Glābt, kas glābjams

Aizejošā Jaundžeikara specifiskās pusmūža krīzes rosība

Pēcvēlēšanu dienās ar līdz šim neredzētu rosību sācis izcelties 10.Saeimā neievēlētais tagadējais parlamenta Nacionālās drošības komisijas (NDK) priekšsēdētājs Dzintars Jaundžeikars (LPP/LC, PLL).

Necik sen viņš runāja, ka “Drošības policija saņem arvien vairāk sūdzību par vēlēšanu rezultātiem”, biedēja ar iespējamu “lielu krāpšanu” un “variēšanu ar vēlēšanu rezultātiem”. Tiesa, līdz vēlēšanu iznākuma anulēšanas pieprasīšanai netika, un pareizi vien darīja. Drošības policija pastrādāja, un jau pēc nākamās NDK sēdes Jaundžeikars braši raportēja, ka 10.Saeimas vēlēšanas bijušas pat godīgākas par iepriekšējām: ierosināts tikai viens kriminālprocess, pirms četriem gadiem bijuši pieci. Saistībā ar daudzajām tukšajām vēlēšanu aploksnēm secināts, ka tās nozīmējušas protesta balsojumu bez iespējām “variēt” ar vēlēšanu rezultātiem. Esi izblamējies – sēdi rāms. Tak nav Jaundžeikaram miera.

NDK priekšsēdētāja krēslā bikses deldēt palicis pāris nedēļu un vēl mazdrusciņ, taču Jaundžeikars atsācis rosīties. Šoreiz gan citā virzienā. Pēc viņa “rīcībā esošajām ziņām” Latvijas speciālajiem dienestiem izsniegts aplam daudz tā saukto piesegpašu, īstu dokumentu ar neīstiem lietotāja datiem. Jaundžeikara avoti, kā tikko nāca redzams, nav nekādi drošie, taču viena lieta ir paspriedelēt par Saeimas vēlēšanu iznākumu, un pavisam cita – pieprasīt Iekšlietu ministrijā (IeM) konfidenciālu informāciju. Kāpēc Jaundžeikaram, kas pavisam drīz pārstās būt amatpersona, vajadzētu zināt, cik šādu pasu izsniegts pēdējos desmit gados, un kurās iestādēs tās nonākušas? Vai viņa “rīcībā” būtu nobirušas ziņas, ka speciālie dienesti desmit gadus ļaunprātīgi izmantojuši iespēju iegūt piesegpases? Pat ja viņa rokās nonāktu pieprasītie materiāli, tos nav iespējams izanalizēt dažās dienās. Jājautā, kur Jaundžeikars bija agrāk, kāpēc vajadzēšana uzradās tikai pēc zaudējuma vēlēšanās, kad kļuva skaidrs, ka PLL 10.Saeimas frakcija nebūs ietekmīgs spēks, bet pats Jaundžeikars nebūs likumdevēja deputāts.

Kā NDK priekšsēdētājam Jaundžeikaram ir pielaide slepeniem dokumentiem, tomēr IeM nesniedza viņam informāciju par piesegpasēm, jo, pretēji likuma prasībām, viņš netika norādījis – kāpēc, kādam mērķim tā vajadzīga. Jaundžeikaram jau it kā vajadzēja šo kārtību zināt – kā nekā pats pabijis iekšlietu ministra amatā. Tagadējā ministre Linda Mūrniece (JL, ''Vienotība'') uzskata, ka detalizēta informācija par piesegpasēm, ja nav pienācīga pamatojuma, var radīt draudus valsts drošībai, un tās ir pamatotas bažas. Vēl jau pāris NDK sēdes notiks, taču Jaundžeikara konflikts ar IeM var beigties jau pēc “pirmā raunda”, jo jautājums, kāpēc vajadzīgi slepenie dokumenti, nekur nepaliks. Uz to var neatbildēt tikai vienā gadījumā – ja nesekos atkārtots pieprasījums.

Ir vēl kāds jautājums, kas rosinājis Jaundžeikara interesi. Viņš vēlējies noskaidrot, vai Latvija bieži izdod Krievijai tur meklēšanā izsludinātas personas. Tas, protams, ir saistošs jautājums, NDK priekšsēdētāju tas var interesēt, tikai – kāpēc interesēt, un, galvenais, kāpēc pēdējā brīdī pirms amata atstāšanas?

Rodas iespaids, ka Jaundžeikars agrāk tā īsti netika aizdomājies, ka varētu tikt izšūpots, nesaņemot deputāta mandātu un zaudējot ietekmīgo amatu Saeimā un automātiski arī vietu Valsts prezidenta pārraudzītajā Nacionālās Drošības padomē. Ardievu, parastie un arī NATO noslēpumi!

Iespējams, jūtot, ka “būda svilst”, Jaundžeikars steidz saglābt to, kas, viņaprāt,varētu būt saglābjams, “nokopt telpas”. Kaut kādas drudžainas aktivitātes iespaidu atstāj arī publiskajā telpā cirkulējošā ziņa, ka Jaundžeikars uzdevis Drošības policijai rast iespēju atņemt pielaidi slepeniem dokumentiem tam policijas virsniekam, kas pirms trijiem gadiem izmeklēja lietu par toreizējā iekšlietu ministra Jaundžeikara dēlam izvirzīto apsūdzību – atrašanos pie automašīnas stūres narkotisko vielu reibumā. Ja tas atbilst patiesībai – tā ir sīkumaina un zemiska ieriebšana. Galu galā ir taču tiesas spriedums, ar kuru Jaundžeikara dēls tika atzīts par vainīgu.

Bez parastās, visus cilvēkus piemeklējošās, politiķiem ir arī sava specifiskā “pusmūža krīze”. Tā sākas pēc negribētas izkrišanas no ierastās aprites un bez cerībām atgriezties. Vieni ar to tiek galā, citi, kā Jaundžeikars, sāk drudžaini rosīties.