Daudzgalvainais piedāvājums • IR.lv

Daudzgalvainais piedāvājums

18
Aivars Ozoliņš

Nākamās valdības mērķis ir budžets. Pārāk daudz citu mērķu var tam kaitēt

Pirmā reakcija uz Valda Dombrovska piedāvājumu veidot plašu valdības koalīciju, kurā būtu četras no piecām Saeimā ievēlētajām partiju apvienībām, lika atcerēties vērtējumus, kādus izpelnījās prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas lēmums 2005.gadā braukt uz Maskavu svinēt 9.maiju. Arī Dombrovska piedāvājums tika novērtēts amplitūdā starp «piekāpšanos» un «gļēvumu» skalas vienā un «drosmi» un «tālredzību» otrā galā.

Vīķes – Freibergas sākotnēji pretrunīgi vērtētajam lēmumam «sniegt draudzīgu roku Krievijai» sekoja viņas ārkārtīgi efektīvā Latvijas vēstures skaidrošanas kampaņa, kura daudz palīdzēja izpratnes veidošanai Rietumos, ka Otrā pasaules kara beigas Baltijas un Austrumeiropas valstīm nebija gluži uzvara. Mērķis tika sasniegts, ja arī sākumā dažiem nebija skaidrs vai viesa šaubas, vai ir sasniedzams.

Dombrovska lēmuma vērtējumi ir atkarīgi no tā, ko vērtētājs redz kā viņa iniciatīvas mērķi. Skaidrs, ka «sniegt draudzīgu roku Saskaņas centram» nevar būt pašmērķis, kaut gan dažiem arī tas šķiet pietiekami, lai apsveiktu premjerministra žestu «krievvalodīgajiem», kuri vēlēšanās balsojuši par šo partiju apvienību. Toties patiešām apsveicama būtu diskusijas pārcelšana no nākamās koalīcijas sastāva uz tai kopīgajiem principiem un darāmajiem darbiem. To Dombrovskis arī dara sadarbības piedāvājuma vēstules pielikumā — vienošanās projektā, ko uzsvērti nosauc par «pamatu nākamās valdības veidošanai».

Taču, tā kā tas tomēr ir arī piedāvājums veidot plašu četru partiju koalīciju, tad nav skaidrs, vai mērķis ir izveidot valdību, kura varētu izdarīt tai darāmo, vai izveidot tādu, kurā būtu SC, kaut gan šīs apvienības līdzšinējā darbība, programma un retorika ir pilnīgā pretrunā ar to, kas jaunajai valdībai būs jāizdara. Mērķis apvienot abus — izveidot efektīvu valdību, un lai tajā ir arī SC — prasītu krietni lielu plikas ticības devu uz pieredzē balstītu racionālu apsvērumu rēķina.

Dombrovska «pasniegtā roka» nav piedāvājums abstraktas draudzības, etniskā miera, sabiedrības saskaņas un tamlīdzīgu plakātisku saukļu vārdā nolikt malā principiālās pretrunas starp potenciālajiem partneriem. Vienošanās projektā divi jautājumu bloki ir fundamentāli svarīgi un, ja arī ir apspriežami, tad tikai tādēļ, lai secinātu, ka tos nevar mainīt.

Viens ir «budžeta ietvars». Tā ir formula «6 — 3 — eiro» jeb budžeta deficīts nākamgad — 6 procenti, 2012.gadā — 3 procenti no iekšzemes kopprodukta, pievienošanās eiro 2014.gada 1.janvārī. Tas nozīmē aizdevuma programmas ar Eiropas Komisiju un Starptautisko Valūtas fondu turpināšanu un budžeta turpmāku sāpīgu apcirpšanu — līdz pat 400 miljoniem latu nākamgad.

Otrs ir «ideoloģiskās tolerances pamatnostādnes», kuras paredz apņemšanos neapspriest izmaiņas pilsonības piešķiršanas kārtībā un valsts valodas statusā un neizvirzīt arī «iniciatīvas, kas vērstas ar Latvijas okupācijas (Padomju Savienības un nacionālsociālistu Vācijas) fakta un ar to saistītu apstākļu pārskatīšanu».

Pirmais ir obligāts nosacījums jebkādas valdības izveidošanai. Otrais nepārprotami paredzēts valdībai ar SC.

Ja mērķis ir ekonomiskā programma un konkrēti nākamā gada budžets, tad labākā valdība, kas to varētu īstenot, būtu Vienotības un ZZS veidota. «Zaļie zemnieki» ir atbalstījuši šo Dombrovska programmu pašreizējā mazākuma valdībā un ir solījuši to darīt arī turpmāk. Ja šķiet, ka VL-TB/LNNK var apdraudēt šā mērķa sasniegšanu, tad SC klātbūtne valdībā neapšaubāmi būtu vēl lielāks apdraudējums.

Kas būtu mērķis, kura sasniegšanai būtu attaisnojams apzināti apdraudēt nākamās valdības galvenā uzdevuma izdošanos?

Diemžēl Dombrovskis to nav nepārprotami paskaidrojis. Viņa vēstulē «eventuālajiem partneriem» ir tikai deklarēti «augstāki mērķi»: «Tā ir sabiedrības uzticības politiķiem un godīgai politikai atgūšana, tā ir krīzes seku pārvarēšana un valsts ekonomiskās izaugsmes atjaunošana, tā ir tādas valsts izveidošana, kuras pilsoņi ir droši par šodienu un nākotni, jūtas lepni par savu dzimteni un patiesi piederīgi Latvijai.»

Tie ir visnotaļ atbalstāmi un Latvijas sabiedrībai un valstij svarīgi uzdevumi. Taču nav saprotams, kā un kāpēc tas viss tiks panākts, iekļaujot valdībā SC, kura politiķu godīgums ir apšaubāms, krīzes pārvarēšanas recepte būtu nāvējoša ekonomikai, bet lojalitāte sniedzas labu gabalu pāri Latvijas austrumu robežai.

Tāpēc var tikai minēt, ko ar šo iniciatīvu mēģināts panākt. Augošā secībā no taktiskiem uz vērienīgākiem mērķi varētu būt:

1) diskreditēt SC kā daļas sabiedrības ieskatā cienīgu būt valdībā;

2) parādīt pašmāju un starptautiskajai sabiedrībai, ka Latvijas problēma šobrīd nav vis «etniskais dalījums», bet gan uzskatu atšķirības par ekonomisko programmu un ģeopolitisko orientāciju;

3) piespiest SC parakstīt tam nepieņemamo vienošanos, lai iedabūtu valdībā, nemaz necerot, ka tas pildīs vienošanās par budžetu un ideoloģiskajām pamatnostādnēm, toties pamatoti cerot, ka pēc šādas valdības drīzas izjukšanas vietā nenāks prokremlisku oligarhu revanša valdība;

4) iesaistīt SC valdībā, tiešām ticot, ka šie politiķi grib un spēj mainīties (kaut vai tikai merkantili pragmatisku apsvērumu vadīti — ka personiski viņiem pēc neveiksmes vēlēšanās šī ir pēdējā iespēja, pirms Kremlis mainīs taktiku no «maigas» atpakaļ uz «skarbu» un līdz ar to arī tās īstenotājus).

Varētu būt arī šo mērķu kombinācijas, līdzās galvenajiem var būt blakus un apakšmērķi. Piemēram, ar 3) un 4) tiktu būtiski mazināta kriminālnoziegumos apsūdzētā «zemnieka» Aivara Lemberga ietekme un krietni devalvēta ZZS «zelta akcija». (Toties ar 1) un 2) var notikt Vienotības ietekmes mazināšanās, kad pēc četru partiju projekta sarunām Dombrovskim nāktos atgriezties pie ZZS un VL-TB/LNNK.)

Taču, pirmkārt, vai nu mērķu ir pārāk daudz, lai tie būtu skaidri, vai nu tie ir pārāk neskaidri, lai tos varētu dēvēt par mērķiem. Otrkārt, visos variantos šķiet apšaubāma Dombrovska vai jebkura cita spēja modelēt un prognozēt, kur nu vēl kontrolēt visu iesaistīto politisko spēlētāju rīcību, kuru galu galā nosaka intereses. Treškārt, kurš — Dombrovskis, Zatlers, varbūt Urbanovičs? — atbildēs, ja grandiozā koalīcija taps gan, taču nevarēs pieņemt nākamā gada budžetu?

Ko grib un kā rīkosies SC? Var gaidīt, ka nenoraidīs Dombrovska piedāvājumu un būs gatavs «diskutēt» par to kaut vai bezgalīgi, līdz Dombrovskis būs spiests pats pārtraukt šo bezjēdzību. «Diskusiju» modeli gan nav grūti paredzēt. Par okupācijas atzīšanu Ušakovs piektdien pēc sarunām Pilī pateica, ka šādi jautājumi «nav saistīti ar šodienas dienaskārtību un sarunām, kas notiks ar Dombrovski». Par budžetu SC vadība ir paziņojusi, ka esot gatava «sniegt Dombrovskim visu nepieciešamo atbalstu parlamentā un valdībā, vienlaicīgi saglabājot sociālo stabilitāti». Par to, vai ir stabilitāte, vai arī tūlīt būs «Biškeka», lems, protams, pats SC.

Tomēr nebūtu jābrīnās, ja SC gan atzītu kaut kādā veidā okupāciju (kā to varbūt varētu izdarīt pat Kremlis), gan apņemtos pildīt ekonomisko programmu, ka tik varētu iekļūt valdībā. Kamēr valdība nav izveidota, Krievijas cīņa par ietekmi tajā nav galīgi zaudēta. Kas var garantēt, ka, līdzko SC būs valdībā, nesāksies nebeidzamas šausmas, kuru beigas būtu šausmīgas gan budžetam, gan Vienotībai?

Atskaitot pašu SC, nevienai citai partiju apvienībai nav intereses redzēt Urbanoviču valdībā. Par to nav vienotības pat Vienotībā. ZZS noteikti negrib savas ietekmes mazināšanos. VL-TB/LNNK savas pastāvēšanas jēgas izzušanu negrib ne tik.

Politikā nevar īstenot mērķus, kuru īstenošanā iesaistītajiem nav intereses tos īstenot. Tāpēc nav vēlams darīt to, par ko nav ne pārliecības, ka to vajag darīt, ne skaidras ceļa kartes, kā to izdarīt. Tā var tikai padarīt sarežģītu situāciju vēl sliktāku.

Divas nedēļas pēc vēlēšanām Dombrovskis beidzot ir nosaucis principus un darbus, kuriem jābūt nākamās valdības koalīcijas pamatā. Tās pirmais un svarīgākais darbs būs budžets. Tātad valdībai jābūt tādai, kas var šo darbu izdarīt. Nevajag jaukt šā uzdevuma burkānus ar pasaules salāpīšanas kāļiem.

Komentāri (18)

buchamona 17.10.2010. 12.22

Stipri vienkaarshojot, militaaru operaaciju plaano aptuveni peec shaadas formulas – uzdevums, pretinieka speeki, saveejie speeki, vieteejo atbalsts.

Uzdevums sheit nav jaaformulee, tas visiem skaidrs
Tuliit peec veeleshanaam ari pretinieka speeki bija zinaami – PLL+SC
Par saveejo spekiem shaubu nebija Vienotiba + ZZS+ VL/LNNK
~Vietejo~ atbalsts neparprotams

Situacija peec ~rokades~
Merkis itka saglabajies
Pretinieka nav, jo PLL var uzskatiit vairs tika par siiku teroristu grupu :)
Savejo speeki – neskaidri – VL/LNNK tiek atvaljinaati :) Vienotiba pirmaas sheklshanas pazimes, SC(?),ZZS – vienmeer gatavi ~ konstruktivam darbam~

~Vietejo atbalsts~ – njemot par piemeeru divu preteeju viedoklju sadursmi kaut vai IR komentos, apshaubaams

+6
-1
Atbildēt

0

Kristaps O. 17.10.2010. 14.26

Baigi sakarīgā analīze. Ozo – Jūs esat baigais vecis. Par to gan, manuprāt, nevienam nav šaubu, bet kopumā – situācija sarežģīta. Maigi izsakoties.

+6
-2
Atbildēt

0

putekliic 18.10.2010. 11.57

Skaidrs, ka Vienotība nevēlas SC ņemt. Bet ir viena paradigma, kas pašlaik dominē Eiropas un ASV politiskajā “establišmentā”, un to Dombrovskis vismaz formāli grib ņemt vērā. Paradigmu varētu iezīmēt ar tādām frāzēm kā: ar krieviem jādraudzējas, viņiem jāuzticas un viņi ir jāiesaista (engage), Eiropai ir jābūt atvērtai un tolerantai, nav jāvelk jaunas dalījuma līnijas Eiropā, visiem vienas vērtības, kopīgi un nedalāma drošības telpa, Krievija – stratēģiskais partneris utt. Lai gan, interesants no otras puses ir Merkeles paziņojums, ka multikulturālisma koncepcija Vācijā ir izgāzusies (domāti, protams, pamatā bija turki u.c. musulmaņi). Vai tas kaut kādā mērā varētu nozīmēt paradigmas maiņu? Paskatīsimies.

+3
0
Atbildēt

0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu