Quo vadis, Europa? • IR.lv

Quo vadis, Europa?

26
Vēl smaidīgi – Grieķijas premjerministrs Georgs Papandreu (no kreisās), Eiropas Padomes prezidents Hermans van Rompejs un Eiropas Komisijas prezidents Žozē Manuels Barrozu. Foto: AFP/LETA
Roberts Zīle

Latviju skars krīzes otrais vilnis, jo 73% no Latvijas eksporta iet uz ES valstīm

Eiropas Komisijas prezidents Žozē Manuels Barrozu savās oficiālajās uzrunās reti kad lieto tiešu valodu, neslēpjoties aiz diplomātiski pareizām frāzēm un eirobirokrātijas žargona. Taču viņa standarta uzruna Eiropas Parlamentā par situāciju ES pagājušajā trešdienā izrādījās neirasti skarba. „Tā bija ilūzija uzskatīt, ka mums var būt kopēja valūta un vienots tirgus, saglabājot atšķirīgu dalībvalstu pieeju ekonomiskajai un budžeta politikai. (..) Eiropas Komisijai ir jāpiešķir lielākas pilnvaras, piedāvājot un izvērtējot pasākumus, kas būtu jāveic dalībvalstīm. Būsim godīgi, to valdības pašas to nespēj izdarīt. Nedz arī tas ir izdarāms sarunu ceļā starp valdībām.”

Divas dienas pirms EK prezidenta uzrunas tikpat neierasti tiešs savos izteikumos bija ASV prezidents Baraks Obama, atzīstot, ka, „viņi [Eiropa] piedzīvo finanšu krīzi, kas biedē visu pasauli, un mēģina uzsākt atbildīgu rīcību, taču šī rīcība nav bijusi ne tuvu tik ātra, kā vajadzētu”.

Skarbām runām šoreiz ir pamats, kas tālu pārsniedz iespējamos eirozonas perifēro valstu bankrota draudus, ar ko bieži asociējas šībrīža ekonomiskās problēmas. Ievērojot faktisko ekonomikas stagnāciju eirozonā un ASV, aizvien pieaugošo finanšu tirgu neuzticību atsevišķām valstīm un globālajai izaugsmei kopumā, kā arī eirozonas valstu politisko nespēju nākt klajā ar ātriem un konkrētiem risinājumiem situācijas uzlabošanai, pazīstamais ekonomists Noels Rubini uzskata, ka pastāv 50% iespējamība atkārtotai jeb dubult W veida recesijai.

Diemžēl konkrētu makroekonomisko soļu speršanu situācijas ātram risinājumam kavē situācijas izmantošana politisku apsvērumu labā vai pieturēšanās pie ideoloģizētiem uzstādījumiem, kuri gandrīz vienmēr ir iekšpolitiski, nevis pēc būtības diktēti. Piemēram, populārāk ir teikt , ka „mums taču nav jāmaksā par slinko grieķu u.c. izlaidīgo dzīvesveidu”, nevis teikt – ja mēs neglābsim viņus, tad mūsu pašu pensiju fondiem, bankām, apdrošinātājiem un līdz ar to mums pašiem var iet “plāni”. Vai visa veida Eiropas federālistu atmošanās nu jau ar Ž.M. Barrozu priekšgalā, situāciju vienpusēji traktējot kā nepietiekamas ES politiskās integrācijas sekas. Un, galvenokārt, – jauns ultrakonservatīvas ekonomiskās politikas vilnis, par panaceju uzskatot strauju budžeta deficīta samazināšanu un valdības institūciju atturēšanos no pienācīgas ekonomikas stimulēšanas.

Šo skatījumu veicina nepareiza esošās krīzes tikai kā parādu krīzes izpratne. Protams, daudzas valstis ir dzīvojušas pāri saviem līdzekļiem, uzkrājot lielus parādus, taču situāciju bezdibeņa malā ir novedis ne tik daudz parāda apjoms, cik totāls neuzticības trūkums finanšu tirgos, kas ceļ aizņēmumu procentu likmes, ierobežo kreditēšanu un līdz ar to naudas līdzekļu apjomu jau tā stagnējošajai ekonomikai. Un, šādā situācijā uzstādījums par līdzekļu taupīšanu un stingru monetāro politiku no valsts puses situāciju tikai padara sliktāku. 

Varbūt, ka teorētiski Latvijas kā ekonomiski mazas un atvērtas valsts ceļš caur fiskālo konsolidāciju (kas gan prasīja pāris simtu tūkstošo iedzīvotāju izceļošanu, ārkārtīgu IKP kritumu un bezdarba pieaugumu) bija pareizs, taču diezin vai mūsu premjeram Valdim Dombrovskim vajadzētu braukāt pa pasauli, nākot klajā ar tādiem apgalvojumiem kā „eirozonas vienīgais glābiņš ir taupības pasākumi”. Protams, ilgtermiņā Eiropai vajadzēs pārdomāt savu pārlieku dāsno sociālo politiku un sākt piekopt taupīgāku dzīvi, taču uz jaunas recesijas bezdibeņa malā strikta fiskālā un monetārā politika ekonomikas vilcējos – lielajās valstīs, kā ASV vai Vācija un Lielbritānija Eiropā- var izrādīties pēdējais izšķirošais grūdiens.

Ilgtermiņā Eiropai vajadzēs pārdomāt savu pārlieku dāsno sociālo politiku un sākt piekopt taupīgāku dzīvi

Kā uzskata N. Rubini un vēl virkne ekonomistu, pareizā rīcība no rietumu vadošo lielvalstu puses būtu sekojoša:

1) Valstīm, kas nav zaudējušas tirgus uzticību – ASV, Vācijai Lielbritānijai – vajadzētu pielietot īstermiņa fiskālos stimulus, ilgākā termiņā orientējoties uz sabalansētu budžeta politiku; 

2) Lielvalstu un eirozonas centrālajām bankām vajadzētu aktīvāk veikt „kvantitatīvo atvieglošanu” (quantitative easing) jeb naudas drukāšanu ekonomikas iekustināšanai. Eiropas Centrālajai bankai (ECB) papildus vajadzētu veikt bāzes procentu likmju samazināšanu, kā arī palielināt savu kā „pēdējā aizdevēja” lomu, vēl aktīvāk iepērkot tirgus neuzticību iemantojušo eirozonas valstu obligācijas. Kā uzskata N. Rubini, bažas par ārkārtīgu inflācijas pieaugumu šādas rīcības rezultātā nav pamatotas, jo ekonomikas atrodas pārlieku depresīvā stāvoklī;

3) Tā kā krīzi padziļina milzīgais savstarpējo parādu apjoms, gan valdībām, gan bankām būtu jāķeras pie daļējas parakstu restrukturizācijas jeb norakstīšanas. Pretējā gadījumā parādiem apkrautās valstis nekad nespēs atdzīvināt savu ekonomiku, bet turpinās slīgt aizvien dziļākā recesijā un parādos.

Protams, eirozonā izpratne par nepieciešamību recesijas novēršanai piekopt „vaļīgāku” monetāro politiku, spēcīgākajās valstīs – stimulējošāku fiskālo politiku un daļēju parādu norakstīšanu – pieaug. Ir parādījušās idejas par eirozonas glābšanas fonda – Eiropas Finanšu stabilitātes instrumenta (European Financial Stability Facility) – audzēšanu no 440 miljardiem eiro līdz diviem triljoniem eiro, ECB veiktu EFSF obligāciju uzpirkšanu, šim nolūkam drukājot naudu pēc ASV „quantitave easing” principa; Grieķijas parādu norakstīšanu par 50% utt. Cits jautājums – vai šīs un citas iniciatīvas netiks noraidītas politisku iemeslu dēļ vai ietērptas tik smagā „bagāžā” kā, piemēram, eirozonas fiskālā ūnija, kas prasītu ilgstošu pastāvošo ES līgumu izmaiņas procedūru.

Vai Latviju skars šis otrais krīzes vilnis un kad tas nāks? Skaidrs, ka skars, jo 73% no Latvijas eksporta iet uz ES valstīm. Un, lai arī banku sektora īpašnieki Latvijā galvenokārt ir ārpus eirozonas, taču to nepārprotama sasaiste ar eirozonas finanšu tirgu nav arguments par labu “miera ostas” statusam. 

Laiks šādai kontrolētai krīzei, kad varētu sagaidīt pieprasījuma kritumu Eiropā, visdrīzākais, būs nākamā gada sākums

Kad tas varētu nākt un vai tas nebūs ar cunami spēku? Ja ES līderi būs gatavi upurēt savas politiskās karjeras un rīkosies ātri un pārliecinoši, atgūstot finanšu pasaules uzticību par zaudējumu samērību , ko tai būs jācieš, tad cunami nebūs, bet dzīves kvalitātes līmenis varētu Eiropā kristies ne tikai latviešiem, grieķiem un portugāļiem, bet arī tiem, kas finansē šos parādus. Un laiks šādai kontrolētai krīzei, kad varētu sagaidīt pieprasījuma kritumu Eiropā, visdrīzākais, būs nākamā gada sākums, kad Eiropas ekonomikas izšķirošo valstu “taupības” budžeti sāks darboties. 

Un ko šajā situācijā darīt Latvijai? Pirmkārt, droši vien neaicināt uz „jostu savilkšanu” ES lielvalstis, kurās patēriņa kritums smagi ietekmētu uz eksportu balstīto Latvijas tautsaimniecību. Otrkārt, turpināt kursu uz eiro ieviešanu, kas uzlabo Latvijas uzticību investoru acīs, ļaus ietaupīt uz valsts parāda apkalpošanas izmaksām. Un, treškārt, gatavoties ļaunākajam iespējamajam scenārijam ar ievērojamu tradicionālo eksporta tirgu sarukumu, dot garantijas mūsu eksporta uzņēmumiem (un eksporta apjoms nu jau pārsniedzis 40% no IKP) nopietnam atbalstam īstermiņa eksporta tirgu zaudēšanai. To, ka šāda taktika ļauj ekonomikai ātrāk atkopties, liecina Vācijas piemērs krīzes pirmajā vilnī.

Autors ir Eiropas Parlamenta deputāts no Latvijas

Komentāri (26)

mary75 03.10.2011. 13.27

Zīle vairāk analīzē krīzes pārvarēšanas ceļus, bet, vajadzētu analizēt tās cēloņus.
Viens cēlonis ir nosaukts, un tas ir tā absurdā situācija, ka pastāv viena valūta pie monetarām un ekonomiskām politikām, kas katrai valstij savas.
Otrs, un galvenais cēlonis, varētu būt veselas lumpeņu klases radīšana bagātās ES valstīs, kad daudziem nestrādāt ir izdevigāk, kā strādāt, saņemot dāsnos pabalstus, un veselām paaudzēm dzīvojot bez problēmām tādā veidā.
Pie kam prasības šim te slānim arvien pieaug, dzīvo viņi, pārsvarā, uz daudz strādājošās vidusšķiras rēķina, kurai jostas jāsavelk arvien ciešāk, un, tā ka pabalstu saņēmēji g.k. ir emigranti, rodas konflikti, ko mēģina izskaidrot kā konfliktu starp kultūrām, multikulturalisma politikas galu, utt., kaut, īstenībā, lumpeņu vidū ir arī pietiekami daudz pamatiedzīvotāju, un to etniskā izcelsme nebūt nespēlē galveno lomu, vismaz šinī konkrētā situācijā.
Londonas grautiņos tas bija redzams ļoti skaidri.
Tas degradē gan ekonomiku, gan sabiedrību.
Trešais iemesls ir uzblīdusī eirobirokrātija un arī pašu dalībvalstu nacionalā birokrātija, kas, kā jebkura birokrātija, ieintersēta sevi atražot un uzņemties arvien jaunas regulējošas funkcijas, g.k. – pārdalīt nacionālo bagātību, vieniem atņemot, citiem iedodot, tāpēc tiem tāda lumpenizēta publika ir nepieciešama.
Un ceturtais – dažādas finanšu spekulācijas, naudas derivātu plaša izmantošana, utt., te kā piemērs varētu būt Islande.
Par to Zīles domu, ka taupīt nevajag – neesmu nekāds ekonomists, bet, kā šķiet, vismaz. šinī gadījumā, prakse pierāda pretējo, iesākumā jau daudzi mēģināja likvidēt to krīzi ar naudas iemešanu ekonomikā, beigās, cik zināms, tāpat nonāca pie slēdziena, ka, tomēr, arī jātaupa, vai tad ar Grieķijas piemēru nepietiek, kur var novest tā naudas aizņemšanās un neierobežotā tērēšana.

+7
-2
Atbildēt

5

    mary75 > mary75 03.10.2011. 23.59

    Te jau neiet runa par Latviju, bet, par bagātām Eiropas valstīm.

    0
    0
    Atbildēt

    0

    kreëstliv > mary75 03.10.2011. 22.52

    Nav vainīga ekonomiskš politika, ir vainīgs atšķirīgais attīstības līmenis un salīdzinoši ierobežotā migrācija (valodu barjera u.c.). Migrācijas ziņā Latvija gan paraugs – jo notiek tas, kas vajadzīgs valūtas zonai (lats pilnībā piesaistīts eiro), darbaspēks pārceļas pie darba vietām – uz valūtas zonas centru.

    0
    0
    Atbildēt

    0

    Signija Aizpuriete > mary75 03.10.2011. 22.50

    ——
    Ir viena centrālā banka (ECB) vienotajā eirosistēmā:
    http://www.ecb.int/ecb/html/index.lv.html
    – Sākotnēji vajag procesa vārdā ‘globalizācija’ skaidrojumus palasīt, tad, iespējams, arī ES ”kolchoza” probļēmas labāk varēs saprast.
    Retais varēja pat 2003.gadā, kad referendums par iestāšanos notika -iedomāties šodienas ”murgus”, tā kā varam būt droši – 2021.gadā šodienas murgi liksies kā skaists sapnis.

    0
    0
    Atbildēt

    0

    kreëstliv > mary75 03.10.2011. 22.50

    Pilna nodarbinātība bija tikai Padomju Savienībā un arī tikai uz papīra.

    Darba vietas tiem, ko sauciet par lumpeņiem (biezi viņi ir analfabēti) nerodas, jo to darbu mūsdienās izdara mašīnas.

    Vajag, vajag – Latvijas bezdarbnieki nav pietiekami izsmieti, varbūt septembrī būs nākamais emigrācijas rekords.

    +2
    0
    Atbildēt

    0

    aivars_silins > mary75 03.10.2011. 17.58

    Eiropas problēmas sākās, kad ES sāka uzņemt visus pēc kārtas, neņemot vērā valstu gatavību. Vajadzēja valstīm ilgāku laiku pasēdēt uzgaidāmajā telpā (tai skaitā mums), tad te netiktu sagāzts iekšā tāds naudas lērums. Par eirozonu vispār nav ko runāt – ja ir viena valūta, tad ir jābūt vienai centrālai bankai, ja kāds nav gatavs uz to, stāv pie ratiem. šitāds kolhozs pēc definīcijas nevar pastāvēt. Un Eiropā, man šķiet, ir lielāks sociālisms, kā bija PSRS, tad vismaz visiem bija jāstrādā, tas, kas te tagad darās, ir murgs – vieni rukā, lai citi varētu slaistīties.

    +6
    -1
    Atbildēt

    0

mary75 03.10.2011. 14.09

Un vēl jau šī dāsnā pabalstu sistēma rada arvien jaunu emigrantu pieplūdumu, kad ne tikai pamatiedzīvotāji, bet, arī jau esošie emigranti, nevēlas strādāt jebkuru darbu, tāpēc vajadzīgi jauni emigranti, kas tos darbus darītu, un izveidojas galīgi absurda sistēma, kad, no vienas puses, valstī ir liels daudzums cilvēku, kas parazitē uz nodokļu maksātāju rēķina, no otras puses – ir pietiekami daudz brīvas darbavietas, kuru aizpildīšanai vajadzīgi jauni emigranti, daļa no kuriem un viņu ģimenēm pēc kāda laika atkal dzīvo uz pabalstiem.

+6
-1
Atbildēt

3

    Signija Aizpuriete > mary75 03.10.2011. 15.47

    ——
    Tā tam arī jābūt – ‘kodola’ valstīm rada, bet ‘perifērijas’/kolonijas – atņem: ‘Šogad emigrējuši jau 14 000 Latvijas iedzīvotāji’
    http://www.diena.lv/latvija/zinas/sogad-emigrejusi-jau-14-000-latvijas-iedzivotaji-13906825
    – Tas ir objektīvs process, tikai daudzi kungi un dāmas likumsakarīgi/objektīvi turpinās brīnīties to vērojot, bet ‘neraks dziļāk’. Ja cilvēks kādā valstī nav galvenā vērtība valsts elitei, tad nu rožainas cerības par nākotnes perspektīvām lolot nevajadzētu – disciplīnu un kārtību ar vāvuļošanu par demokrātiju bezatbildīga vadība/valdība ieviest nevarēs.
    Informācija pārdomām:
    ”(..)Есть важнейший социальный закон: единство большой страны имперского типа возможно только при условии превосходства метрополии над окраинами, интегрирующее ядро должно укреплять в первую очередь самое себя.”
    Сверхобщество и процесс глобализации. Интервью с Александром Зиновьевым
    http://gtmarket.ru/laboratory/publicdoc/2007/2490

    0
    -1
    Atbildēt

    0

    kreëstliv > mary75 03.10.2011. 22.55

    Pabalstu sistēmas pilnīgs trūkums arī ir traģēdija, protams, ka visaktīvāk darbu meklē tad, ka zin, ka citādi nomirs no bada, bet tad jārēķinās, ka darba tirgus drīzāk atgādinās 19.gs. – ka dažviet Latvija tagad.

    0
    0
    Atbildēt

    0

    mary75 > mary75 03.10.2011. 23.55

    Pabalstu neesamība vispār ir tikpat liela galējība, kā dzīvošana uz pabalstiem gandrīz vai vairākās paaudzes, un absolūta nevēlēšanās strādāt, jo, pabalsts nodrošina ciešamu dzīves līmeni tāpat.
    Manuprāt, tas ir ceļš uz degradāciju, jo noņem indivīda atbildību par savu dzīvi, un uzkrauj to sabiedrībai, un tas ir strupceļš.
    Pabalsti jāmaksā tiem, kas tiešām grib strādāt, bet, kāda iemesla dēļ nevar, nevis tiem, kas strādāt vispār negrib.
    Saprotams, ko darīt ar cilvēkiem, kuri nav strādājuši paaudzēm, un vispār neaptver, kāpēc tas jādara, jo uzskata, ka sabiedrībai par tiem jārūpējās, nav skaidrs nevienam, un visvieglākais jau izsniegt tiem zināmu summu, lai dzīvo tāpat tālāk, slikti tikai, ka tādiem ir bērni, un , bieži vien, vairāki, un tie apgūst tādu pat dzīves stilu.

    +1
    0
    Atbildēt

    0

oktaavs 03.10.2011. 18.00

Baraks labāk būtu paklusējis. Laikam aizmirsis, kur sākās NĪ piramīda un pie kā tā noveda visu pasauli.
Izdzīvos valstis ar sabalansētu budžetu un neatkarīgu valūtu.

+6
-1
Atbildēt

0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu