Esot karā, arī māksla ir daļa no komunikācijas ieročiem, intervijā žurnālam Ir saka vēsturnieks Gatis Krūmiņš. Cik uzmanīgiem mums jābūt ar padomju pagātnes atainošanu?
Sarunā ar vēsturnieku skaidrojam, kāpēc pēdējā laikā Latvijas mākslas izpausmēs – literatūrā, kino – ir tapuši vairāki darbi par padomju varas laiku Latvijā. Kas šajā laikposmā saista māksliniekus? Krūmiņš teic, ka “cilvēkus interesē laika periods, kurā viņi ir dzīvojuši. Otrs — ka šo interesi pārnesam uz nākamo paaudzi, varam par to laiku ieinteresēt bērnus”. Taču kur ir problēma? Vēsturnieks norāda, ka tie ir mākslas darbi, bet mēs no tiem paģēram absolūtu vēsturisku precizitāti. “No mākslas darbiem nevaram mācīties un objektīvi izprast vēsturi.”
Krūmiņš arī atgādina, ka “mākslas darbus var izmantot dezinformācijai, iekļaujot vēstījumus par kādu laikposmu, un tā koriģēt vēsturisko atmiņu”. Vienmēr arī, skatoties padomju laikā uzņemtās Rīgas kinostudijas mākslas filmas, jāatceras, ka tās ir izgājušas cauri cenzūrai un padomju laiks bija ar savu ideoloģisko uzslāņojumu. Tagad, rādot šīs filmas, būtu nepieciešami vēsturnieku komentāri, ekspertu viedoklis.
Vēsturnieks saka: “Mākslas darbu vēstījums ir jutīgs jautājums, arī ņemot vērā pašreizējo kara situāciju, jo tā ir vērtību sistēmu sadursme. Demokrātija pret totalitārismu, vienlīdzība pret elitārismu, nacionālā identitāte pret Padomju Savienību. Ir jādomā, ko runājam. Esot jutīgā situācijā, atbalstot mākslas darbus, ir jāšķiro tēmu izvēle. No komunikācijas perspektīvas esam karā, un māksla ir daļa no komunikācijas.”
Vairāk lasiet žurnālā Ir šeit.
Pagaidām nav neviena komentāra