecerētā darbība vedīs uz pašiznīcināšanos. Šo partiju aklā uzpūtība ir bijis liels ieguvums sabiedrībai.
Bet vienlaicīgi tas ir nopietns brīdinājums abām partijām. Jo pastāv reāls risks, ka gan viena gan otra partija var būt nespējīga saredzēt savus pašiznīcināšanās gājienus, tos pārvērtēt un pieņemt citu kursu.
Nezinu, kuri būtu tie ļaudis, kurus gan ZRP, gan Vtb uzklausītu un ņemtu vērā. No parastā vēlētāja viedokļa, šāda uzklausīšana ir ārkārtīgi svarīga – jo runa nav par šo partiju izdzīvot spēju, bet gan par Latvijas nākotni un labklājību.

+10
-3
Atbildēt

0

gundega_heiberga 20.10.2011. 22.50

Raudseps asprātīgi cērt Zatlera stādītos ošus.

+6
0
Atbildēt

0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu