Žurnāls Domuzīme, 2023, nr. 2
Pirms diviem gadiem Elīna Vendija Rībena debitēja ar dzejkrājumu SUURSNA, kuru raksturo liriska, subjektīva, pilsētas tēliem piesātināta dzeja. Savukārt ar šāgada sākumā izdoto grāmatu Kreveles Rībena sevi formulējusi kā nesen aizsāktās avangarda kustības — postmisticisma — pārstāvi.1 Piederību tai un visas grāmatas intonāciju iezīmē četru dzejnieču, arī t. s. postmistiķu Māras Ulmes, Alises Bogdanovas, Paulas Lūcijas Lejiņas un Māras Ulmes, prologi. Savukārt postmistiķu manifesta fragmentā izteiktas idejas par atsacīšanos no pasaulīgā, pievēršanos intuitīvi neizskaidrojamajam. Prologi apliecina, ka minētā identitāte nav ironiska rotaļa vai uzbrūkoša kontrkultūra, bet nopietna, nedaudz ezoteriska dzīves forma, ko iedvesmo izredzētības apziņa.
Nelielā izmēra grāmata ir viegli pārnēsājama kabatā, tomēr smalkie burti ne visiem var būt lasīšanai parocīgi. Šajā ziņā krājums atgādina Ingmāras Balodes grāmatu Alba. Pārnēsājamas piezīmju grāmatiņas noskaņu raisa arī Rībenas skičveidīgais zīmējums uz melnā vāka, kas līdzinās fotonegatīvam. Naivisma stilā zīmētie tēli veido asociatīvu simboliku: vāka priekšpusē skumjo sievieti starp saplēstām glāzēm, no kurām izlijis dzēriens, un pa logu plūstošu upi, vāka aizmugurē sagumušo taureni var saistīt ar metamorfisku stāvokli, kurā veidojas jauna dzīves kvalitāte. Laikmetīgu noskaņu rada starp dzejoļiem ievietoti autores fotogrāfiju atgriezumi, kas iemieso nejaušības noslēpumu. Mirkļa tvēruma kustībā izplūdušās, pašreflektīvās fotogrāfijas sasaistās ar krājuma tekstuālo straumi, to vienlaikus iepauzējot un tā radot grāmatas kompozīcijas «lūzuma punktus». Kaut arī fotogrāfijas akcentē pilsētas realitāti, dzejā šī dimensija izteikti jaušama tikai dažos dzejoļos.
Grāmatas pieteikumā sniegtais nosaukuma skaidrojums saistībā ar traumu un tās sadzīšanu2 un iepriekšējā krājuma nosaukums SUURSNA neviļus vedina domāt, ka abās Rībenas grāmatās varētu būt izvērsta konkrēta tēma — meklēti risinājumi emocionāliem ievainojumiem, brūcēm. Arī Kreveļu tituldzejolī kreveles ievīta «atdzimšanas dialektika» (22).
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.