Vēsturisks kompensāciju precedents • IR.lv

Vēsturisks kompensāciju precedents

28
Itālijas premjerministrs Silvio Berluskoni un Lībijas līderis Muamars Kadafi Itālijas – Lībijas draudzības pakta gada jubilejas svinībās Lībijā. Foto: EPA/LETA
Bonifācijs Daukšts

Itālija maksā Lībijai par okupāciju

Visā pasaulē vienmēr rosmīgi lasītā avīze ''The New York Times" 2008.gada 31.augustā publicēja rakstu, kurā jau pats virsraksts pauda svarīgu ziņu: ''Itālija apņemas samaksāt Lībijai 5 miljardus dolāru!" Jaunums noskanēja arī daudzos citos ietekmīgos medijos un piesaistīja uzmanību diplomātu ziņojumos.

Iepriekšējā dienā, 2008.gada 30.augustā noslēgtā Itālijas un Lībijas līguma būtība ''The New York Times” slejās tika izklāstīta šādiem vārdiem: ''Itālija piekritusi samaksāt Lībijai 5 miljardus ASV dolāru kā kompensāciju par 30 gadus ilgo Lībijas okupāciju, kas beidzās 1943.gadā". Okupācija sākās dažus gadus pirms Pirmā pasaules kara un ilga līdz tam laikam, kad Otrā pasaules kara gaitā Musolīni Itālija, Hitlera Vācijas sabiedrotā, pilnīgi pazaudēja kontroli pār Lībijas teritoriju. Tagad nu, mūsdienās, saskaņā ar 2008.gada augustā parakstīto Itālijas un Lībijas draudzības un ekonomiskās sadarbības līgumu Itālija apņēmās samaksāt Lībijai 5 miljardus ASV dolāru 25 gadu laikā, ik gadu pa 200 miljoniem dolāru.

Savā runā vēsturiskā līguma parakstīšanas reizē Itālijas premjerministrs Silvio Berluskoni teica Itālijas tautas oficiālās un patiesās atvainošanās vārdus Lībijas tautai un vadībai: ''Tas ir mans kā valdības galvas pienākums Itālijas tautas vārdā izteikt jums mūsu nožēlu un atvainošanos par dziļajiem aizvainojumiem un ievainojumiem, ko mēs jums radījām." Premjers Silvio Berluskoni īpaši uzsvēra, ka "tā ir materiāla un emocionāla to kļūmīgo darbību atzīšana, ko mūsu valsts ir nodarījusi jūsu valstij".

Žurnāls ''Time” faktu, ka "Itālija ir piekritusi samaksāt Tripoli 5 miljardus dolāru reparācijās", ir nosaucis par "bezprecedenta grēku nožēlas aktu no Eiropas bijušās koloniālās valsts puses" (''Time'' 2008.gada 2.septembrī).

Jā gan, Itālijas oficiālie paziņojumi, to veids un pavērsums, kā arī gatavība reāli uzņemties nodarījumu kompensēšanas atbildību un nastu – tas nebūt nav kāds parasts gadījums pasaules valstu savstarpējo attiecību praksē, tas ir sava veida jaunas diplomātijas precedents, kas tāpēc liek pievērst tam īpašu uzmanību.

Atcerēsimies, protams, arī to, ka Lībija pirms tam ilgu laiku bija aktīvi, pārliecinoši un neatlaidīgi uzstājusi, lai Itālija ne tikai atvainotos par laikposmā no 1911.gada līdz 1943.gadam notikušo Lībijas okupāciju un ekspluatāciju, bet arī – lai pienācīgi kompensētu finansiāli un materiāli savai Ziemeļāfrikas kaimiņienei nodarītos zaudējumus.

Sākumā starpvalstu sarunās tika panākta principiāla vienošanās, ka Itālija izteiks oficiālu nosodījumu tam, ka savulaik bija okupējusi un pārvērtusi Lībiju par savu koloniju, kuras teritorijā notika vardarbīgas akcijas, bija daudz cilvēku upuru. Sarunās tika panākts arīdzan, ka Itālija izteiks savu gatavību kaut daļēji kompensēt notikušās ļaundarības un nodarījumus finansiālā, materiālā veidā.

''Itālijas valdība izsaka nožēlu pa Lībijas tautas ciešanām, kas radās Itālijas koloniālisma dēļ" – tā bija teikts kopīgajā Lībijas un Itālijas valdību kopīgajā paziņojumā jau 1998.gadā.

Nākamo desmit gadu gaitā vienošanās evolūcija netika pamesta novārtā, un tika panākta lielāka tās konkretizācija, tika meklēti un atrasti veidi, kā savstarpēji pieņemami risināt delikātās Lībijas pretenziju problēmas, ieskaitot, piemēram, Itālijas savā laikā izlikto mīnu lauku sanāciju un pāri palikušo sprāgstvielu iznīcināšanu.

Protams, uzņemoties maksāt reparācijas par okupāciju, Itālija nebūt nebija aizmirsusi arī savas pašas intereses, jo attiecību uzlabošanai, vienojoties pagātnes vērtējumos ar pārjūras kaimiņvalsti, vajadzēja neizbēgami kalpot veiksmīgai nākotnes attiecību izaugsmei par labu abām valstīm un to iedzīvotājiem.

Lībija ir izsludinājusi 30.augustu – vēsturisko Itālijas un Lībijas draudzības un sadarbības līguma parakstīšanas dienu – par ''Lībijas – Itālijas draudzības dienu". Lībijas līderis Muamars Kadafi un viņa valdības pārstāvji pamatoja šādu lēmumu ar sekmīgu sarunu noslēgumu šajā datumā 2008.gadā. Līgumu abas valstis ratificēja 2009.gadā.

Aizejošajā 2010.gadā abas valstis uzsver, ka to rīcība pagātnes netaisnību un nodarījumu dzēšanas jomā varētu būt par paraugu daudzām citām planētas valstīm un tautām.

Tieši 2010.gads bija pirmais, kad Itālijas un Lībijas noslēgtais līgums jau darbojās pilnā apjomā.

Bonifācijs Daukšts ir Latvijas Okupācijas izpētes biedrības valdes loceklis, Baltijas – Ziemeļu pētījumu centra prezidents.

Komentāri (28)

buchamona 29.12.2010. 09.20

Libijas iedziivotaajiem laimeejaas vairaak – vinjus okupeeja sena kultuuras tauta. Mums – latviehiem ir jaabuut pateiciigiem liktenim, ka no tumsoniiga bandiita paspeejaam laikus pasleepties zem NATO lietussarga. Arii taa ir laime :))

+10
-2
Atbildēt

0

lebronj2356 29.12.2010. 12.08

Par to Āfrikas valstu komfortu var daļēji dzerim49 piekrist, joa daudzās tiešām pēc koloniālisma valda nepieredzēts haoss, kaut gan resursu daudz – te gan savu artavu ielikušas korporācijas, bet nu tas tā. Lībijai jau tā nauda ir samaksāta ar ”cēlu” nolūku – E resursiem, jo gāzes tur ir daudz un lai Itālija ar saņemtu savu pīrāga daļu, nevis visu dotu 3.pasaules ”draugam” Gazpromam. Itālijas organizētā Lībijas okupācija ir bijusi civilizētāka nekā mūsu ”uzņemšana brālīgajā saimē”….atšķirībā no mums Lībija par šo faktu nekautrējas runāt, nevis paslauka zem paklāja kad vajag, bet kad lielais onkulis atkal nejauks, tad pabļaustās !

+3
0
Atbildēt

5

    Lelde Kļaviņa > lebronj2356 29.12.2010. 21.27

    okupāciju un represijas veica gruzīni staļins un berijs!
    Kā var nezināt, ka 1953.gadā, kad šie nelieši nosprāga – izvešanu ne tikai neturpināja,
    1)bet represētie drikstēja pārvietoties
    2)emigranti drikstēja atgriezties, 70gados, kad PSRS valdiba gribēja ievest krievus, armēņi no visas pasaules sabrauca savā Erevānā, kur bija Latvijas streipi, vvf-as?

    0
    -5
    Atbildēt

    0

    mary75 > lebronj2356 29.12.2010. 14.32

    Dabīgi, ka pamatā energoresursi.
    Kad te Lielbritānija atbrīvoja to Līvijas teroristu no cietuma taisni tā paša iemesla dēļ.
    Bet, ar Itāliju jau var runāt, runāt par to ar Krieviju ir absolūti bezjēdzīgi un bezperspektīvi, velta gaisa tricināšana.
    Tad jau drīzāk, kā saka K. Apsītis – varētu runāt par atsevišķām represēto kategorijām, bet, ja pat nav atzīta okupācija, arī tas ir bezjēdzīgi.

    +1
    -1
    Atbildēt

    0

    raimonds_bossltd > lebronj2356 30.12.2010. 23.42

    to birzs
    “okupāciju un represijas veica gruzīni staļins un berijs!”
    ———-
    To visu veica tavas sugas brāļi, osetīnu un žīdu izcelsmes, krievi, Staļins un Berija.

    0
    0
    Atbildēt

    0

    lebronj2356 > lebronj2356 30.12.2010. 14.11

    populārs čekistiņu triks, sevišķi pēc 2008. gada – ”bej gruzinov”, jab gruzīni tagad pie visa vainīgi. Kad jādižojas, tad gan ”veļikij narod”. Varu tev vienu pateikt – NEMULDI !

    +3
    0
    Atbildēt

    0

    lebronj2356 > lebronj2356 29.12.2010. 15.56

    Bezjēdzīgi ir, bet jātur sava līnija…Es nedomāju, ka japāņi bezjēdzīguma dēļ no Kuriļiem jebkad atteiksies vai arī Saakašvili no Abhāzijas. Taču ir jāpastāv par sevi…tiesa pieeja varētu būt līdzīga Apsīša ieteiktajai. Bet paslaucīt zem paklāja par iespēju paēst ikrus, pastaigāt pa sarkaniem paklājiem vai dabūt atlaides kkādiem resursiem ir vienkārši nožēlojama. Tikpat nožēlojami ir cilvēki, kas pēc tam kamerās stāsta par dažādiem labumiem un ieguvumiem(šķietamiem protams) un mistiskiem iemesliem kāpēc atkal mums ir jāpiekāpjas !

    +3
    0
    Atbildēt

    0

AUTOEXEC.BAT 29.12.2010. 16.49

Daži kungi-komentētāji, manuprāt, neapzināti (ceru :)) jauc 2 principiāli atšķirīgas lietas. Kompensācijas konkrētām represētām personām – TAS GALĪGI NAV TAS PATS , kas kompensācija LATVIJAS VALSTIJ, t.i. – tā sauktās reparācijas. Un te nu nevar būt nekādu kompromisu – mums pienākas kompensācija par to, ka Krievija laupīja mums normālas attīstības iespējas KĀ VALSTIJ. No VALSTS okupācijas cieta pilnīgi VISI, neatkarīgi no tā, kas konkrēti notika ar katru personiski vai ar viņa ģimeni. 50 gados aiz “priekškara” mēs nonācām tajā pakaļā, kurā nonācām … un ne tikai ekonomiski, bet arī psiholoģiski, tā vietā, lai būtu tikpat normāla valsts kā Somija vai Dānija. Un to aizmirst vai neatgādināt, ir, atļaušos apgalvot, VALSTISKA tuvredzība. Pietiek jau ar to vien, ka galvaspilsētas mērs visā nopietnībā rīko okupētājvalsts svinības “savā” pilsētā. Krievija pagalam nekautrējas pa labi pa kreisi popularizēt savu marodierisko “uzvaru” – a mēs te diskutējam “vai ir jēga kompensāciju prasīšanai” … Pamostamies varbūt ?

+4
-1
Atbildēt

2

    aivarstraidass > AUTOEXEC.BAT 29.12.2010. 19.32

    Tas ir koks ar diviem galiem – varbūt ir patīkami apzināties, ka citi ir Latvijas valstij ko parādā. No otras puses, tas apsvērums, ka Latvijas puse vēlas piestādīt rēķinus par okupāciju, var praktiski apgrūtināt okupācijas fakta atzīšanu (vai labākā gadījumā – vēlmi to dēvēt par “inkorporāciju” vai “aneksiju”).

    Manuprāt, ir arī turpmāk jāpieturas pie Valda Dombrovska uzsāktā kursa – nav vietas Latvijas valdībā tiem, kuri okupāciju neatzīst, vai arī uzskata PSRS par “atbrīvotājiem” nevis 2.pasaules kara agresorvalsti. Un priekš tam ir nepieciešams, lai okupācijas atzīšana būtu ne vairāk un ne mazāk kā labas gribas izpausme. T.i. lai tā neuzliktu nevienas valsts nākamajām paaudzēm miljardos mērāmas finansiālas saistības, lai arī mēs atturētos apsaukāt savus politiskos oponentus par “okupantiem” – tad, ja viņi nav personīgi piedalījušies okupācijas noziegumos. Ikvienam noziegumam ir konkrēti atbildīgie, un arī konkrēti upuri, kam ir jāsaņem kompensācijas. Es, teiksim, sevi par okupācijas upuri neuzskatu, jo piedzimu stipri vēlāk.

    No otras puses – prasīt kompensācijas konkrētiem cilvēkiem (PSRS režīma upuriem) no PSRS tiesību pārmantotājas Krievijas ir humānisma diktēts jautājums. Tiesības prasīt šīs individuālās kompensācijas mums pastāv neatkarīgi no vienas vai otras vēstures notikumu “globālas” interpretācijas.

    +2
    -2
    Atbildēt

    0

    AUTOEXEC.BAT > AUTOEXEC.BAT 29.12.2010. 23.06

    Kaut kā nedaudz purvs sanāk, Kalvi … 1) Prasība Krievijai atzīt Latvijas okupāciju NENOZĪMĒ automātiski prasību pēc kompensācijas. Vēl jo vairāk, ka jebkurš lieliski apzinās Krievijas ekonomisko situāciju, nemaz nerunājot par politisko. Pat vienkārša, oficāla okupācijas fakta atzīšana no Krievijas puses būtu milzīgs panākums ; 2) mūsu pašu valstiskā apziņa par TIESĪBĀM uz kompensāciju (reparācijām) varbūt pat ir svarīgāka par pašu kompensāciju. Tad varbūt nebūtu zaudēta Abrene. Un tas vienmēr jāpatur kā iekšpolitisks arguments, lai aizbāztu muti “Austrumu virziena” trubadūriem un meļiem par PSRS “dižajiem” ekonomiskajiem darbiem ; 3) individuālās kompensācijas te vispār nevajag vilkt klāt. Katram cilvēkam jau tagad ir visas tiesības INDIVIDUĀLI pieprasīt sev kompensāciju neatkarīgi no valstu ārpolitikas – ar iespējamajiem juridiskiem līdzekļiem. Tam nav nekāda sakara ar reparācijām.
    P.S. Es gan sevi uzskatu par okupācijas upuri, kaut vai tapēc vien, ka biju spiests dienēt krievu armijā, saukts uz čeku, man tika liegta iespēja brīvi izteikties, iegūt informāciju, ceļot, utt., utjpr.

    +3
    -1
    Atbildēt

    0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu