Debates Latvijas laimei • IR.lv

Debates Latvijas laimei

30
Ģirts Valdis Kristovskis. foto: Kaspars Krafts, f64
Aivars Ozoliņš

Ārpolitikas debates Saeimā bija kunkuļainas, bet vērtīgas

Ārpolitikai īpaši veltītas debates Saeimā notika pirmo reizi kopš neatkarības atjaunošanas, kaut gan debates par svarīgiem ārpolitikas jautājumiem notiek regulāri. Atšķirībā no šīm otrajām debatēm par konkrētiem dienas kārtības jautājumiem, kuras parasti vainagojas ar likumu, lēmumu, rezolūciju vai paziņojumu, ceturtdien nebija paredzēti Saeimas balsojumi un lēmumi. 

Uzreiz jāpateic, ka debates bija vērtīgas, ja arī pirmajā reizē kunkuļainas. 

Ārlietu ministrs Ģirts Valdis Kristovskis piedāvāja par vadmotīvu šai diskusijai, kā pats to raksturoja, «nedaudz romantisku» citātu no Zigfrīda Annas Meierovica: «Mums jāizlieto visi ceļi, lai sagādātu un izauklētu Latvijas laimi.» Un debašu formāts tam atbilda. Ja mērķis bija darīt laimīgus visus runātājus un klausītājus, tad viegli prognozējamais rezultāts ir, ka īsti laimīgs nav neviens. 

Pietrūka, pirmkārt, fokusa, otrkārt – pabeigtības. Treškārt – un tā vairs nav tikai debašu vaina, vienkārši diskusijas formāts to ļāva ieraudzīt īpaši labi, – bija iespēja pārliecināties par valdības ārpolitikas nesakoptību gan «horizontāli» – valdības ministriju līmenī -, gan, ja arī mazākā mērā, «vertikāli» – vērtību hierarhijā no ideāliem un principiem līdz merkantilam pragmatismam. 

Formāts noteica saturu. Ārlietu ministra runai sekoja daudzu deputātu un dažu ministru uzstāšanās (kopā esot bijuši 27 runātāji, kā saskaitījis pats ministrs) – cita «par lietu», cita ārišķīgam efektam, vēl cita – konkrēta politiskā spēka labi zināmās pozīcijas atgādināšanai. Noslēgumā Kristovskis īsi pieminēja virkni jautājumu no apspriestajiem un sniedza tā kā komentārus par vieniem, tā kā atbildes uz citiem. 

Ministra paša 43 minūšu ziņojums bija plaša un kopumā saturīga atskaite par ārpolitikā darīto, tās mērķiem un uzdevumiem, un vislabākais moto tam varētu būt: pēctecība un prognozējamība. Ziņojumam sekojušās uzstāšanās to vietumis papildināja, citviet apšaubīja, precizēja un interpretēja. Profesionāliem Latvijas politikas vērtētājiem tas ir gana plašs materiāls. Tomēr radās jautājums – vai tas ir viss? Parunājām, un punkts? Debates ir notikušas, nākamās būs pēc gada, bet kas līdz tam? 

Citu, vēl svarīgāku jautājumu diskusijas starpbrīdī ministram kuluāros uzdeva profesore Žaneta Ozoliņa – ko viņa pēc ministra ziņojuma varētu īsi atbildēt kādas valsts vēstniekam, ja viņš vaicātu, kāda ir Latvijas ārpolitika?

 Prasība pēc īsiem formulējumiem varbūt ne vienmēr attaisnojas. (Piemēram, nez, kādu atbildi jūs saņemtu no prezidenta Obamas uz jautājumu, kāda īsumā ir ASV ārpolitika, ja Valsts departamenta pārskats jums šķistu par garu?) Tomēr, ja šo jautājumu attiecinātu uz debašu formātu, tad tas būtu par minēto pabeigtību un fokusu, kuru pietrūka. 

Tā varētu būt tīri «tehniska» lieta – iespējams, Saeimas Ārlietu komisijai vajadzētu izvērtēt un apkopot piecās stundās runāto un sniegt īsu kopsavilkumu, kas, pirmkārt, būtu Saeimas versija par atbildi uz tiklab hipotētiskā vēstnieka, kā arī jebkura interesenta jautājumu, kāda ir Latvijas ārpolitika. Bet, otrkārt, dotu valdībai vadlīnijas īstermiņa ārpolitiskiem uzdevumiem nākamajam gadam un būtu atskaites punkts nākamajām debatēm Saeimā. 

Taču profesores jautājums acīmredzot bija pirmām kārtam par Latvijas ārpolitikas saturu. Jautājumā nojaušamās bažas par principu upurēšanu pragmatiskam aprēķinam ir saprotamas – gan ārlietu ministrs, gan vairākums debatētāju uzsvēra ārpolitikas ekonomisko dimensiju – eksporta veicināšanu, tirgu paplašināšanu, investīciju piesaistīšanu. Šāda ekonomisko uzdevumu pastāvīga atgādināšana nudien liek padomāt, vai tiešām Latvijas ārpolitika kopš neatkarības atjaunošanas ir bijusi galvenoties par tirgiem un investīcijām. 

Tomēr ministra ziņojums kopumā nelika bažīties, ka Latvijas valsts būtu gatava atteikties no principiem par labu īstermiņa ekonomiskiem ieguvumiem. Jau viņa formulēto valdības ārpolitisko prioritāšu secība vien to parāda. 

Viņa paša formulējumos tās ir četras: 
1) «Latvijas kā uzticama Eiropas Savienības un Eiroatlantiskās telpas sadarbības partnera tēla uzturēšana»;
2) «kvalitatīva atbalsta sniegšana Latvijas valsts piederīgajiem pasaulē»;
3) «mūsdienu Latvijas vajadzībām atbilstošas uzņēmēju ārējās ekonomiskās darbības atbalsta sistēmas pilnveidošana»;
4) «aktīva Baltijas jūras reģiona un kaimiņattiecību politika». 

Var jau pārmest ministram, ka viņam šķiet svarīga pirmām kārtām Latvijas «tēla uzturēšana», taču citur ziņojumā teiktais neliek šaubīties, ka mums arvien svarīgākā ir drošība, ko sniedz stipra NATO un Latvijas galvenā stratēģiskā partnera ASV klātbūtne Eiropā, un stipra ES ar stipru eiro un efektīvu ārējo un drošības politiku. Bet atbalsts ekonomikai ir tikai trešā no šīm lielajām ārpolitiskajām prioritātēm. 

Taču, kā debatēs īpaši uzsvēra Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa un pieminēja arī citi runātāji, – valsts ārpolitika ir iekšpolitikas turpinājums. Bet galvenais iekšpolitiskais uzdevums pašlaik ir ekonomiskās krīzes pārvarēšana. Tātad arī ārpolitikas izdošanās būs atkarīga no valdības spējas pārvarēt šo krīzi. Tas ir īstermiņa – jācer, tikai divu, trīs nākamo gadu – galvenais uzdevums, tomēr tā izdošanās vai neveiksme var fundamentāli ietekmēs valsts attīstību un politiku ilgam laikam. 

Eksporta veicināšana un investīciju piesaistīšana ir svarīga, un būtu gribējies dzirdēt konkrētākus plānus, kā to iecerēts darīt, piemēram, ar Vāciju, Poliju, Igauniju, Lietuvu, Zviedriju, citām valstīm. Tomēr izšķirīga būs valdības spēja izpildīt ekonomikas stabilizācijas programmu sadarbībā ar Eiropas Komisiju un Starptautisko Valūtas fondu un sasniegt tās ļoti konkrēto mērķi – 2014.gada 1.janvārī ieviest eiro. 

Šā mērķa īstenošana vai neīstenošana vairāk nekā jebkurš cits no deklarētajiem uzdevumiem ietekmēs Latvijas valsts attīstību un līdz ar to arī ārpolitiku. Tāpēc pašlaik svarīgāka par «lielu» prioritāšu deklarāciju ir banāla valdības spēja konsolidēt budžetu par vēl 50 miljoniem latu un nākamgad samazināt budžeta deficītu līdz diviem komats dažiem procentiem no iekšzemes kopprodukta.

Nupat nopietni jāšaubās, vai valdība to spēj. Bet vairāku ministru uzstāšanās debatēs pastiprināja iespaidu, ka arī ārpolitika nav integrēta ministriju dienas kārtībā, un katra rušina savu lauciņu. Diemžēl teju visspilgtāk to rāda institucionalizētais juceklis, ko valdība iedibinājusi, lai sagatavotos Latvijas prezidentūrai ES 2015.gadā – viss lielais darbs būs jādara Ārlietu ministrijai, bet to koordinēs nezin kāpēc aizsardzības ministrs. 

Latvijas iekšējai un līdz ar to ārējai politikai par labu nāktu, ja ES lietu un konkrēti gatavošanās prezidentūrai koordinēšana būtu tiešā premjerministra pārraudzībā un viņa prioritāte. Diemžēl pašlaik šķiet, ka Valdis Dombrovskis vairs īsti nekontrolē pat ekonomikas stabilizācijas programmas īstenošanu. Tā draud kļūt par nopietnu problēmu arī ārpolitiski. Taču debatēs Saeimā ceturtdien par šādu «Latvijas nelaimi» netika runāts.

 

 

Komentāri (30)

austrisv 28.01.2011. 18.41

“…mums arvien svarīgākā ir drošība, ko sniedz stipra NATO un Latvijas galvenā stratēģiskā partnera ASV klātbūtne Eiropā, un stipra ES ar stipru eiro un efektīvu ārējo un drošības politiku. Bet atbalsts ekonomikai ir tikai trešā no šīm lielajām ārpolitiskajām prioritātēm. ”

Tas arī ir galvenais, ko varam vēlēties no Latvijas ārpolitikas!
par ekonomiskām interesēm arī rietumu virziens, jo austrumu virziens, kurš būtu izdevīgs abām pusēm ar Krieviju vienkārši nav iespējams, jo tā tas bijis vienmēr un nekas mums neliek domāt, ka būs labāk uz priekšu, jo Krievija mūs neuzskata par līdzvērtīgu partneri, bet gan par nožēlojamu vasali, kas jāatgriež ar laiku mātes Krievijas klēpī!

+11
-1
Atbildēt

0

P_Dancis 28.01.2011. 19.50

Pašai galvenajai LV ārolitikas prioritātei vajadzētu būt – Latvija primāri oriantējas uz Rietumiem, nevis Austrumiem. Bet pat šāda atziņa droši vien apdraudētu “ekonomiskās intereses”…

+9
0
Atbildēt

0

dro 28.01.2011. 18.00

dzeris. Var jau par Šķēli teikt visu ko, bet, viņa pirmais uznāciens 96. gadā bija veiksmīgs, un valsts finanses viņš, tomēr, sakārtoja.
_______________________
Arī savus jautājumus sakārtoja: viens no pirmajiem ierosinājumiem, ko saeima pieņēma pēc Šķēles ierosinājuma – samazināja ievedmuitu margarīnam:)

+5
0
Atbildēt

0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu