Šogad paredzētas desmit latviešu spēlfilmu pirmizrādes – gandrīz pa vienai katram mēnesim
Par latviešu kino visiem viedoklis parasti ir tad, kad kāda no filmām guvusi lielāku vai mazāku piekrišanu starptautiskos festivālos, vai brīžos, kad tiek apspriests kinonozarei atvēlētā valsts finansējuma apjoms. Tam nu jau kuro gadu pēc kārtas ir tendence samazināties – 2008.gadā tie bija 4 316 705 lati, 1 325 345 pagājušajā un 1 306 017 lati šogad.
Februāra sākumā, diskutējot par filmu nozares nākotni Latvijā, vairāki Saeimas deputāti kritizēja filmas, kuras nebija redzējuši, un mudināja uzņemt filmas, kas vērstas uz patriotisma audzināšanu, vēstures sasniegumu atspoguļošanu. «Dažādi augoņi jau no malu malām tiek rādīti,» bija izteicies Raivis Dzintars (VL-TB/LNNK), bet kādreizējā kultūras ministre Ingūna Rībena (Vienotība) pauda sašutumu par to, ka valsts finansējums ticis Lailas Pakalniņas dokumentālajai filmai Pa Rubika ceļu un Kaspara Gobas filmai Homo@lv. Gobas filmu, kurā aplūkotos jautājumus uz kopējo valsts problēmu fona viņa gan uzskatot par mazsvarīgiem, deputāte pat negrasoties skatīties.
Emocionāli debatēs uzstājās arī kino taisītāji, un Latvijas Filmu padomes priekšsēdētājs Gints Grūbe norādīja, ka kino kā ideoloģijas propagandas ierocis ir tikai autoritārās un totalitārās valstīs, bet demokrātiskā valstī vienīgais kritērijs ir labs kino, nevis patriotisks vai vēsturisks kino.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.