Kononova epopeja galā

Kā tika prognozēts, pirmdien Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielā palāta atzina, ka bijušā sarkanā partizāna Vasilija Kononova cilvēktiesības nav pārkāptas.

Visas Latvijas tiesu instances viņu atzinušas par vainīgu kara nozieguma izdarīšanā. Tiesu darbi kopumā ilguši 12 gadus. Strāsbūras tiesā lieta nonāca 2004.gadā, un pirmais tās spriedums bija Kononovam labvēlīgs. Kononovs jau esot pat sācis apsvērt, ka izlietot 21 tūkstoti latu, kuru cerēja saņemt no valsts kā morālo kompensāciju. Latvija 2008.gada vasarā nolasīto spriedumu pārsūdzēja apelācijas kārtā. Lielās palātas spriedums ir galīgs un nav pārsūdzams. Kononova advokāts gan solījis rast iespēju pārsūdzēt spriedumu. Teorētiski tas ir iespējams, taču konkrētajā gadījumā šī iespēja ir tuva nullei. Jāpiebilst, ka advokāta prāvais honorārs nāk no Maskavas.

Jāteic, ka Kononovs jau ar tiesāšanās sākumu bija Kremļa protežēts, šūpuļsvētkos pat saņēmis toreizējā Krievijas prezidenta Vladimira Putina dāvinātu rokas pulksteni.

Kremlim patiesībā ir vienalga, vai Kononovs kara gados ir vai nav izdarījis kara noziegumu. Noziegumu, kuram nav noilguma. Visu izšķir tas, ka Kononovs bija sarkanais partizāns. Savējais. “Našists”.

Runas par to, ka spriedums nebūs Kononovam labvēlīgs publiskajā telpā parādījās jau aprīļa nogalē. Tad arī nāca Krievijas pirmā reakcija, un no negaidītas puses. Ne no skandaloziem politiķiem, kādu Krievijā netrūkst. Parasti izturētais Valsts domes Starptautisko lietu komitejas priekšsēdētājs Konstantīns Kosačevs maija pirmajās dienās pateica ne vairāk, ne mazāk, kā “nedod Dievs, ka lēmums izrādīsies Kononovam nelabvēlīgs” un “Tad tiek atvērta visa kara vēsture, un jau drīkst sodīt uzvarētājus. Kurus nesoda. (..) Patiesi ceru, ka tiesa izrādīsies viedāka, un ka Kononova lieta neizvētīsies par Eiropas kaunu un katastrofu mūsu attiecībās ar tiesu”.

Protams, pirms sprieduma nolasīšanas oficiālā Krievija nevarēja uz to reaģēt, lai nekļūtu, mazākais, smieklīga. Vai nu mazums visādu runu klīst pa pasauli. Taču pietiekami prominenta amatpersona pauda Kremļa attieksmi, un šī attieksme vērtējama, kā nepāprotams spiediens uz Strāsbūras tiesu.

Spriedums nāca zināms rīta pusē, un jau agrā pēcpusdienā sekoja atbilde – Krievijas Ārlietu ministrijas paziņojums. Šajā dokumentā Kononova lieta nodēvēta par “safabricētu”. Tātad nav bijis ne nagalināto civiliedzīvotāju, ne degošā mājā iemestas sievietes grūtniecības pēdējā mēnesī. Toties “Tiesas Lielā palāta faktiski izrādījusies vienisprātis ar tiem, kuri tiecas pārskatīt II pasaules kara iznākumu un nomazgāt baltus nacistus un viņu līdzskrējējus”.

Globāls secinājums, ja ņemam vērā, ka tiesas uzdevums bija visai šaurs: noteikt, vai attiecībā pret Kononovu ir pārkāpts Eiropas Cilvēktiesību aizsardzības konvencijas pants, kas aizliedz sodīšanu bez tiesas sprieduma. Konstatēja, ka nav ticis pārkāpts. Un viss.

Runa ir par konkrētu gadījumu, un no tā nebūt neizriet, ka spriedumam Kononova lietā sekos “nopietnas negatīvas sekas (..) visiem veterāniem antifašistiem visās valstīs, kas II pasaules karā cīnījās pret nacistiem un viņu līdzskrējējiem”, kā teikts ministrijas paziņojumā.

Kosačevs pirmas pāris nedēļām runāja par iespējamo Krievijas un Strasbūras tiesas attiecību katastrofu. Krievijas Ārlietu ministrija nav tik kategoriska, tā sola sākumam “vispusīgi izvērtēt lēmumu”, taču pie secinājumiem varētu būt arī “mūsu tālākās attiecības kā ar Tiesu, tā ar Eiropas Padomi kopumā”. Manevra iespējas saglabātas, un tas patiesībā ir labi, jo galīgi karsta putra nav strebta. Un nav teikts, ka spriedums Kononova lietā vērtējams, kā Nirnbergas prāvas rezultātu revidēšanas starta šāviens. Ārpolitikas resors vienkārši nevar atļauties publiskot klajas muļķības – tas atstāts politiķu un žurnālistu ziņā.

Radies iegansts izdarīt to, ko Krievija jau tika apsvērusi – izstāties no Eiropas Padomes, un tādējādi tikt vaļā no Strasbūras tiesas, kurā tā zaudē vienu prāvu pēc otras – pret saviem pilsoņiem, kas sūdzas par viņu cilvēktiesību pārkāpšanu. Redzēsim.