Nocietinātas muižas un daži dīvaiņi • IR.lv

Nocietinātas muižas un daži dīvaiņi

40
Inta Puriņa, F64
Aija Zobena

Kas gribēja, aizbrauca, palikušajiem viss vienalga

Šovasar lauka darbā nācās apmeklēt visai attālas vietas laukos. Mans uzdevums bija saistīts ar Lauku attīstības programmas (2007.-2013.) pasākumu ietekmes uz dzīves kvalitāti laukos novērtēšanu. Neminēšu konkrētas vietas, arī uz profesionālu analīzi nepretendēju, tomēr gribu dalīties savās pārdomās.

Galvenais – attālums no Rīgas

Kopā ar asistentēm – topošo LU  socioloģijas bakalauri Kristīni un nupat diplomēto socioloģijas maģistri Eviju – pa baltajiem un pelēkajiem ceļiem ik dienu nobraucām vairākus simtus kilometru, veicot fokusa grupu diskusijas ar lauku iedzīvotājiem un intervējot par dzīvi laukos atbildīgos – pašvaldību vadītājus un darbiniekus, Lauku atbalsta dienesta speciālistus.

Latgalē un Vidzemē – pārsvarā jau pa baltajiem ceļiem, uz kuriem katrs pieveiktais kilometrs patērētā laika ziņā ir līdzvērtīgs vismaz 3-4 kilometriem uz asfaltētā. Baltie, vissmalkākajiem miltiem līdzīgie putekļi jau laikus vēsta par katru pretimbraucēju un varenā virpulī pavada par mani steidzīgāko vietējo, kam katra bedre, lielāks akmens uz ceļa pazīstams. Ar ātrumu virs 100 km/h „trepi” nejūtot, arī ziemā esot labāk – ja nav aizputināts … Gar jūras piekrasti Kurzemē stiepjas asfalts, pēc vietējo teiktā – padomju armijas mantojums – toties te ceļu tīkls nav tik blīvs, jo apdzīvoto vietu mazāk.

Ceļu, satiksmes un sakaru trūkums ir viena no nozīmīgākajām problēmām laukos, kas ir pamanāma pat paviršam vērotājam. Cita nopietna problēma – iztikas līdzekļu trūkums. Gan algota darba, gan uzņēmējdarbības attīstīšanas iespējas laukos ir ierobežotas. Tie ir mezgla punkti, ap kuriem tinas viss lauku sociālo problēmu kamols.

Latvijā galvenā nozīme ir ne tik daudz atšķirībām starp reģioniem, cik attālumam no Rīgas. Pārmērīga iedzīvotāju koncentrācija Rīgā un Pierīgā saasina sociālās infrastruktūras problēmas attālākos reģionos un veicina vēl lielāku iedzīvotāju koncentrāciju centrā.

Lauku teritorijās veidojas apburtais loks. Jo mazāk iedzīvotāju, jo augstākas infrastruktūras uzturēšanas izmaksas; jo sliktāk attīstīta infrastruktūra, jo grūtāk saglabāt (kur nu vēl palielināt) iedzīvotāju skaitu. Preču un pakalpojumu nodrošināšana mazapdzīvotās teritorijās ir ekonomiski neefektīva, jo nav preču pircēju un pakalpojumu lietotāju. Uzņēmīgākie cilvēki dodas prom no laukiem un atlikušajiem nav ideju uzņēmējdarbībai. Vai šo apli var pārraut? Vai kāds par to domā? Vai kāds vispār domā par tiem, kas dzīvo laukos? Kas dzīvo laukos Latvijā 21.gadsimta sākumā?

Laukos var atļauties dzīvot tikai turīgie

Laukos pārsvarā dzīvo vai nu turīgie, vai tieši otrādi – ļoti trūcīgie cilvēki. Ne vienu reizi vien intervijās izskanēja doma, ka laukos var atļauties dzīvot tikai ļoti turīgi cilvēki. Tie, kas var atļauties parūpēties par visu sadzīvē nepieciešamo paši – iekārtot pilsētas ērtībām komforta ziņā līdzvērtīgus mājokļus, ziemā izšķūrēt pieputinātos ceļus, izvadāt bērnus uz skolu, izbraukāt pilsētas veikalus, uzstādīt satelītu šķīvjus utt. Tad var izbaudīt lauku klusumu un dabas tuvumu, ziemā medīt un vasarā zvejot – dzīvot pārtikuša lauku muižnieka dzīvi.

Efektīvi lobējot savas ekonomiskās intereses caur zemnieku organizācijām un politiskajām partijām, daudzi no viņiem panāk, ka lielākā daļa lauku attīstības programmas līdzekļu ir novirzīta ekonomiski spēcīgo ražotāju atbalstam. Tikai viņu nav daudz, un ražošanai kļūstot intensīvākai un koncentrējoties, kļūst arvien mazāk. Laukos var dzīvot ļoti labi, daudz labāk kā pilsētā – apsaimniekojot tūkstošus hektāru, izvēloties ienesīgāko, konkrētajiem ražošanas apstākļiem atbilstošāko un lielāko atbalstu saņemošo nozari. Ir veiksminieki, kas no visām situācijām iziet kā ieguvēji un arī pēc nozares likvidēšanas paliek plusos.

Par Saeimas vēlēšanām domājot – šīs grupas pārstāvji ļoti labi zina, par ko viņi balsos, kas viņu interesēm vislabāk kalpos. Biznesa pieeja dzīvei it visā. Ja tā kļūs dominējoša – laukos pēc kāda laika būs nocietinātas muižas, starp kurām pletīsies neapdzīvotas teritorijas, kurās mitināsies pusmežonīgas būtnes un pa kādam dīvainim – neskartās dabas entuziastam.

Neredz pat “Panorāmu”

Trūcīgo šodien laukos ir visvairāk. Par viņu dzīvesveidu „Privātajā dzīvē” neraksta, šis tas šad un tad nonāk „Degpunktā”. Iespējams, viņi paši par to nemaz neuzzina. Pat ja mājās ir televizors un būtu nopirkts arī dekoders – nav televīzijas pārraižu pārklājuma. Kurzemes piekrastē skatās zviedru televīziju, Lietuvas – lietuviešu utt. Daudz vēl Latvijā ir vietu, kur vakarā nevar noskatīties dienišķo Panorāmu, kur diez vai mājās ir dators, kur nu vēl internets.

Toties mežā ir sēnes un ogas un pašvaldībā – simtlatu programma. Tikai jāizvēlas – pašvaldības simts lati mēnesī uz pusgadu, vai ogas un sēnes – kur vienas dienas laikā padsmit litrus melleņu var salasīt. Sēņu un ogu sezona īsa, bet no simtlatnieku programmas var izsvītrot vai, labākajā gadījumā, nolikt atkal rindas galā. Izvēle smaga.

Atkarība no pabalstiem

Šīs grupas piederīgie, iespējams, nekur nebrauks, neies, nepiedalīsies. Kas varēja un gribēja – sen jau ir prom. Palicējiem viss ir vienalga. Nu jau drīz būs pagājuši divi gadu desmiti – nosacīti viena paaudze, kopš saira kolhozi, kur viņi paši vai viņu vecāki strādāja (bija pielikti pie darba), bet viņus pašus neviens nekur neliek. Laukos nevienu no mājokļa ārā neliek un kaut kāda iztikšana ir vienmēr. Pat ja pats neko savā zemītē nestāda, gan jau kāda kaimiņa laukā kartupeli varēs izrakt un sīpolloku nošķīt, sociālais darbinieks kādas drēbes iedos – gan jau izdzīvos! Un ja nu vēl uz Saeimas vēlēšanām kāds gribēs balsis pirkt – arī kaut ko pārdos!

Aug jaunas laucinieku paaudzes, kur bērni nekad nav redzējuši, ka vecāki regulāri no rīta pieceļas un sakopjas, lai ietu uz darbu, saņem algu, plāno ģimenes budžetu un dzīvi kopumā. Nav spēka un vēlēšanās kaut ko mainīt – šī vēsts tiek iekodēta arvien jaunu paaudžu dzīvesziņā.

Sociālais darbinieks modri vēro, kam kas pienākas vai nepienākas – laukos jau visi viens otru pazīst. Daudzi pasākumi, kas iecerēt, lai atbalstītu trūcīgos, bezdarbniekus utt. patiesībā veicina šo grupu sociālo atstumtību, jo rada atkarību no pabalstiem un šo grupu piederīgo marginalizāciju. Pašvaldību, lauku atbalsta dienestu u.c. darbiniekiem un ekonomiski un sociāli aktīvajiem lauku iedzīvotājiem ar laiku ir izveidojusies aizbildnieciska attieksme pret šīm grupām: „mēs jau labāk zinām, kas jādara”, kas veicina vēl lielāku trūcīgo lauku iedzīvotāju pasivitāti. Labi iecerētie pasākumi, iespējams, aizvaino cilvēka pašcieņu. Kādā pagastā par saieta namā ierīkotā sociālā punkta darbību mums stāstīja, ka esot arī tādi gados vecāki cilvēki, kas pirms vešanas pie ārsta pret savu gribu tiekot mazgāti… Vai nu tā bija, vai nebija – to mēs nenoskaidrojām.

Atslēga – satiksme un internets

Vēl jau laukos gana daudz ir to, kas cīnās, kas nav vēl aizbraukuši uz Rīgu vai ārzemēm, jo grib palikt savu senču zemē un to apstrādāt vai vismaz dzīvot laukos un strādāt tuvējā pilsētā. Tie ir stipri un radoši, apbrīnojami cilvēki, kas skaidri zina, ko grib sasniegt un cīnās paši. Viņi domā paši ar savu galvu un atbildīgus lēmumus pieņem, balstoties uz savu pieredzi. Es ticu šiem cilvēkiem un domāju, ka pašvaldības var krāsot kādās vien krāsās tīk – viņiem ir stingrs mugurkauls un spēja pieņemt atbildīgus lēmumus.

Lauksaimniecības politika neparedz daudz atbalsta iespēju šai lauku iedzīvotāju grupai, lai gan palīdzēt nevajadzētu nemaz tik daudz. Šie cilvēki paši ir aktīvi darītāji. Vien sakārtot ceļu, nodrošināt sabiedriskā transporta satiksmi, kas ļauj regulāri sasniegt tuvāko attīstības centru, no kura ātri var nokļūt līdz citam centram utt. – tā, lai pārsimts kilometru pārvarēšanai nevajadzētu tērēt 4-5 stundas.

Lai stabils un kvalitatīvs interneta pieslēgums veidotu visā valstī vienotu informatīvo telpu. IT pakalpojumu pieejamība ļautu izmantot attālinātos pakalpojumus, kas ir ļoti nozīmīgs ieguvums lauku attīstībai. Izmantojot internetu var iegūt daudz informācijas – par pašvaldības pakalpojumiem, sabiedriskā transporta maršrutiem un kustības sarakstiem, iegādāties biļetes, izmantot internetbanku, pieteikties vizītē pie ārsta utt. Latvijā šī joma vēl vāji attīstīta. Principā jau šīs iespējas pastāv, bet ne laukos.

Pavisam tāls sapnis ir attālinātā darba iespējas. Piemēram, Somijā, kur problēmas līdzīgas – daudz mazapdzīvotu teritoriju, kurās daudz vientuļu gados vecu iedzīvotāju, liela uzmanība tiek pievērsta šīs iedzīvotāju grupas izglītošanai datora un interneta lietošanā un uz šo mērķgrupu vērstu attālināto pakalpojumu attīstībā.

Jāuzticas cilvēkiem

Runājot ar darbīgajiem lauku cilvēkiem, bieži dzirdējām viedokli, ka vieglāk ir kaut ko izdarīt pašiem par savu naudu, negaidot atbalstu no lauku attīstības programmas un citām projektu piedāvātajām iespējām. Projekti – tas izklausās skaisti, bet praksē izrādās gausi, dārgi un birokrātiski. Tad jau labāk pašiem izcirst meža gabaliņu un nopirkt traktoriņu, sieviešu klubiņā savākt līdzekļus kādam izlolotam pasākumam. Kamēr projekts izies pa instancēm, cik laika (un degvielas!) nevajadzēs tērēt pa plašā teritorijā izkaisītajiem dienestiem ceļojot.

Nav jau tā, ka projektu piedāvātās iespējas laukos nemaz neizmanto. Ja valsts saviem cilvēkiem vairāk uzticētos, biežāk atļautu izlemt pašiem un domāt ilgtermiņā par sava novada attīstību, ieguvums lauku attīstībai būtu lielāks.

Prasmes piesaistīt līdzekļus projektu veidā laukos pašlaik ir ļoti svarīgas. Veidojas zināma noslāņošanās starp tiem lauku iedzīvotājiem, kam ir projektu pieredze un tiem, kam tās nav un nav arī iespēju to iegūt. Piemēram, saimniecības ar nelielu tirgus produkcijas ražošanas īpatsvaru pašlaik modernizācijai atbalstu saņemt praktiski nevar.

ES lauksaimniecības attīstības programma nosaka potenciāli iespējamās attīstības jomas un instrumentus, bet lēmumus par konkrētiem pasākumiem un atbalsta intensitāti tomēr pieņem nacionālā līmenī. Nav saprotams, kāpēc atbalsts visvairāk pieejams tiem, kas jau tāpat ir gana spēcīgi, lai dzīvotu paši. Gan jau arī ES tirgū paši izsitīsies mūsu lielražotāji. Samērā dāsni tiek stutēti arī tie, kas no aprites jau izkrituši un nez vai ierindā atgriezīsies. Laikam jau tādēļ, lai nomierinātu sirdsapziņu. Paplānais lauku vidusslānis lai kuļās paši, kā māk.

Ar saieta nama uzturēšanu par maz

Pašvaldības cenšas saturēt lauku dzīvi kopā un saskaņot daudzveidīgās laucinieku intereses. Radio reklāmās skan pašvaldību vadītāju aicinājumi balsot Saeimas vēlēšanās par to vai citu partiju, un viens no solījumiem ir saglabāt sociālās infrastruktūras objektus – saieta namus, skolu ēkas utml. Sociālās infrastruktūras saglabāšana tiek pasludināta gluži vai par pašvaldības galveno misiju.

Atsevišķu sociālās un kultūras objektu (saieta namu, kultūras namu, sociālo punktu u.tml.) sakārtošana rada īslaicīgu pozitīvu iespaidu – renovācijas laikā ir radītas dažas darbavietas, bet problēmas ilgtermiņā netiek risinātas. Iepirkuma procedūras nosacījumi veicina tā saukto „caurā spaiņa” efektu – celtniecības un remonta darbu izpildi ļoti bieži veic lielākas firmas no pilsētām, citiem reģioniem utt., vietējie uzņēmēji nespēj ar tām konkurēt un lauku teritorijām piesaistītie līdzekļi tikai daļēji baro lauku ekonomiku.

Atjaunotie saieta nami daudziem lauku iedzīvotājiem nav ērti sasniedzami, tādēļ nav pietiekami noslogoti. Atjaunotās skolu ēkas nespēj piesaistīt iedzīvotājus teritorijām, kurās nav iespēju iegūt ienākumus iztikai. Pastāv risks, ka netālā nākotnē šie objekti netiks pietiekami noslogoti, dažviet pat tiks pamesti. Neapdzīvoti ciemati, ko grezno ar pakešlogiem aprīkoti eiroremontēti saieta nami, skolas …

Bieži vien pašvaldības nodarbojas ar „līdzekļu apgūšanu”, nedomājot par teritoriju attīstību ilgtermiņā. Te liela loma pašvaldības vadītāju godprātībai un atbildībai, ko labi raksturo kāda novada priekšsēdētaja teiktais par sociālās infrastruktūras sakārtošanas projektiem – „mēs neņēmām to, ko mums nevajag”. Diemžēl daudzām pašvaldībām nav skaidra stratēģiska redzējuma par savu teritoriju attīstību nākotnē. Līdzekļi tiek apgūti tikai tāpēc, ka ir pieejami. Īstermiņa ieguvums – ir radīta zināma rosība, bet ilglaicīgu ieguvumu teritoriju attīstībai šie projekti nedod.

Lauki nav tikai lauksaimniecība

Lauku kopienu rīcībspējas veicināšanai atliek tikai druskas no lauku attīstības programmas līdzekļiem, un arī tām tikt klāt nav vienkārši. Nenoliedzot lauksaimniecības un mežsaimniecības kā tautsaimniecības nozaru specifiku un to būtisko nozīmi lauku attīstībā, jāapzinās, ka lauksaimniecībā nodarbināto iedzīvotāju īpatsvars sarūk ne tikai kopējā iedzīvotāju struktūrā, bet arī laukos un skats uz lauku attīstību caur lauksaimniecības (lielražošanas) un mežsaimniecības prizmu ir nepilnīgs.

Tikai stimulējot turpmāku lauksaimnieciskās ražošanas koncentrāciju un intensifikāciju, lauku sociālās problēmas netiks atrisinātas un lauku attīstības stratēģiskais mērķis, kas ir formulēts politiskos dokumentos „Pārticis cilvēks ilgtspējīgi apdzīvotos Latvijas laukos” paliks nesasniegts. To pašu domu, bet saviem vārdiem, aicinot atbalstīt arī mazās saimniecības un kopienas dzīvi savā novadā, izteica kāds pārticis Latgales zemnieks, atbildīgs un dzīvesgudrs cilvēks: „Lai ir blakus cilvēks, kas ir paēdis un kas ir apmierināts ar dzīvi”.

Aija Zobena ir Latvijas Universitātes profesore, Socioloģijas nodaļas vadītāja.

Komentāri (40)

mary75 02.09.2010. 20.09

Te nav minēta tāda problēma, kā alkoholisms.
īstenībā, tā arī laukos ir liela nelaime.
Dažam pašvaldība gatava gan zemni apstrādāt, gan sēkls kartupeļus iedod, bet, viņš tāpat tos kartupeļus neiestāda.
Tos lopus, kādu govi, pāris cūkas, arī turēt vairs nav izdevīgi, kā man saka lauku radi, izbarot sanākot dārgāk un prasot tik daudz darba, ka neesot, gandrīz, vērts.
Vēl turot tikai tie, kam esot veselība un dzīvesveids to vienu govi un kādu cūku.
Kad nododot kādu bullēnu vai cūku, pietiek tik daudz, ka samaksāt par zemes apstrādāšanuun vēl kādiem sīkumiem.
Laikam jau naturalām saimniecībām jāiznīkst, neko nevar darīt.
Tiešām paliks tikai lielsaimniecības un daži dīvaiņi, kam tas ir vienīgais pieņemamais dzīvesveids.

+13
-1
Atbildēt

2

    si-si8 > mary75 03.09.2010. 12.09

    piekrītu, un tā daļa, kas ar to sirgst arī neko negrib darīt, pat tad, ja kaimiņš piedāvā padarīt kādu darbiņu par nelielu samaksu…ir gadījies gan pašai, gan no citiem dzirdēt, kā tiek piedāvāts darbiņš un samaksa, piem., 10Ls, ta viņš labāk sēdēs mājās, dzers un gaidīs pabalstus, kā pacels savu pa*aļu, lai nopelnītu to naudiņu.
    žēl skatīties uz čīkstētājiem, kad to vien gaida, kā pabalstus, bet paši neko negrib darīt.

    +4
    0
    Atbildēt

    0

    Riča > mary75 04.09.2010. 22.08

    viena no lauku problēmām ir sociālā neaizsargātība,jo tā pati simlatnieku programma ir reāli domāta tiem kas dzīvo pagasta centrā, piem es dzīvoju 17 km no pagasta centra un 5km no autobusa pieturas un saprotu ka reāli pa dubļos izškīdušu vai ziemā slidenu vai aizputinātu ceļuu katru dienu nespēšu izstaigāt līdz autobusam lai strādātu simtlatniekos,celtos no rīta 4,30 un mājas nokļūtu 19 ,jo tāda ir autobusu satiksme,es pat nevaru piereģistrēties bezdarbniekos un saņemt trūcīgā statusu, jo lai aizbrauktu uz novada centru obligātās divas reizes mēmesī man gadā jāiztērē 44 lati,bet es vispār saņemu gadā 150 latu no lauku atbalsta dienesta par savas privātzemes uzturēšanu kārtībā.Ideāls risinājums protams būtu darbs caur internetu, bet laikam Latvijā uz to būs ilgi jāgaida.

    +5
    0
    Atbildēt

    0

www.vecamate.lv 02.09.2010. 22.42

Precīzi.Kas vēl ko varēja,gribēja, ir prom.Palikuši vairumā degradēti nespējnieki,un pensionāri- kur šiem mukt.No Rīgas ofisiem,Eu projektu naudās sildītiem ķebļiem jau neredz, ka Latvija ar katru dienu vienkārši iztukšojas.Pēc taisnības, karogam ar sēru lenti jākarājas ikdienu.14 tk savlaik izsūtīto, protams.. Un tagad?..No savas zemes izmesto, atgrūsto simttūkstoši, mirušie bez medpalīdzības, bērni kas mammas zin tikai skaipā- tas tā normāli,eiropeiski skaitās?Brīvais tirgus,un bankas baznīcu vietā.Ak ,laime.Ko paši latvji savā gļēvumā izauklējuši,protams.Turpinam pasaku dzīvot, un cerēt uz prinčiem.

+15
-4
Atbildēt

0

Driimeris 02.09.2010. 20.51

loks noslēdzies- būs atkal muižnieki un dzimtļaudis, tikai citā kvalitātē…

+10
-1
Atbildēt

2

    Toms Mincāns > Driimeris 17.09.2010. 23.50

    Sabiedriskā iekārta, par kuŗu “žvankstēju” jau pirms gadiem 10mit (draugi apliecinās). Postindustriālās verdzības laikmets.

    0
    0
    Atbildēt

    0

    Toms Mincāns > Driimeris 18.09.2010. 00.20

    kāds pārticis Latgales zemnieks, atbildīgs un dzīvesgudrs cilvēks: „Lai ir blakus cilvēks, kas ir paēdis un kas ir apmierināts ar dzīvi”.
    =============
    Dīvaini – apmēram tā man pirms 26 gadiem teica kāds Latgales zemnieks, manuprāt ļoti, atbildīgs un dzīvesgudrs cilvēks – Jānis Kukuļs (lai Dieva želastība viņam un viegla smilts), tikai tieši neuzsverot vārdu “blakus”.

    Latvijas patriots, un aizgāja citā saulē laikā, kad sapņa un cerības drumslas Latvijas atgūšanai sāka materializēties.

    0
    0
    Atbildēt

    0

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu